29. novembrī – Franciskāņu ordeņa Visu svēto diena



Franciskāņu kopiena Latvijā sirsnīgi ielūdz uz svētkiem, ko šogad pirmoreiz svinēsim visi kopā sv. Alberta baznīcā! Tos organizē tēva Honorāta Kozmiņska dibināto kongregāciju māsas sadarbībā ar Mazāko brāļu kapucīnu ordeni un Sekulārfranciskāņu ordeni (terciāriem).

Viens no pamudinājumiem svinēt svētkus, turklāt – visiem kopā, bija šovasar “Mieram tuvu” izdotā grāmata par svētīgo tēvu Honorātu Kozmiņski “Dvēseļu arhitekts”. Lai arī viņš pats nav bijis Latvijā, tomēr “viņa darbība bija tik vērienīga, ka sasniedza mūsu zemi,” – tā grāmatas priekšvārdā raksta brālis Jānis Savickis OFMCap. Tēva Honorāta persona vieno mūs visus – gan brāļus kapucīnus, viņa līdzbrāļus, gan māsas no tēva Honorāta dibinātajām kongregācijām, no kurām Latvijā darbojas četras. Un, protams, sekulārfranciskāņus – māsas un brāļus terciārus pasaulē, jo šīs kustības attīstībai Svētīgais bija veltījis visu dzīvi. Šeit slēpjas arī tēva Honorāta darbības auglīgums un ģenialitāte – spējā sadarboties un vienot cilvēkus kopīgam evaņģelizācijas mērķim, lai visi iepazītu Dieva mīlestību! 


Svētku programma

17:00

Svētku programma
17:00
Sakrālās mākslas izstāde “SĀKUMS”
Piedalās: Arta Skuja, Gundega Zaķe-Cimža, Zīle Ziemele, Aleksandra Runde un citi mākslinieki

Meditācija mūzikā
ar refleksijām no “Mieram tuvu” grāmatām

18:00
EUHARISTIJA
pateicībā par franciskāņu kopību Latvijā un par tēva Honorāta devumu Baznīcai
Celebrē bīskaps Andris Kravalis un brāļi kapucīni

19:15
SADRAUDZĪBA
Vārds grāmatas “Dvēseļu arhitekts” veidotājiem
“Terciāru grupas svētceļojums uz Asīzi 2019. gada oktobrī. Piezīmes, pārdomas, pārsteigumi.” – Agnese Irbe, OFS

Agape ar līdzpaņemtiem cienastiem

Svētceļojums uz Taizé jauniešu tikšanos Vroclavā



Tezē kopienas organizētā Eiropas tikšanās, kas gadumijā pulcina tūkstošiem jauniešu, šogad notiek pavisam tuvu – Vroclavā! Tāpēc – IR jābrauc!

Izbraukšana – 27. decembrī (pēcpusdienā) un atgriešanās – 2. janvārī.

Pieteikšanās caur linku līdz  24. novembrim!



Tikšanās programma: šeit

Kā cīnīties ar skaudību?

Labdien! Kā lai atbrīvojos no skaudības? Esmu kristiete jau  sen. Cenšos vienmēr nožēlot šo grēku, vienalga izjūtu skaudību. Man skauž viss līdz absurdiem sīkumiem. It sevišķi tuvākajām māsām Kristū, gan arī kolēģēm darbā. Man ir 37 gadi, joprojām nav ģimenes. Skauž, ka kādai ir vīrs un viņa bauda vīra mīlestību, skauž, ka ir skaistākas drēbes utt. Saprotu, ka mīlestība neskauž. Ceņšos sev dažādi iestāstīt, ka cilvēks ir pelnījis to, kas viņam pieder un, ka man ir jāpriecājas līdz ar priecīgajiem, ka Dievs viņus ir svētījis…
Nesanāk nekā būt brīvai no šīs sērgas.
Pateicos par atbildi!
Vika

Labdien! Paldies par Jūsu jautājumu, kurš ir ļoti dziļš un pārdomas raisošs. Jūsu rakstītajā izjūtu skumjas par to, ka Jūsu dzīve nav iegrozījusies gluži tā, kā Jūs to vēlētos. Varbūt, skatoties uz precētajām kolēģēm, Jūsos rodas jautājums – kāpēc gan es nevaru būt viņu vietā? Kā gan man pietrūkst? Varu iedomāties, ka šīs emocijas nav vieglas. Tomēr Jūsu vēstulē var pamanīt lielu atklātību un drosmi nostāties patiesībā, ieraudzīt šo grūto emociju iemeslus.
Vispirms es vēlētos uzsvērt to, ka emocijas nav vērtējamas no morālā viedokļa. Tas nozīmē, ka nav „labo” un „slikto” emociju, drīzāk var runāt par „patīkamajām” un „nepatīkamajām, grūtajām” emocijām, kuras mums katram ir pazīstamas. Katrā ziņā – emocijas pašas par sevi nav grēks!!! Ja emocijas, kuras nespējam sevī sakārtot, ved pie sliktām domām vai darbiem – parādās grēks, bet pašas par sevi – tās ir morāli neitrālas. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks nav atbildīgs par to, kādas emocijas viņā rodas, jo emocijas ir kā „signāla spuldzīte”, kas informē par to, kas notiek apkārtējā vai arī mūsu iekšējā pasaulē. Piemēram, bailes ir signāls tam, ka esam pamanījuši kādu apdraudējumu mūsu drošībai. Dusmas – signāls tam, ka mūsu robežas ir kāds pārkāpis un mēs gribam cīnīties, lai tās atgūtu. Skumjas – pamanām, ka esam kaut ko būtisku zaudējuši. Skaudība – kad, salīdzinot sevi ar citiem, esam „sliktākā” pozīcijā.  
Skaudībai ir sava nozīme, kā emocija tā nav grēks. Mazliet vienkāršojot, varētu teikt, ka ir dažādi skaudības „veidi”. Viens no tiem ir skaudība, ko izraisa vērtības – ievēroju, ka mans brālis vai māsa Kristū dara kaut ko vērtīgu, un manī rodas skaudība. Caur to izjūtu un sadzirdu sevī – „šis cilvēks dara kaut ko patiešām vērtīgu”. Šādos brīžos būtu labi to pateikt viņam/viņai personīgi, jo katram no mums ir svarīgi saņemt pozitīvu novērtējumu… Līdz ar to – labi izdzīvota skaudība var pacelt otra cilvēka vērtību. Ja pasaku skaļi, ko domāju par viņa darbiem, es kļūstu par šī cilvēka vērtību „advokātu”, palīdzu viņa izaugsmē. Pēc manām domām, labi ir izteikt savas izjūtas (piemēram, izteikt komplimentu par skaisto draudzenes blūzīti, kas vienīgi viņai piestāv tik izcilā veidā), nevis sevī censties apslāpēt skaudību.
No otra viedokļa, skaudība palīdz atklāt manu pašas vērtību. Ja man skauž tas, kas pieder otram, tad varu sev pajautāt, kādu vērtību es piešķiru maniem pašas talantiem, izvēlēm, sasniegumiem. Jo mazāka man ir savas vērtības apziņa, jo „slimīgāk” es  pārdzīvoju skaudību. Līdz ar to skaudība ir kā spogulis, kurā varu novērtēt savu dzīvi. Parasti ir tā, ka izjūtam skaudību lietās, kuras mums pašiem ir tuvas, vērtīgas un kuras mēs paši varētu sasniegt. Līdz ar to skaudība mūs var motivēt izaugsmei, no kuras tā baidāmies. Vieglāk, protams, ir skaudību piedzīvot negatīvā veidā, nekā ķerties pie darba,  pie savu iespēju attīstīšanas.
Labi apzinos, ka šīs nav vienkārši atrisināmas problēmas, jo vienmēr, kad salīdzinām sevi ar citiem, atklāsies vietas, kur jūtamies „vājāki un sliktāki” par citiem, vai arī, gluži pretēji, „stiprāki un labāki” par citiem (iemesls farizeiskai lepnībai!). Reizēm rodas jautājums –  ja cilvēks dzīvotu vientuļš uz vientuļas salas, kur nebūtu iespējams ne ar vienu salīdzināties, vai gadījumā viņš nebūtu laimīgāks un apmierinātaks ar to, kas viņš ir? Tomēr šķiet ka ne… Bez citu „cilvēku spoguļa” viņš pat nezinātu, kāds viņš ir un kas viņam pieder…
Tā ka mēs katrs esam tik dažādi, neizbēgami ikvienam reiz var sāpēt sirds par to, kas nav izdevies… Var rasties skaudība uz precētajām kolēģēm par to, ka viņām ir vīrs, ģimene… īpaši jau šajā Svētku laikā, kad cilvēki kļūst it kā jūtīgāki uz šīm vērtībām. Tomēr arī precēto kolēģu sirdis nav pasargātas no līdzīgām emocijām… Nav retums, ka precētās sievietes apskauž neprecētās, kas ir brīvākas, neatkarīgākas. Turklāt, ja ģimenē viss nenorit gludi, pievienojas vēl smagākas emocijas – greizsirdība pret vīru (šajā ziņā – skaudība ir arī kā aizsargreakcija: sieva baidās pazaudēt vīra uzmanību), dusmas, vilšanās. Laulības dzīvē negūstot piepildījumu, sieviete var uzspēlēti demonstrēt sava civilā statusa pārākumu pār neprecētajām, lai tādā veidā kaut nedaudz mazinātu vilšanās sajūtu par attiecībām, kas nav devušas piepildījumu.
Jūsu vēstulē izskan arī ļoti konkrēts jautājums – kā kļūt „brīvai no šīs sērgas”? Jūs pamanāt arī to smalko robežu, kas šķir racionālo parliecību no emocionālās pasaules. Jūs rakstāt: ”Saprotu, ka mīlestība neskauž”. Tā diemžēl ir daudzu kristiešu problēma, ka saprotam, bet nepējam ar sirdi izdzīvot (un ne jau ļaunas gribas dēļ). Bieži vien ir tā, ka mūsu saprāts un emocijas uzvedas kā divi zirgi, kas grib vilt pajūgu katrs uz savu pusi… Kā integrēt sevī šos divus spēkus? Noteikti nedrīkst ignorēt emocijas, kas mūsos mostas. Tās apslāpējot un pakļaujot racionālai diktatūrai, mēs pamazām kļūstam nejūtīgi pret sevi un arī pret citiem. Pēc manām domām, dziļāka sevis un savu emociju apzināšanās ļauj no tām distancēties. Skaudība atkāpjas no cilvēka brīdi, kad viņš sāk uzlūkot sevi un citus reālistiski, jo skaudība zināmā mērā  ir savu talantu, īpašību, sasniegumu nenovērtēšana un vienlaikus – to pašu talantu, īpašību un sasniegumu pārvērtēšana citos.
Skaudība ir dziļi saistīta ar ilgām pēc mīlestības. Līdz ar to – svarīgi ir sevī atklāt vietas, kur jūtamies ievainoti, nemīlēti, neakceptēti. Mīlestība ir vislabākās zāles. Tā vietā, lai cīnītos sevī ar šīm smagajām emocijām vai arī lai mēģinātu kaut kādā veidā pārspēt citus, labāk meklēt mīlestību: citos cilvēkos un Dievā. Mīlot pašam sevi vieglāk sevī atklāt ne tikai trūkumus, bet arī visas tās brīnišķīgās dāvanas, ar kurām ik dienas mūs apdāvina Dievs un tuvākie.
Lai Kristus Piedzimšanas svētki piepilda Jūsu sirdi ar klusu mieru un Viņa klātbūtnes dāvanu. No sirds novēlu, lai izdodas pavadīt brīnišķīgu laiku kopā ar tuvākajiem, Dievu un pašai ar sevi!
Kristus mīlestībā,
m. Inese Ieva