Seko mums Twitter!

Jautājumi māsām

1. Šķiet, šis ir vienīgais klosteris, kur māsām nav tērpa kāds tas ir citur, bet var staigāt „parastajās” drēbēs, vai tomēr ir kādi nosacījumi apģērbam?

Mūsu kopiena ir viena no vairākām (pašlaik – 14) bezhabita māsu un brāļu kongregācijām, kuras dibināja t. Honorāts. Māsu apģērbs ir vienkāršs un patiešām ne ar ko īpaši neatšķiras no tā, kādu valkā mūsu darba vai studiju biedri. Tas nereti palīdz cilvēkiem pārvarēt aizspriedumus un barjeras attiecībā pret Baznīcu. Tomēr, nesot konsekrācijas noslēpumu sirdī, cenšamies, lai mūsu ārējais izskats viennozīmīgi liecinātu par tām vērtībām, ar kurām dzīvojam.   Līdz ar to mēs – kā konsekrētas sievietes – nevalkājam bikses, svārkus ar šķēlumiem un dziļus dekoltē.

2. Kādi ir klostera noteikumi jeb ikdiena?

Klostera noteikumi – tas skan tā ļoti formāli, juridiski. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk, jo katra no mums ir aicināta izdzīvot Evaņģēliju, kas ir pamats visam pārējam, kas notiek kopienā. Mūsu diena sākas ar kopīgu Liturģisko Lūgšanu kapelā, pēc tam seko meditācija un Svētā Mise. Pa dienu strādājām ļoti dažādus darbus – skolā, slimnīcā, bērnudārzā –  starp vienkāršiem cilvēkiem, kas arī cieš, slimo, cīnās ar problēmām darbā vai laulības dzīvē. Kad atgriežamies mājās un stājamies lūgšanā Dieva priekšā, viņi ir kopā ar mums. Viņi ir klātesoši mūsu atmiņās, ikdienas nogurumā, par viņiem stāstām Dievam.

3. Vai klostera regula un noteikumi neierobežo vai tieši otrādi – tie atbrīvo?

Jautājums patiesībā jau ietver atbildi! Būt brīvam – tas nozīmē būt spējīgam vienmēr izvēlēties labo. Dievs, kurā nav ļaunuma vai grēka ēnas, ir pilnībā brīvs. Viņš ir Brīvība, uz  kuru mēs tiecamies. Šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumi, kas tīri cilvēciski šķiet tikai ierobežojums dabiskām (un nebūt ne sliktām!) tieksmēm, ir īpašs ceļš, kas atver mūžīgajām vērtībām. Atsakoties iegūstam visu.

4. Kas ir tas skaistākais un grūtākais, esot klostermāsai?

Skaistākais man personīgi ir apziņa, ka caur konsekrācijas noslēpumu ar visu savu būtību piederu Dievam, ka absolūti nekas nevar mani šķirt no Viņa mīlestības. Mana dzīve ir it kā “iegremdēta” Dieva dzīvē, kurā tā  iegūst savu patieso skaistumu. Līdzīgi kā fotogrāfija, kas tiek attīstīta no negatīva.  Savukārt grūtākais ir pieņemt faktu, ka sava cilvēciskā vājuma dēļ, ne vienmēr atbildu uz šo Mīlestību. Konsekrācijā dievišķā realitāte saskaras ar mūsu pirmdzimtā grēka ievainoto realitāti. Savienojuma punktā – nereti sāp…

5. Vai ir iespējama situācija, kad kāds var nebūt savā vietā, piemēram, Dievs paredzējis būt laulībā, bet cilvēks izlēmis būt klosterī un pēc tam “mokās”… vai arī Dievs paredzējis būt klosterī, bet cilvēks apprecējies?

Domāju, ka ir iespējams. Tomēr nevar aizmirst vienu būtisku patiesību – katrā aicinājumā ir trīs aspekti:
– iekšēja nosliece
– personiska piemērotība un
– Baznīcas atbalsts (apstiprinājums).

Sagatavošanās jeb formācijas laiks klosterī ilgst 8 gadus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pārbaudītu pirmos divus nosacījumus. Savukārt saliekot Svētsolījumus, māsa saņem Baznīcas apstiprinājumu, ka viņai ir aicinājums un viņa ir savā vietā. Līdz ar to katra aiziešana no garīgās kārtas liecina ne tik daudz par aicinājuma trūkumu, kā par neprasmi nosargāt šo „dāvanu māla traukā”. Domājot par savu vietu pasaulē,  jaunieši ir aicināti stāties ļoti nopietna uzdevuma priekšā – izzināt savu personisko aicinājumu, savas iekšējas noslieces, ilgas, piemērotību izvēlētajam ceļam. Tas patiešām nav vienkārši – ir jāpieņem visnopietnākie dzīves lēmumi laikā, kad tīri objektīvi cilvēks ir vismazāk tam nobriedis un sagatavots! Bet raugoties uz Mariju, kura izteica savu “jā” ļoti agri, atklājas, ka tas ir iespējams!

6. Vai ir gadījumi, kad kāda māsa saliek mūža solījumu un pēc tam aiziet no klostera? Vai vispār drīkst aiziet?

Ir tādi gadījumi, taču salīdzinoši reti. Biežāk aiziet pirmajos klosterdzīves gados, kas ir  veselīga pazīme tam, ka cilvēks apzināti meklē un uzņemas atbildību. Izstāšanās  pēc Mūžīgajiem Svētsolījumiem ir juridiski iespējama – māsa tiek atbrīvota no pienākumiem, kas izriet no svētsolījumiem. Tomēr tīri garīgā un arī psiholoģiskā ziņā – tā vienmēr ir personiska neveiksme, kas prasa līdzjūtību, nevis nosodījumu. Līdzīgi kā šķiršanās pēc ilgiem laulībā nodzīvotiem gadiem.

7. Vai jūsu klosterī ir klauzūras māsas?

Nē, nav. Kaut gan ir māsas, kas nestrādā ārpus mājas, bet vairāk kalpo iekšējām kopienas vajadzībām. Ir arī tādas gados vecākas māsas, kas, piemēram, katru dienu lūdzas vairākus rožukroņus par māsām, kas apustulē, studē… Jauka ir  tāda apziņa (ne tikai eksāmenu laikā!:)), ka par tevi kāds ir nomodā lūgšanā!

 

E-pasts Taviem jautājumiem:
[email protected]Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Notikumu kalendārs
 decembris 2017
MTWTFSS
27282930123
2017. gada 3. decembrisx
45678910
11121314151617
2017. gada 17. decembrisx
18192021222324
2017. gada 24. decembrisx
25262728293031
2017. gada 31. decembrisx
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:
"Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem."-- Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)