Ieslodzītais – norakstītais vai brālis Kristū?

prisonerKā brāļi luterāņi teiktu, dievjaušības dēļ pirms vairāk kā diviem gadiem nokļuvu starpkonfesionālās Cietuma alfas komandas sastāvā. Šoreiz gan nebūs stāsts par manu ceļu līdz cietuma vārtiem. Liecība būs par to, kas man liek palikt cietumā, lai tur kalpotu un nestu brāļiem Evaņģēlija vēsti.

Ja godīgi ieskatīsimies savā sirdsapziņā, tad tur visdrīzāk arī ieraudzīsim mirkļus no mūsu dzīves, kad nepatikā vai ar pārākuma sajūtu esam izturējušies pret līdzcilvēku, norādot uz viņu kā zeku (ieslodzītais jeb “заключённый”). Varam izlikties, ka tas tā nav. Bet! Tas tā ir! – tas, ka bieži izliekamies neredzam, ka ieslodzītais (gan esošais, gan bijušais) ir daļa no sabiedrības. Gan personīgā, gan līdzcilvēku grēka ievainots viņš ir izdarījis izvēli, par ko tiesiskā valstī ir jāizcieš cietumsods. Bet svarīgi ir uzdot sev jautājumus – kas ar viņu ir noticis līdz viņš ir izdarījis noziegumu? kas notiks brīdī, kad viņam būs jāatgriežas sabiedrībā? kā jūtas ieslodzīto laulātie un bērni? Arī viņiem sāp atšķirtība, kas griež jaunus ievainojumus. Tā ir mana. Jā mana (mūs katra individuāla) izvēle, kā es uzlūkoju ieslodzīto – kā ienaidnieku, kā upuri vai kā brāli, kurš ir tiesīgs piedzīvot Mīlestības pieskārienu caur līdzcilvēkiem.

Kristus aicinājuma mudināti satikt Viņu cietumā (sal. Mt.25; 36), Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes aktīvisti pirms vairāk kā trīs gadiem uzsāka un vēl joprojām sadarbībā ar katoļu un baptistu brīvprātīgajiem turpina nests Labo Vēsti ieslodzītajiem vairākos Latvijas cietumos. Šajā ziemā divas komandas ik svētdienu dodas pie dāmām uz Iļģuciema cietumu, bet viena – pie vīriem uz Centrālcietumu. Šajā sestdienā, 1.februārī notiks otrās Centrālcietuma alfas sezonas pēdējā nodarbība. Noslēdzoties jau kārtējai alfas sezonai, ir vēlme nedaudz atskatīties uz to, kas notiek cietuma mūros un mūsu – kalpotāju sirdīs.

Pirmajā reizē sastopot ieslodzīto, vai tas būtu Iļģuciemā, Brasā vai Centrālcietumā, visbiežāk ir pamanāms ieslodzīto izbrīns – vai tiešām ar mani kāds ir gatavs runāt bez pārākuma apziņas? vai tiešām kāds ir gatavs mani uzklausīt bez ņirgāšanās par manu viedokli? vai tiešām šis tautietis, kurš ikdienā ir ģimenes cilvēks un ar augstāko izglītību, ir gatavs apsēsties blakus man, kam ir trīs klašu izglītība un astoņas sodāmības? Jā, tas ir viens no mīlestības noslēpumiem – šādos brīžos tas viss pazūd. Ik nedēļas dodoties pie ieslodzītajiem, var piedzīvot, kā lūzt neuzticēšanās ledus un brūk uzceltie aizsardzības mūri. Ar katru reizi ieslodzīto un komandas savstarpējā cieņa un uzticēšanās pieaug. Un šādā, tuvākmīlestības pārveidotā vietā var tikt sēta Dieva pazīšanas sēkla; var tikt pasludināta vēsts, ka pasaulē ienāca grēks, bet Dievs mūs tik ļoti ir mīlējis, ka Viņš pats ir iemiesojies, nomiris un augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu mūžīgi. Mūs katru Dievs tik ļoti ir mīlējis! Bieži ieslodzītajiem ir grūti ieticēt, ka Dievs viņu katru mīl tik pat ļoti, kā tos, kas atrodas cietuma vārtu otrā pusē; ka Dievs gaida katru no viņiem atgriežamies kā pazudušo dēlu.

Katra neticība, aizdomas, bailes tiek ieliktas Jēzus naglu caurdurtajās plaukstās. Dievs pats ir Tas, kurš pārveido ieslodzīto sirdis. Mēs esam vien instrumenti Tēva rokās. Svētā Gara žēlastības Alfa kursa kalpošanā varam piedzīvot dažādos veidos. Ir ieslodzītie, kas uz Dieva atziņu virzās lēnām, soli pa solim un, noslēdzoties Alfa kursam, paliek dziļākās pārdomās par dzīves jēgu līdz galam vēl neatdodot savu dzīvi Kristum. Ir ieslodzītie, kas Dievu kā Personu pirmo reizi piedzīvo, kad viņi ir lūguši, lai aizlūdzam par viņiem, un šāda tikšanās – tikšanās ar dzīvo Dievu – pilnībā ir pārmainījusi viņa dzīvi. Liecību, kā sastapt Jēzu, ieslodzījumā ir tik pat daudz un tik pat personīgas un individuālas kā ārpus cietuma. Kad varu raudzīties uz rūdītu vīru, kurš apgalvo, ka visums ir cēlies no lielā sprādziena, bet pēc mirkļa jau uzklausīt viņa neizpratnes pilnās pārdomas par tuvinieku ciešanām un vēlēšanos nākt uz Alfa kursu atkārtoti, lai tomēr dziļāk iepazītu kristīgo mācību, tad rodas tāda sajūta – kā ar palielināmo stiklu skatīties, kā attīstās dīgsts, kā cilvēkā sāk dzimt ticība Kristum. Protams, ir arī ieslodzītie, kas nāk uz Alfa kursu tikai „ papīra pēc”, jo par labu uzvedību ir iespējams saīsināt soda izciešanas termiņu. Bet lai tā būtu! Mēs zinām, ka Dievs mūsu dzīves vada pa dažādiem ceļiem un, iespējams, šī būs vienīgā reize, kad kāds viņam būs liecinājis par Kristu un kuru viņš būs uzklausījis, jo, piedaloties lekcijās, nav citas izvēles.

Kāda izbijusi narkomāne, kuru iepazinām Iļģuciema cietumā, nu jau ir atgriezusies sabiedrībā, strādā pastāvīgā darbā un ik pa laikam ar mums – cietuma komandu dalās, kā viņas dzīve ir izmainīta. Kāds puisis no šīs sezonas Centrālcietuma alfas pēdējā nodarbībā pienāca pie mācītāja, lai dalītos ilgās pieņemt kristības sakramentu. Cietumu cenzori dalās ar uzraugiem, ka puišu vēstules, kas tiek sūtītas uz mājām, ir kļuvušas dziļākas, par Alfa kursos dzirdēto un pārdomās secināto viņi dalās ar savām ģimenēm, un arī ieslodzīto savstarpējās attiecības ir kļuvušas iecietīgākas. Iļģuciema cietumā jau pāris sezonas meitenes pašas sastāda pieteikumu sarakstu uz nākamo Alfa kursu, bet nu arī Brasas cietumā 55 ieslodzītie, kas vēl ne reizes nav apmeklējuši Alfa kursu, ir vērsušies pie Cietuma administrācijas (un tā pati tālāk ir meklējusi Cietuma alfas komandas koordinatorus) ar lūgumu atsākt šajā cietumā Alfa kursa kalpošanu. Tikko ir iesācies pirmais Alfa kurss Olaines cietumā, kur arī kalpo dažādu konfesiju ticīgie. Esot pie cietuma vārtiem un plānojot kalpošanas iespējas, arvien nākas izdzīvot Kristus teiktos vārdus Saviem mācekļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz” (Mt 9; 37). Tāpēc gribu iedrošināt katru, kas sirdī jūt kaut nelielu impulsu doties kalpot cietumos, šai ierosmei ļauties.

Kā ne vienu reizi vien, novērtējot kalpošanas augļus, komandā esam secinājuši, mūsuprāt, tieši sadraudzība un vienotība Kristū ir tā, kas mums ļauj tik sekmīgi kalpot Rīgas cietumos. Noslēdzoties kārtējai Cietuma alfai, arvien cenšamies sanākt kopā un dalīties tajā, kas piedzīvots šīs kalpošanas laikā. Reizi no reizes tiek uzsvērts un gandrīz katra kalpotāja sirdī īpašu prieku izraisa apziņa, ka, kalpojot ekumēniskā komandā, mēs varam piedzīvot vienotību Kristū. Izskaidrojot atšķirīgās tradīcijas katrā konfesijā, mēs arvien ļaujam atkāpties savām iedomām (bieži vien maldīgajām) par otru konfesiju, bet galvenais – meklēt, atrast un dalīties Tanī, kas mūs vieno – Kristū. Priekš manis kā viens no skaistākajiem lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību mirkļiem bija brīdis šajā sestdienā pie Centrālcietuma vārtiem – mēs visi kopā, kas kalpojam Centrālcietuma alfā, gan luterāņi, gan baptisti, gan katoļi, rokās sadevušies, dejojām un dziedājām ar vārdiem „Sasauc mūs un vieno mūs visus, lai Tavu svēto Vārdu slavējam! Kad piepildās mūsos Tavs Vārds, tad kļūstam Tava ģimene!”. Šī dziesma simbolizē arī mūsu kalpošanas būtību – mēs esam vienoti Kungā, lai kalpotu Viņam cietumā.

m. Maija

Notikumu kalendārs
 aprīlis 2024
MTWTFSS
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293012345
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:

“Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem.”– Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)