Aicinājums

No angļu val. tulkoja m. Anna

1. Cik bieži kopienā runā par Dievu?

Tā ir laba zīme, ja konsekrētās personas bieži runā par Dievu. Tas norāda, ka viņu sirdis ir aizņemtas ar galveno savas eksistences iemeslu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc svētā Terēze no Andiem sava aicinājuma atpazīšanas ceļā deva priekšroku klosterim Andos, nevis kādam citam klosterim: „Es ievēroju, ka māsa man jautāja visa veida pasaulīgas lietas, kas man nepatika… No otras puses, Andos mēs runājām tikai par Dievu un tikai pieminējām dažus cilvēkus, lai atdotu viņus Dievam mūsu lūgšanās… Viņu klātbūtne un saruna tikai padziļināja manu sakopotību un atnes man lielu mieru.”  Svētais Alfonss stāsta mums, ka tikai „viņas svēto biedreņu labie piemēri” palīdzēs pacelt konsekrēto personu svētuma augstumos un „pastāvīgi atgādina viņai pārkāpumos, kuros viņa ir kritusi”. Patiešām, konsekrētajām personām ir jābūt atdalītiem no pasaules. Viņi ir aicināti kļūt svētie, nevis vienkārši pasaulīgie, kuri dzīvo zem viena jumta un kopā skaita lūgšanas. Svētais Bernards saka, ka „pasaulīgs gars zem habita ir sirds apostāze”. Kā svētā Faustīne reiz minēja: „Es drebu domājot, ka man vajag dot atskaiti par manu mēli. Tajā ir dzīvība, bet ir arī nāve.”  Patiesi, tāpat kā pamācoši vārdi var svētdarīt kopienas biedrus, tāpat sliktu vārdu radītais piemērs var vest uz bojāeju. Tādējādi ir kļūdaini domāt, ka kopienu var reformēt no iekšienes. Pāvests Jānis Pāvils II reiz teica: „beigās tu līdzinies sabiedrībai, kurā uzturies”. Tad kāpēc mums nemeklēt kopienu, kurā atbalstīs un iedrošinās viens otru ar valodu, lūgšanu un upuri? Vai tā nav kopienas dzīves galvenā priekšrocība?

Svētais Alfons no Liguori: „[konsekrētajām personām] nevajag runāt par pasaules lietām, tādām kā laulības, svētki, izrādes vai greznām drēbēm: viņiem nevajag runāt par ēšanu, ne slavēt vai nosodīt ēdienus, kas tiek likti galdā… Kad konsekrētās personas dzird nepieklājīgas sarunas, viņām vajadzētu kā svētajam Aloizam ieteikt kādu noderīgu jautājumu vai izmantot izdevību, lai no pateiktā, ievadītu kādu dievbijīgu sarunu tematu.”

Tēvs Pio: „Es atzīstu, ka man ir ļoti liela vēlme būt attiecībās ar cilvēkiem, kuri ir progresējuši pilnības ceļā. Es viņus ļoti mīlu, jo man šķiet, ka viņi man ļoti palīdz mīlēt Dievu. [..] Man sagādā lielas ciešanas kontaktēties ar citiem, izņemot tos cilvēkus, ar kuriem runāju par Dievu un dvēseles vērtīgumu. Tāpēc es tik ļoti mīlu vientulību.” 

Svētā Terēze no Avilas: „Māsām nav jāpievērš uzmanība pasaules lietām, ne arī viņām par tām ir jārunā.”

Mēs šeit atzīmējam Vatikāna II koncila dokumenta Perfectae Caritatis 2d sadaļu, kurā teikts: „Institūtiem ir jāveicina locekļu atbilstošas zināšanas par sava laika sociālajiem apstākļiem un Baznīcas vajadzībām… lai efektīvāk palīdzētu cilvēkiem.” Šī Vatikāna II koncila direktīva ierosina, ka, kamēr ir jāatturas no pasaulīgām sarunām, pašreizējos laikos koncils vēlas, lai konsekrētās personas būtu vairāk pieskaņotas Baznīcas vajadzībām pasaulē.

Svētais Alfons no Liguori: „Konsekrētās personas var sagaidīt, ka viņas mirs apmierinātākas, saņemot palīdzību no svētajiem līdzbiedriem, kuri pastāvīgi runā par Dievu, kuri lūdzas par viņu, mierina un iedrošina viņus pārejā uz mūžību…”

2. Vai kopienā valda mīlestības un prieka gars?

1938.gadā mūsu Kungs žēlojās svētajai Faustīnei par to, ka „Mīlestība ir padzīta no klosteriem… Es svētīju klosterus, lai caur tiem nāktu svētība pasaulei; no tiem vajag izlauzties spēcīgai mīlestības un upuru ugunij.” Kungs ilgojas, lai katras konsekrētās personas sirdī būtu tik dziļa un kvēla mīlestība, lai viņi varētu kļūt kā eņģeļi, pilnībā atraisījušies no sevis, dzīvojot tikai sava tuvākā labā. Svētie mums māca, ka nav neviens cienīgāks saņemt vislielākās žēlastības un iepriecinājumus kā laba konsekrētā persona, kura aiz mīlestības uz dvēseļu pestīšanu pieņem ikdienas upurus (jo šādā veidā mēs iepriecinām Dievu visvairāk). Tiešām, konsekrētajām personām vajadzētu būt vislaimīgākajiem cilvēkiem uz zemes, jo viņi ir Dieva laulātie, izvēlētie pasaules līdzatpestītāji. Lai gan viņi var raudāt par saviem grēkiem un gandarīt par grēciniekiem, tomēr viņu sirdīs valda miers. Lai gan viņi dažkārt var ciest savā miesā, kā arī garā, viņiem tiek atlīdzināts ar iepriecinājumu pāri visiem iepriecinājumiem – „vistītāko svētlaimi”. Vienmēr cauri vēsturei svēto lielākā vēlēšanās ir bijusi: „mīlēt un ciest”. Patiešām, prieks apvienojumā ar askēzi kļūst iedarbīga svētuma zīme. Reiz svētā Terēze no Andiem aprakstīja savas māsas kā cilvēciskajā miesā tērptus eņģeļus un apbrīnoja viņu prieku: „Es mīlu viņu vienkāršību un prieku, kā arī laipnību, kas valda viņu vidū.” Svētais Alfons no Liguori saka, ka konsekrētās personas uzrunā viens otru par brāli un māsu „nevis tāpēc, ka viņi tādi būtu pēc asinīm, bet gan mīlestības dēļ, kurai viņus vajadzētu vienot daudz ciešāk nekā visām miesas un asins saitēm.” Svētā Terēze no Avilas reiz teica attiecībā uz tiem, kuri meklē savu aicinājumu: „Kā likums, Dievs dod tādu apmierinājumu un prieku, ka vieta viņiem liekas paradīze.” Kad mēs šodien apmeklējam kādu klosteri, vai tā mums šķiet kā paradīze? Vai tā locekļi klosteri redz kā tādu, vai arī viņi ir krituši ieraduma un remdenības slazdā? „Grāmatā par dibinājumiem” svētās Terēzes mūķenes šādi sagaidīja jauno māsu: „visas ievēroja klusumu un, paceļot uz augšu savus plīvurus, rādīja priecīgas un smaidošas sejas”. Visas saglabāja klusumu – ievērojot stingrību un uzticību regulai – tomēr visas bija priecīgas un smaidīgas.

Svētais Alfons no Liguori: „Atrodi man, ja tu vari… vēl priecīgāku vai apmierinātāku dvēseli kā konsekrētajai personai, kura ir atraisījusies no katras pasaulīgas pieķeršanās un kuras nodoms ir patikt tikai Dievam.” Attiecībā uz „melanholisku” konsekrēto personu: „Persona, parādoties bēdīga un skumja, dara kaunu ticībai un visiem, kuri viņu redz, ļauj saprast, ka svētums, tā vietā, lai iedvestu mieru un prieku, piepilda dvēseli ar skumjām un melanholiju. Bet ar priecīgu seju tā iedrošina citus praktizēt dievbijību.”

Svētais Alfons no Liguori: „Vainas, ko ir pieļāvusi laba konsekrētā persona pēc solījumu došanas, šajā pasaulē tiek izpirktas ar tās veiktajiem ikdienas dievbijības vingrinājumiem, meditācijām, pieņemtajām Komūnijām un mērdēšanos. Bet, ja šajā dzīvē konsekrētā persona pilnībā negandarīs par visiem saviem grēkiem, tās laiks šķīstītavā nebūs ilgs. Daudzie svētas Mises Upuri, kas tiek upurēti pēc viņas nāves, un kopienas lūgšanas drīz to atbrīvos no tās ciešanām.” Tā redzam nepieciešamību atrast kopienu, kur atbalstīs un mīlēs viens otru šādā veidā, īpaši caur lūgšanu. Dvēsele, kura patiesi mīl, turpinās lūgties par saviem biedriem, pat tad, kad viņi jau būs aizgājuši, palīdzot ātri viņu dvēseles atbrīvot no šķīstītavas, lai tās drīzāk būtu Dieva troņa priekšā, kur tās savukārt var upurēt lūgšanas par viņu kopienu un pasauli. Šādā veidā, uzticīgā kopienā ar īpašu krāšņumu mirdz svēto sadraudzība.   

Māte Terēze: „Izplati mīlestību visur, kur tu ej. Lai katrs, kurš jebkad nāk pie tevis, aiziet prom laimīgāks. [..] Brīnums nav tas, ka mēs darām šo darbu, bet, ka mēs esam laimīgas to darīt. [..] Patiess svētums ir ar smaidu pildīt Dieva gribu.”

Svētā Faustīne: „Reiz, kad man bija lielas ciešanas, aizbēgu no saviem pienākumiem pie Kunga Jēzus un lūdzu, lai Viņš dotu man savu spēku. Pēc īsiņas lūgšanas atgriezos pie saviem pienākumiem, iedvesmas un prieka pilna. Tad viena no māsām man saka: laikam man šodien ir daudz prieku, jo es tā staroju, Dievs laikam man nedod nekādas ciešanas – tikai priekus. Es atbildēju, ka viņa stipri maldās – kad es daudz ciešu, mans prieks ir lielāks, bet, kad ciešu mazāk, tad arī prieks ir mazāks.”

3.Vai kopienā praktizē gandari un mērdēšanos?

Klosterdzīve, saka svētais Francisks no Sales, ir „mērdēšanās skola”. Kad jauna dvēsele uzsāk klostera dzīvi, vārdiem „es” un „man” vajadzētu kļūt tikai par vienu vārdu – mīlestība, jo dvēsele vairāk nedzīvo sev, bet citiem. Tik tiešām, visam, ko konsekrētā persona veic dienas garumā, ir jābūt mīlestības piepildītam, jo, kā mēs zinām, lielākais mīlestības pierādījums ir upuris. Savās vēstulēs svētā Terēze no Andiem raksta: „Cik laimīga es jūtos, kad dienas beigās Viņam varu teikt, ka es esmu aizliegusi sevi it visā.” (Tas ir – „Cik laimīga es esmu, kad es varu parādīt Dievam, cik ļoti es Viņu mīlu.”) Jo kā Kungs teica svētajai Faustīnei – vairāk dvēseļu tiek glābtas ar upuri un ciešanām nekā ar sprediķiem un sludināšanu. (Tas nozīmē, ka misionārajiem un tiem ordeņiem, kas nodarbojas ar izglītošanu, arī ir jāpraktizē mērdēšanās, jo vārdi ir iedarbīgi tikai tādā mērā, cik tie tiek balstīti lūgšanā un upurī.) Vajadzētu tikt pamudinātai ne tikai iekšējās nomērdēšanās praksei, bet arī miesas gandarīšanai. Kā mums atgādina svētie, tas ir svarīgs līdzeklis miesas pakļaušanai, pat ja tās nav tik augstvērtīgas kā iekšējā gandare. Baznīca no visiem praktizētajiem ārējiem jeb miesas gandares veidiem par galveno atzīst gavēni un dod tam priekšroku pār citiem gandarīšanas veidiem. Tādējādi arī visiem vajadzētu dot tam priekšroku un praktizēt gavēni regulāri – kopienā, privāti vai abējādi. Lielai uzmanībai arī vajadzētu tikt pievērstai tam, kas tiek pasniegts galdā ēdienreizēs. Atturībai pie galda ēšanas laikā vajadzētu būt normai, jo saskaņā ar svētajiem apetītes neierobežošana ir garīgās dzīves posts. Ir arī svarīgi ievērot, vai kopienā pastāv balanss starp mīlestību un mērdēšanos, apzinoties, ka cilvēciskā daba bieži tiecas vienā vai otrā galējībā. Gluži kā mīlestība bez upura nav patiesa mīlestība, tāpat arī upuris bez mīlestības ir viltojums. Tādējādi gandari un mērdēšanos ir jāveic ar prieku, jo vai gan pastāv lielāka laime kā iepriecināt Dievu un būt noderīgam dvēselēm? Visbeidzot, liela nozīme tiek dota paklausības solījumam, jo konsekrētajā dzīvē tas ir galvenais līdzeklis mērdēšanās praktizēšanai. Tas ietver precizitāti uz zvanu, kā arī priekšnieka pavēļu (un pat ieteikumu) izpildi. Svēta kopiena būs paklausīga ne tikai ārējās lietās, bet tai piemitīs arī paklausības gars, kas izpaužas pēc tā, kas tiek teikts par priekšnieku viņam klāt neesot. Jebkurai kurnēšanas zīmei vajadzētu nekavējoties radīt aizdomas. Kā Kungs atklāja svētajai Faustīnei: „Izvairies no kurnētājiem kā no sērgas.”

Svētā Terēze no Avilas: „Mūsu cilvēciskā daba bieži prasa vairāk nekā tai ir nepieciešams un dažreiz ļaunais palīdz izraisīt bailes no gandares un gavēņa praktizēšanas… Mana veselība ir kļuvusi daudz labāka, kopā es esmu pārstājusi meklēt savu vieglumu un ērtības.”

Svētā Faustīne: „Ar lūgšanām un atturību mēs tiksim līdz vismežonīgākajām zemēm, sagatavojot ceļu misionāriem. Mēs atcerēsimies to, ka frontē karavīrs nevar ilgi noturēties, ja to neatbalsta aizmugures spēki, kuri tieši kaujā nepiedalās, bet piegādā visu, kas vajadzīgs.”

4. Kā kopienā izturas pret slimajiem un vārgajiem?

Dažreiz var notikt tā, ka Kungs izvēlas kādu personu kā līdzekli citu kopienas locekļu svētdarīšanai. Tas var izpausties dažādos veidos. Viens no tiem var būt, ka kopienā ir kāds hroniski slims cilvēks, kurš prasa pastāvīgu uzmanību, vai, iespējams, kāds, ar kuru ir grūti saprasties. Šādās situācijās pacietība un mīlestība, ar kādu izturas pret šiem cilvēkiem, daudz atklāj par kopienas svētumu un uzskatāmi parāda tās izpratni par lielo vērtību, kas var piemist šīm dāvanām. Kā reiz rakstīja svētā Faustīne: „Lai uzzinātu, vai klostera mājā zied Dieva mīlestība, jāpajautā, kā tur izturas pret slimiem, invalīdiem un vārgajiem.”  Svētais Maksimilāns Kolbe pēc tam, kad bija izrādījis saviem viesiem jauno, iespaidīgo izdevējdarbības iekārtu, veda viņus pie slimniekiem, sakot, ka „šajā vietā tiek veikts patiesais Dieva darbs”. Svētā Faustīne pat teica, ka viņa baidās no klostera, kurā nav neviena slimnieka, jo caur viņiem kopiena tiek apveltīta ar daudzām žēlastībām. Patiešām, laba konsekrētā persona redzēs sasirgušos kā karavīrus, kas cīnās pirmajās rindās un aizsargā iekšējās rindas no ļaunuma. Diemžēl šodien mēs tiecamies lutināt savu miesu un piemērosim īpašus līdzekļus un piesardzību, lai izvairītos pat no vienkāršas saaukstēšanās.

Svētā Faustīne: „Cietēja dvēsele, kura pakļaujas Dieva gribai, klosterim sagādā vairāk svētības nekā visas strādājošās māsas. Nabadzīga tā māja, kur nav slimu māsu. Dievs bieži sniedz daudz lielu žēlastību cietēju dvēseļu dēļ un atlaiž daudz sodu tikai cietēju dvēseļu dēļ.”

Turklāt, tā kā konsekrētā dzīve ir orientēta vairāk uz garīgo nekā uz pasaulīgo, lielākam uzsvaram ir jātiek liktam uz indivīda iekšējām tendencēm, nekā uz viņa fiziskajām spējām vai darba prasmēm. Tam ir īpaši jāparādās kopienas pārbaudes laikā, kuram būtu jābūt diezgan pilnīgam. Tomēr tas nenozīmē, ka „Jūdas starp apustuļiem” nekad nebūs. (Patiesi, dažkārt Kungs untumainu dvēseli lietos kā līdzekli citu svētdarīšanai. Taču tas nav parasts veids un pēc tā nevajadzētu tiekties.) Svētā Terēze no Avilas pati pārbaudē bija ļoti pamatīga, lai neļautu kādam „aptraipīt kopienas mirdzumu”

 

5. Kā kopiena ievēro regulu un konstitūcijas?

Regulai un konstitūcijām vajadzētu būt kopienas dzīves elpai; tām vajadzētu vadīt un iedvesmot visu, ko kopiena dara. Saskaņā ar svētajiem, uzticīga regulas un konstitūciju ievērošana ir vēl viena svētas kopienas pazīme. Svētā Terēze no Avilas reiz teica savām mūķenēm, ka, ja viņas uzticīgi ievērotu konstitūcijas, tad nebūtu nepieciešami vairāk pierādījumu viņu kanonizācijai. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc svētā Terēze no Andiem deva priekšroku kādam klosterim, slavējot mūķenes, jo viņas „ļoti ievēroja savu Regulu. Viņu vidū ir skaidri redzams svētās Terēzes gars.” Svētais Alfons mums stāsta: „Jā, katra konsekrētā persona, kura sniedz sliktu piemēru, esot neuzmanīga pret Regulu, ievaino savu paša dvēseli un savus dedzīgos biedrus.” Svētais turpina sakot: „Vispārīgi runājot, visi pārkāpumi, kas piezogas klosteriem, ir jāattiecina ne tik ļoti uz jaunajām, kā uz vairāk pieredzējušām konsekrētajām personām, kuras ar savu slikto piemēru pamudina citus meklēt iespējas mīkstināt Regulas stingrību.”

Svētā Faustīne: „Kādā reizē Jēzus ļāva man saprast, cik ļoti patīkama Viņam ir dvēsele, kura uzticīgi pilda regulu. Par regulas izpildi dvēsele saņem lielāku balvu nekā par pazemību un lieliem upuriem, ja tos izdara ārpus regulas; par tiem ir balvas, taču tās nepārsniedz balvas par regulu. [..] Lai gan visi noteikumi ir svarīgi, šo es lieku pirmajā vietā un tas ir klusums.”

Svētīgais Mihaēls Sopočko: „Pastāv trīs līmeņi Dieva gribas izpildē: pirmajā dvēsele izpilda visus noteikumus un statūtus, kas attiecas uz ārējām lietām; otrajā līmenī dvēsele pieņem iekšējās iedvesmas un uzticīgi tās izpilda; trešajā līmenī dvēsele ir atdevusies Dieva gribai un ļauj Viņam to brīvi izmantot. Dievs rīkojas ar dvēseli kā Viņš vēlas un tā ir paklausīgs instruments Viņa rokās.”

Svētā Terēze no Avilas: „Piesargāsimies, jo ļaunais ar ļoti mazām lietām izurbj caurumus, pa kuriem iekļūst ļoti lielas lietas. Lai tā nenotiek, ka tiktu teikts: „Šīs lietas nav svarīgas, neejiet galējībās!” Ak, manas meitas, viss, kas mums palīdz virzītes uz priekšu, ir svarīgs!”

6. Vai lūgšanas garam tiek ierādīta pirmā vieta?

Gan aktīvā, gan kontemplatīva kopienā lūgšana ir klostera dzīves pamats. Kopiena bez lūgšanas gara un sakopotības viegli padosies pasaules garam. Svētais Alfons mums saka: „Lai izpildītu sava stāvokļa pienākumus, konsekrētās personas dvēselei pastāvīgi ir jābūt vienotai ar Dievu.” Svētā Terēze rakstīja savos norādījumos noviču audzinātājai: „Uzsvērt iekšējo dzīvi vairāk nekā ārējās lietas, ikdienas novērojot kā novices progresē lūgšanā.” Tik tiešām, konsekrētajai personai visas dienas garumā ir jācenšas pastāvīgi palikt Dieva klātbūtnē, vai tas būtu rekreācijā, darbā, lūgšanās, mācībās, korī vai veicot apustulātu. Kā saka svētā Terēze no Andiem: „Mūsu dzīve ir pastāvīga lūgšana, jo, lai gan mums ir lūgšanas divas stundas dienā… un pat tad, kad mums ir jāstrādā, mēs vienmēr paliekam viens ar Jēzu.” Un Kasiāns saka: „Ja konsekrētā persona lūdzas tikai tad, kad ir uz ceļiem korī vai cellē, tad viņa lūdzas maz.”  Tādējādi ir svarīgi novērot, vai kopienai piemīt lūgšanas gars un sakopotība. Mēs varētu uzdot dažus jautājumus: Vai kopiena „skrien cauri” lūgšanām, lai dotos atpakaļ pie darba? Kā tiek ievērots noteikums par klusumu? Vai pret Svēto Misi izturas ar godbijību un kā pret dienas notikumu virsotni? Vai Liturģiskās stundu lūgšanas tiek skaitītas ar dedzību (kā otra augstākā lūgšana pēc Svētās Mises) vai kā nasta?

Svarīgi pamanīt, vai kopiena izrāda pārmērīgu interesi par darbu. Tā kā mēs dzīvojam utilitārā sabiedrībā, pastāv tendence pievērst lielāku uzmanību tam, ko kāds var darīt; kādas spējas piemīt, vai kāda ir darba pieredze, nekā tam, cik viņi ir attīstīti tikumos. Ar to, ka pārāk liels uzsvars tiek likts uz darbu, kopienas var netieši atturēt tās locekļus no lūgšanas gara. Kā reiz teica svētā Faustīne: „Es nedrīkstu ļaut sevi ieraut darba virpulī, [bet] atpūsties, lai paskatītos augšā uz debesīm.” Mums sev ir jāatgādina, ka darbs ir ieplānots klostera dzīvē, nevis klostera dzīve darbam. Tas tomēr nenozīmē, ka vajadzētu atteikties no pienākumu veikšanas par labu personīgās lūgšanas laikam (tā darot tiktu nodarīts lielāks pārkāpums pret paklausības solījumu). Darbs, ja tas tiek veikts mīlestībā, bez šaubām, var būt veids kā augt tikumos un mirt savai gribai. Paklausība to prasa no konsekrētās personas: kad ir laiks strādāt, strādā. Kad ir laiks lūgties, lūdzies. Bet vienalga, ko mēs darām – vai strādājam vai lūdzamies, mums vajadzētu censties palikt Viņa klātbūtnē un ar mīlestību upurēt katru brīdi par dvēseļu atgriešanos, tā lai mūsu diena būtu svētdarīta.

Māte Terēze: „Daudzi cilvēki sajauc darbu ar aicinājumu. Aicinājums nav darbs. Aicinājums ir piederēt Jēzum.”

Svētā Terēze no Avilas, Konstitūcijas: „Viņu ienākumi nedrīkst nākt no darba, kas prasa rūpīgu uzmanību uz smalkām detaļām, bet no vērpšanas vai šūšanas, vai cita neizsmalcināta darba, kas neaizņem prātu tik ļoti, lai to novērstu no Kunga.”

Māte Terēze: „Mums ir jāatrod Dievs un Viņu nevar atrast troksnī un nemierā. Dievs ir klusuma draugs. Redzi, daba – koki, puķes, zāle – aug klusumā; redzi kā zvaigznes, mēness un saule pārvietojas klusumā. Mums ir nepieciešams klusums, lai spētu aizskart dvēseles.”

Pāvests Benedikts XVI: „Baznīca piedzīvo uzplaukumu un pagrimumu kopā ar Liturģiju. Tāpēc pareiza Svētās Liturģijas svinēšana ir jebkuras Baznīcas atjaunotnes centrā.”

Svētais Gregors no Naciances: „Mums vajag atcerēties Dievu tik bieži, cik mēs ievelkam elpu.”

7. Vai kopiena izrāda svēto atturību?

Tēvs Pio reiz teica, ka atturība ir lielākā ārējā zīme iekšējam dvēseles stāvoklim: „Nekas daudz lielākā mērā neparāda labās vai sliktās dvēseles īpašības kā lielāks vai mazāka ārējā kārtība, kad kāds ir vairāk vai mazāk atturīgs.” Saskaņā ar svēto Alfonsu konsekrētās personas ārienei vajadzētu atspoguļot iekšējo svētumu, uz ko viņš ir aicināts: „Pie laicīgā cilvēka neviens neievēro nepiedienīgus vārdus, jo tie ir ierasti pasaulē. Bet, ja konsekrētā persona, kura atklāti tiecas pēc svētuma, ir vainīga vismazākajā nepiedienībā, tās uzvedībai nekavējoties tiek pievērsta vispārēja uzmanība.” Tādējādi viņš secina, ka konsekrētajai personai ir jāpraktizē atturība „ne tikai ārēji, bet visā tās uzvedībā un īpaši apģērbā, runas veidā, sarunās un tamlīdzīgās izpausmēs”. Atturība tiek atzīta par vienu no divpadsmit Svēta Gara augļiem, kā arī par vienu no svētās Jaunavas Marijas, kurai katra konsekrētā persona ir aicināta līdzināties, praktizētajiem pamattikumiem. Svētais Francisks no Sales dod mums norādījumu: „Ja tu gribi zināt, vai cilvēks ir patiešām gudrs, mācīts, dāsns vai augstsirdīgs, lūkojies, vai viņa dzīvi veido pazemība, atturība un paklausība… Tie, kuri rūpīgi kopj eņģeliskos šķīstības un atturības tikumus, vienmēr runās vienkārši, pieklājīgi un atturīgi.” Šāda atturība ir sevišķi svarīga konsekrētajā dzīvē, jo uz pārējiem kopienas locekļiem lielāka ietekme par vārdiem ir citiem ārējās komunikācijas līdzekļiem. Vienas dvēseles atturība var pamācīt un iedvesmot citus uz izcilu svētumu, tāpat kā pretēja nostāja var būt iemesls nemieram un izlaidībai.

Svētā Faustīne: „Ikvienas dvēseles svētums vai kritiens ietekmē visu Baznīcu. Uzlūkojot sevi un tos, kuri ir apkārt man, es esmu sapratusi, cik lielu iespaidu es atstāju uz citiem – ne jau ar  varoņdarbiem, jo tie būtu uzkrītoši, bet gan ar tik sīkām darbībām kā rokas kustība, skatiens, kā arī ar citām lietām, kuru ir pārāk daudz, lai tās uzskaitītu. Tas viss, kā esmu pamanījusi, atspoguļojas tuvāko dvēselēs un tās ietekmē.[..] Viens var runāt daudz, nepārkāpjot klusumu, kamēr otrs, gluži pretēji, nepārtraukti pārkāpj klusumu, pat runājot maz.”

Tēvs Pio: „Jums jābūt atturīgiem; atturīgiem runā, atturīgiem smieklos, atturīgiem izturēšanās veidā, atturīgiem staigāšanā. To visu jāievēro nevis ārišķības dēļ, lai sevi izceltu, kā arī ne jau tāpēc, lai liekulībā izliktos par labiem tuvāko acīs, bet gan iekšēja atturības tikuma dēļ, kurš nosaka visus ārējos ķermeņa darbības principus.”

8. Vai kopienai piemīt trīs autentiska katolisma iezīmes?

Pašām beigām esam pataupījuši vispašsaprotamako ieteikumu. Lai arī kādam tas var šķist elementārs padoms, tomēr to ir svarīgi ievietot šajā sarakstā, lai izvairītos no iespējamām neskaidrībām. Trīs autentiska katolisma iezīmēm, kuras ir izcēluši daudzi svētie, ir neiztrūkstoši jābūt katras kopienas pamatā.

I.  Uzticība Pāvestam.

II. 
Mīlestība uz Euharistiju.

III. 
Marijas godināšana.

Avots: http://www.religious-vocation.com/choosing_religious_community.html

Notikumu kalendārs
 aprīlis 2024
MTWTFSS
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293012345
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:

“Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem.”– Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)