Jaunais gads pavisam neparasti aizsākās nelielai Latvijas jauniešu grupai, starp kuriem bija arī divi kuldīdznieki, viens puisis no Sēlijas, pa kādam jaunietiem no Latgales, Vidzemes un Rīgas. Ar sv. Alberta draudzes aizdotu dzeltenu busiņu devāmies uz Tallinu, lai tur no 28. decembra līdz 1. janvārim, kopā ar aptuveni četriem tūkstošiem jauniešu no Eiropas un citām valstīm piedalītos Tezē brāļu organizētajā “Uzticēšanās svētceļojumā virs zemes” (oriģinālvalodā – “un pèlerinage de confiance sur la terre”). Tā tiek dēvētas jauniešu tikšanās gadumijā, kas jau kopš 1977. gada pulcina jauniešus Eiropas lielākajās pilsētās, piemēram, Briselē, Ženēvā, Berlīnē, Vroclavā, Milānā, arī Rīgā 2016. gada nogalē, bet nākamgad – Parīzē. Daudzi apmeklē šīs tikšanās gadu no gada, jo, acīmredzot, tur atrod meklēto.

Tezē ciemats, kur mājo aptuveni simts brāļu kopiena, atrodas Francijas dienvidaustrumos, Burgundijas lauku ieskautībā, un katru gadu uzņem tūkstošiem svētceļnieku. Brāļi nāk no dažādām valstīm, arī dažādām konfesijām, un viņu kopīgā dzīve apliecina, ka kristiešu vienotība ir iespējama. Zīmīgi, ka kopienas ideja dzima nemierpilnos laikos – II Pasaules kara laikā, kad brālis Rožē sāka ciematā sniegt patvērumu bēgļiem un ebrejiem, kuriem draudēja nāve. Varbūt tieši šīs pieredzes dēļ Tezē cerības pilnais vēstījums un iedrošinājuma vārdi pārliecinoši un autentiski izskan arī mūsdienās, kad saskaramies ar kara realitāti tepat mums blakus, Ukrainā, un citviet.

Šīs Eiropas jauniešu tikšanās gadu no gada ir ne tikai iespēja satikties ar līdzīgi domājošiem, bet arī iespēja piedzīvot dziļāku garīgumu un kopību, kas ir tik nepieciešama mūsdienu pasaulē. Cerība un viesmīlība ir centrālās tēmas, kas caurvij Tezē. Jauniešus parasti uzņem viesģimenēs, vai arī vietējās kopienas brīvprātīgo sarūpētās telpās. Mēs, piemēram, nakšņojām Viimsi skolā, kas atrodas 10 km uz austrumiem no Tallinas centra, ceļam vijoties gar pašu jūras krastu. Katra diena bija dažādu iespaidu pilna, gan dodoties ar prāmi piedzīvojumos uz Helsinkiem, gan satiekot citus latviešus un kopīgi svinot Svēto Misi senā dominikāņu klosterī, gan kopā ar jauniegūtiem draugiem ienirstot Tallinas vecpilsētas burvībā, vai piedaloties kādā no meistardarbnīcām un diskusijām. Tomēr katras dienas kulminācija bija kopīgā vakara lūgšana kopā ar Tezē brāļiem Tondirabas arēnā – ar Tezē dziesmu daudzbalsīgo un mierpilno skanējumu dažādās valodās, Svēto Rakstu lasījumiem un Tezē kopienas vadītāja brāļa Mateja meditācijām, jauniešu liecībām. Daudziem no mums neaizmirstams bija vakars, kad tūkstošiem balsu arēnā, sveces aizdedzinot, dziedāja dziesmu latviski: “Ir tik labi paļauties uz Tevi, Kungs…”

Pasākuma laikā jaunieši no Latvijas izveidoja ciešu kopību, kur katrs dalībnieks varēja izpaust savus talantus un dalīties ar savām vājībām. “Bijām kā tāda maza kopiena,” vēlāk atzina Agnese, viena no mūsu grupiņas, “man šķita, ka tas īsti tā nevar darboties, un, jāsaka, cilvēcīgi nevar jau arī – bet viss piedzīvotais varēja notikt tikai Dieva dāvātās mīlestības dēļ.” Mēs piedzīvojām, ka pat vismazākie žesti var radīt milzīgu ietekmi. Līdzīgi kā brālis Matejs, runājot par Evaņģēlija fragmentu “par divām maizēm un piecām zivīm”, uzsvēra, ka ikkatrs var dot kaut ko, lai cerība varētu uzplaukt savā kopienā. Atmiņā palicis viņa jautājums –

“Kas ir tas mazais, ko jūs varat atnest Jēzum, lai cerība varētu uzplaukt jūsu vietējā sabiedrībā, jūsu Baznīcā?”