Jaunais gads pavisam neparasti aizsākās nelielai Latvijas jauniešu grupai, starp kuriem bija arī divi kuldīdznieki, viens puisis no Sēlijas, pa kādam jaunietiem no Latgales, Vidzemes un Rīgas. Ar sv. Alberta draudzes aizdotu dzeltenu busiņu devāmies uz Tallinu, lai tur no 28. decembra līdz 1. janvārim, kopā ar aptuveni četriem tūkstošiem jauniešu no Eiropas un citām valstīm piedalītos Tezē brāļu organizētajā “Uzticēšanās svētceļojumā virs zemes” (oriģinālvalodā – “un pèlerinage de confiance sur la terre”). Tā tiek dēvētas jauniešu tikšanās gadumijā, kas jau kopš 1977. gada pulcina jauniešus Eiropas lielākajās pilsētās, piemēram, Briselē, Ženēvā, Berlīnē, Vroclavā, Milānā, arī Rīgā 2016. gada nogalē, bet nākamgad – Parīzē. Daudzi apmeklē šīs tikšanās gadu no gada, jo, acīmredzot, tur atrod meklēto.

Tezē ciemats, kur mājo aptuveni simts brāļu kopiena, atrodas Francijas dienvidaustrumos, Burgundijas lauku ieskautībā, un katru gadu uzņem tūkstošiem svētceļnieku. Brāļi nāk no dažādām valstīm, arī dažādām konfesijām, un viņu kopīgā dzīve apliecina, ka kristiešu vienotība ir iespējama. Zīmīgi, ka kopienas ideja dzima nemierpilnos laikos – II Pasaules kara laikā, kad brālis Rožē sāka ciematā sniegt patvērumu bēgļiem un ebrejiem, kuriem draudēja nāve. Varbūt tieši šīs pieredzes dēļ Tezē cerības pilnais vēstījums un iedrošinājuma vārdi pārliecinoši un autentiski izskan arī mūsdienās, kad saskaramies ar kara realitāti tepat mums blakus, Ukrainā, un citviet.

Šīs Eiropas jauniešu tikšanās gadu no gada ir ne tikai iespēja satikties ar līdzīgi domājošiem, bet arī iespēja piedzīvot dziļāku garīgumu un kopību, kas ir tik nepieciešama mūsdienu pasaulē. Cerība un viesmīlība ir centrālās tēmas, kas caurvij Tezē. Jauniešus parasti uzņem viesģimenēs, vai arī vietējās kopienas brīvprātīgo sarūpētās telpās. Mēs, piemēram, nakšņojām Viimsi skolā, kas atrodas 10 km uz austrumiem no Tallinas centra, ceļam vijoties gar pašu jūras krastu. Katra diena bija dažādu iespaidu pilna, gan dodoties ar prāmi piedzīvojumos uz Helsinkiem, gan satiekot citus latviešus un kopīgi svinot Svēto Misi senā dominikāņu klosterī, gan kopā ar jauniegūtiem draugiem ienirstot Tallinas vecpilsētas burvībā, vai piedaloties kādā no meistardarbnīcām un diskusijām. Tomēr katras dienas kulminācija bija kopīgā vakara lūgšana kopā ar Tezē brāļiem Tondirabas arēnā – ar Tezē dziesmu daudzbalsīgo un mierpilno skanējumu dažādās valodās, Svēto Rakstu lasījumiem un Tezē kopienas vadītāja brāļa Mateja meditācijām, jauniešu liecībām. Daudziem no mums neaizmirstams bija vakars, kad tūkstošiem balsu arēnā, sveces aizdedzinot, dziedāja dziesmu latviski: “Ir tik labi paļauties uz Tevi, Kungs…”

Pasākuma laikā jaunieši no Latvijas izveidoja ciešu kopību, kur katrs dalībnieks varēja izpaust savus talantus un dalīties ar savām vājībām. “Bijām kā tāda maza kopiena,” vēlāk atzina Agnese, viena no mūsu grupiņas, “man šķita, ka tas īsti tā nevar darboties, un, jāsaka, cilvēcīgi nevar jau arī – bet viss piedzīvotais varēja notikt tikai Dieva dāvātās mīlestības dēļ.” Mēs piedzīvojām, ka pat vismazākie žesti var radīt milzīgu ietekmi. Līdzīgi kā brālis Matejs, runājot par Evaņģēlija fragmentu “par divām maizēm un piecām zivīm”, uzsvēra, ka ikkatrs var dot kaut ko, lai cerība varētu uzplaukt savā kopienā. Atmiņā palicis viņa jautājums –

“Kas ir tas mazais, ko jūs varat atnest Jēzum, lai cerība varētu uzplaukt jūsu vietējā sabiedrībā, jūsu Baznīcā?”

---

“Vecāku rožukronis par bērniem” – tā ir kopīga lūgšana, kurā vecāki katru dienu lūdzas vienu rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā. Šī iniciatīva aizsākās 2017. gada oktobrī, svinot Fatimas Dievmātes, Rožukroņa Karalienes, atklāsmju 100. gadadienu, un šobrīd Vecāku rožukronis pulcē aptuveni 40 ģimenes, bet pa šiem gadiem vairāk kā 90 ģimenes ir iesaistījušās lūgšanā – uz laiku vai pastāvīgi.

Šogad, atzīmējot septiņu gadu pastāvēšanu lūgšanas vienotībā, ģimenes pulcējās māsu kalpoņu klosterī 13. oktobrī, kas saistās ne vien ar Fatimas Dievmātes atklāsmēm, bet ir arī māsu kalpoņu kongregācijas dibinātāja – svētīgā tēva Honorāta Kozmiņska piemiņas diena. Īpaši simboliska bija pr. Kārļa Miķelsona svētība ar tēva Honorāta relikvijām, ko ģimenes saņēma Svētās Mises noslēgumā līdz ar jauno rožukroņa noslēpumu, ko lūgsies savu bērnu nodomā līdz nākamajai tikšanās reizei.

Dzīvā Rožukroņa ideja nav jauna – šo lūgšanas formu māsas kalpones ir centušās veicināt jau kopš kopienas pirmsākumiem, kas bija saistīti ar Dievmātes atklāsmēm Getšvaldē (Polijā) 1877.gadā.

---

Tēvu Honorātu (fotogrāfijā – otrajā rindā pa labi no statujas) dziļi uzrunāja Dievmātes parādīšanās Getšvaldē. Toreiz kapucīnam bija 48 gadi, viņš jau 25 gadus bija ordinēts kā priesteris, no kuriem pēdējos 13 gadus, kopš 1864. gada, viņa apustuliskā darbība bija sašaurināta un “iespiesta” Zakročimas klostera mūros, jo cara valdība aizliedza klosterbrāļiem publisku sludināšanu. Tomēr šis vajāšanu laiks bija neizsakāmi auglīgs garīgā ziņā, jo auga tēva Honorāta garīgo bērnu skaits, kas pulcējās pie viņa konfesionāla, un tika veidotas pirmās apslēptās klosterdzīves kopienas. Marijas atklāsmes tēvs Honorāts uztvēra kā Dieva Žēlsirdības zīmi apspiestajai Polijas tautai.

“No kurienes mums tas, ka mūsu Kunga Māte nāk pie mums?” – šis Elizabetes izbrīna sauciens daudzreiz atkārtojas svētīgā kapucīna pārdomās par Getšvaldes atklāsmju nozīmi Polijai un Eiropai. Un ļoti bieži tēvs Honorāts aicināja atsaukties Dievmātes lūgumam: “Es vēlos, lai jūs ikdienas lūgtos rožukroni!”

---

Tēvs Honorāts par rožukroni teica, ka tā ir lūgšana, kurā “tiek apcerēts viss, kas ir visdārgākais Marijas Bezvainīgajai Sirdij, tajā tiek pārdomāti visi Viņas dzīves notikumi, viss, kas Viņas Sirdi pārpilda ar vislielāko pateicību Dievam (..)” Rožukroņa lūgšanas būtība ir nesavtīga līdzijušana un līdzpārdzīvošana Marijas dzīvei – varam “priecāties par Viņas priekiem un ciest par Viņas ciešanām, un gavilēt par Viņas godību”. Tā ir lūgšana ar vārdiem, ko izteica Eņģelis “vissvinīgākajā Viņas dzīves brīdī, un visas Debesis līksmojās par šo sveicinājumu”. Visbeidzot, šī lūgšana slavē Trīsvienīgo Dievu, katru noslēpumu noslēdzot ar “Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam…”

---

Māsas kalpones, kuras tēvs Honorāts redzēja kā Getšvaldes Dievmātes vēstījuma sūtnes un vēstneses, viņš aicināja kopt Dzīvā Rožukroņa pulciņus. Šī ideja nebija jauna, jo bija radusies Francijā jau 1826.gadā (trīs gadus pirms tēva Honorāta (pirms iestāšanās klosterī – Vaclava Kozmiņska) piedzimšanas), kad svētīgā Polīna Žariko Lionā sāka organizēt 15 cilvēku lielus pulciņus, kuros katrs lūdzās vienu Rožukroņa noslēpumu kopīgi izvēlētos nodomos. 1856. gadā tēvam Honorātam kā jaunam priesteriem, drīz pēc svētībām, tika uzticēta Dzīvā Rožukroņa pulciņu garīgā vadība Varšavā. Ar laiku viņam izdevās šīs grupas izveidot kā sava veida kopienas, kuras vienoja ne vien lūgšana, bet arī žēlsirdības darbi, kalpošana. Tēvs centās apvienot cilvēkus ar līdzīgām interesēm, līdzīgu sabiedrisko stāvokli – tas bija aizsākums tēva Honorāta vēlākajai apslēptās klosterdzīves kopienu dibināšanas idejai.

Vēlāk, ieteikumos māsām kalponēm (“Praca społeczna na wsi i Służki Maryi“, 1908), viņš rakstīs: “Dzīvais Rožukronis ir darba lauks, kas var nest simtkārtīgus augļus“. Tajā pat laikā viņš vērsa uzmanību uz ieļaunojumu, ko rada pavirši skaitītas lūgšanas, jo tad no “rožu dārza” tikai “kaili, neauglīgi kāti un viklābeles ērkšķi stiepjas, kas ievainos katru, kurš tiem tuvojas”. Tēvs Honorāts aicināja māsas – ar savu dzīvi un vārdiem – veicināt to, lai lūdzoties rožukroni, cilvēkos atdzimtu ticība, kas “uzzied darbos”.

---

Svētdienas Evaņģēlijs, ko lasījām tikšanās dienā, arī mums apsolīja simtkārtīgu guvumu, ja sekosim Jēzum:

“Patiesi, Es jums saku: nav neviena, kas manis un Evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus un kas nesaņemtu simtkārt vairāk jau tagad, šajā laikā, gan namus, gan brāļus, gan māsas un mātes, un bērnus, un tīrumus, lai gan ar vajāšanām, un nākamajā laikā mūžīgo dzīvi.” (Mk 10, 30)

Ticībā uzņemam šo Jēzus apsolījumu tiem, kuri Viņam sekos. Arī “Vecāku rožukroņa par bērniem” gadskārtu skaitlis “septiņi” simboliski norāda uz pilnību, un ebreju valodā ir saistīts ar vārdu “derība”. Rožukronis, īpaši lūgts uz pārdomāts kopienā, vieno ģimenes ar Kristu un vieno tās savā starpā, kā arī ir brīnišķīga lūgšanas skola bērniem – jau kopš pirmajiem dzīves gadiem.

---

Rožukroņa lūgšanai bērnu nodomā var pievienoties ikviens un saņemt savu rožukroņa noslēpumu, rakstot [email protected]

Nākamā tikšanās reize ģimenēm notiks 1. jūnijā, māsu kalpoņu klosterī.

---

Sākot ar 13.oktobri, klosterī atsāksies Labā Gana katehēze, uz kuru aicinām pašus mazākos – bērnus vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Nodarbības vadīs māsa Viktorija. Tās notiks svētdienās no plkst. 12:00-13:00.(Pieteikšanās un sīkāka informācija – zvanot tel. 22 019 867 m. Viktorijai)