Dziedināšanas sakramenti

prayerhealing-400x267

Baznīca Māte rūpējas par saviem bērniem un bagātīgi nodrošinājusi ar līdzekļiem, kas palīdz mums iet šo dzīves ceļu līdz nonāksim īstajās mājās. Viens no palīdzības veidiem ir dziedināšanas sakramenti: gandarīšanas un slimnieku svaidīšanas sakraments. Ieskatīsimies, ko Baznīcas Katehisms mums atklāj par dziedināšanu:

Slimība un ciešanas vienmēr ir bijušas viena no vissmagākajām cilvēka dzīves problēmām. Būdams slims, cilvēks piedzīvo savu nespēku, savu ierobežotību un to, ka viņš nav bezgalīga būtne. Katra slimība var mums likt uzlūkot nāvi.

Kristus līdzcietība pret slimniekiem un daudzās visdažādāko slimību dziedināšanas, kuras Viņš veica, ir skaidri saskatāma zīme tam, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu  un ka Dieva valstība ir tuvu klāt. Jēzum bija ne tikai dziedināšanas, bet arī grēku atlaišanas vara: Viņš ir nācis izdziedināt cilvēku visu – miesu un dvēseli; Viņš ir Dziedinātājs, kurš nepieciešams slimajiem.  Viņa līdzcietība pret visiem, kas cieš, iet tik tālu, ka Viņš sevi pielīdzina viņiem: „Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt” (Mt 25, 36). Viņa īpašā mīlestība uz slimajiem gadsimtu gaitā nav mitējusies mudināt kristiešus īpašu uzmanību veltīt visiem tiem, kas cieš savā miesā vai dvēselē. Ne visus slimniekus Viņš dziedināja. Viņa sniegtās dziedināšanas bija zīme Dieva valstības atnākšanai. Tās vēstīja par daudz dziļāku izdziedināšanu: par uzvaru pār grēku un nāvi caur Kristus Pashu.

Kristus aicina savus mācekļus sekot Viņam, ņemot uz sevis savu krustu.  Sekodami Jēzum, tie iemanto jaunu skatījumu uz slimību un slimniekiem. Jēzus viņus iesaista savā nabadzīgajā un kalpošanai lemtajā dzīvē. Viņš dara tos par līdzdalībniekiem savā līdzcietības un dziedināšanas kalpojumā: „Un viņi izgāja un aicināja uz gandarīšanu. Daudzus ļaunos garus viņi izdzina ārā, daudzus slimniekus svaidīja ar eļļu un darīja veselus” (Mk 6, 12-13).

Augšāmcēlies Kungs atjauno šo sūtību – „Manā vārdā [..] slimajiem viņi uzliks rokas, un tiem kļūs labi” (Mk 16, 17-18) – un apstiprina to ar zīmēm, kuras Baznīca izpilda, piesaukdama Viņa vārdu.  Šīs zīmes īpašā veidā pauž to, ka Jēzus patiesi ir „Dievs, kas glābj”.

Svētais Gars dažiem cilvēkiem dod īpašu dziedināšanas harizmu, lai paustu augšāmceltā Kristus žēlastības spēku. Taču pat visneatlaidīgākās lūgšanas nepanāk visu slimību izdziedināšanu. Tā sv. Pāvilam no Kunga jāuzzina, ka: „Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs” (2 Kor12, 9) un ka ciešanām, kas jāpanes, var būt šī jēga: „Savā miesā papildinu to, kas pietrūkst no Kristus ciešanām, par labu Viņa Miesai, kas ir Baznīca” (Kol 1, 24).

„Dziediniet slimos!” (Mt 10, 8) Baznīca šo uzdevumu ir saņēmusi no Kunga un cenšas to izpildīt, gan rūpējoties par slimniekiem, gan aizlūdzot par tiem. Viņa tic Kristus, dvēseļu un miesas Dziedinātāja, dzīvinošajai klātbūtnei. Šī klātbūtne ir īpaši iedarbīga sakramentos, it sevišķi Euharistijā.

Tomēr apustuliskā Baznīca pazīst kādu īpašu ritu, kas tiek veikts slimnieku labā un par kuru liecina sv. Jēkabs: „Jūsu vidū kāds ir nevesels? Lai viņš aicina Baznīcas priesterus un lai tie aizlūdz par viņu, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticības pilna lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels. Un ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti.” (Jk 5, 14-15). Tradīcija šajā ritā atpazīst vienu no septiņiem sakramentiem.

Slimnieku svaidīšana „nav tikai mirstošo sakraments, tāpēc arī laiks to saņemt ir noteikti pienācis jau tad, kad ticīgais sāk atrasties nāves briesmās slimības vai vecuma dēļ”. Ja slimnieks, kas saņēmis svaidīšanu, atgūst veselību, viņš var, no jauna smagi saslimstot, atkal saņemt šo sakramentu. Vienas un tās pašas slimības laikā šo sakramentu var atkārtot, ja slimības gaita pasliktinās. Ir piemēroti saņemt Slimnieku svaidīšanu pirms kādas svarīgas ķirurģiskās operācijas. Tas pats attiecas arī uz veciem cilvēkiem, kad viņu spēki izsīkst

Pirmā žēlastība, kuru sniedz šis sakraments, ir stiprinājums, dvēseles miers un izturība, lai pārvarētu grūtības, kas pavada smagu slimību vai vecuma nespēku. Šī žēlastība ir Svētā Gara dāvana, kas atjauno paļāvību un ticību uz Dievu, kā arī stiprina cīņā pret ļaunā gara kārdinājumiem: kārdinājumiem ļauties izmisumam un bailēm nāves priekšā.

Ar šī sakramenta žēlastību slimnieks saņem spēku un dāvanu būt ciešāk vienotam ar Kristus ciešanām: viņš ir savā ziņā iesvētīts, lai nestu augļus, kļūstot līdzīgs Pestītājam, kas cieta cilvēku pestīšanas labā. Ciešanas, pirmgrēka sekas, iegūst jaunu jēgu: tās kļūst par līdzdalību Jēzus veiktajā atpestīšanas darbā.

Ekleziālā žēlastība. Ticīgie, kas saņem šo sakramentu, „labprātīgi iesaistīdamies Kristus ciešanās un nāvē, sniedz savu ieguldījumu Dieva tautas labā”. Baznīca, svinēdama šo sakramentu svēto komūnijā-sadraudzībā, aizlūdz par slimnieku. Un slimnieks, savukārt, ar šī sakramenta žēlastību veicina Baznīcas svētdarīšanu un palīdz visiem cilvēkiem, kuru labā Baznīca cieš un caur Kristu sevi upurē Dievam Tēvam.

Sagatavošanās pēdējai pārejai. Slimnieku svaidīšana pabeidz mūsu pielīdzināšanu Kristus nāvei un augšāmcelšanās noslēpumam, kas aizsākās ar Kristību. Šī pēdējā svaidīšana mūsu dzīves noslēgumā ir kā stiprs vairogs pēdējām cīņām pirms ieiešanas Tēva mājās.

(Katoļu Baznīcas Katehisms, 1499 – 1523)

Notikumu kalendārs
 septembris 2020
MTWTFSS
31123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
2829301234
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:

“Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem.”– Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)