“Vecāku Rožukronis par bērniem” – tā ir kopīga lūgšana, kurā vecāki katru dienu lūdzas vienu Rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā.

Šogad, Jubilejas gadā, nedēļas nogalē, kad Romā tika svinēta Ģimeņu Jubileja, tikās arī Latvijas ģimenes, kas savā ikdienā cenšas lūgties Rožukroni savu bērnu nodomā. Svinējām jubileju “kamerālāk” – māsu kalpoņu klostera dārzā Ķīpsalā, piedzīvojot Dieva Mīlestības izliešanos tad, kad esam vienotībā. Arī savas ģimenes iekšpusē esam aicināti būt “cerības svētceļnieki” un liecinieki.

“Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas viņu vārdu dēļ ticēs man; lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji. Un godību, ko Tu man devi, Es devu viņiem, lai viņi būtu viens, kā mēs esam viens.” – Šis Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas fragments mūs pavadīja Svētajā Misē, kuras laikā pr. Modris Lācis atgādināja, ka Jēzus pirms diviem tūkstošiem gadu ir lūdzies… tieši par mums! Par mūsu vienotību un mīlestību.

Nākamā ģimeņu tikšanās notiks 5. oktobrī, kad dosimies Cerības svētceļojumā uz Kauguru Dieva Žēlsirdības sanktuāriju!

“Vecāku Rožukroņa par bērniem” iniciatīva dzima Fatimas Dievmātes atklāsmju 100 gadadienā – 2017. gada oktobrī. Mēs priecājamies par katru ģimeni, kura pievienojas lūgšanai! Rožukroņa noslēpumu savai ģimenei var saņemt, rakstot uz epastu: [email protected]

Iedvesmas lūgšanai un Dieva Vārdā balstītas apceres Rožukroņa noslēpumiem atradīsiet Radio Marija Latvija raidījumā “Impulsi Rožukronim”, ko māsas veido sadarbībā ar pr. Kārli Miķelsonu.

No Jubilejas gada bullas “Cerība nepieviļ”

“Cerība atrod savu vispilnīgāko apliecinātāju Dievmātē. Viņā mēs ieraugām, ka cerība nav vieglprātīgs optimisms, bet gan žēlastības dāvana, izdzīvota dzīves reālismā. Kā ikviena māte ikreiz, kad skatījās uz savu Dēlu, Marija aizdomājās par Viņa nākotni, un noteikti viņas sirdī spēcīgi atbalsojās Simeona teiktie vārdi: „Redzi, Viņš ir likts par zīmi, kurai pretosies. Un Tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi”(Lk 2, 34-35). Un krusta pakājē, redzot sava Dēla nevainīgās ciešanas un nāvi un pati esot milzīgās sāpēs, Marija tomēr atkārtoja savu “jā” Kungam, nezaudējot cerību un uzticēšanos Viņam. Tādējādi viņa līdzdarbojās ar Dievu mūsu labā, piepildot to, ko viņas Dēls teica, paredzot, ka Viņam būs „daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā būs augšāmcelties” (Mk 8, 31). Un šo sāpju dziļumā, ko upurēja ar mīlestību, Marija kļuva par mūsu Māti, par Māti cerībai.

Nav nejauši, ka tautas dievbijībā nemitējamies piesaukt Jaunavu Mariju kā Stella Maris – Jūras Zvaigzni – tā apliecinot cerību, ka vētrainajos dzīves notikumos Dievmāte nāk mums palīgā, sniedz atbalstu, aicina uzticēties Dievam un nezaudēt cerību.” (Pāvests Francisks, Cerība nepieviļ, 24)