“Vecāku rožukronis par bērniem” – tā ir kopīga lūgšana, kurā vecāki katru dienu lūdzas vienu rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā. Šī iniciatīva aizsākās 2017. gada oktobrī, svinot Fatimas Dievmātes, Rožukroņa Karalienes, atklāsmju 100. gadadienu, un šobrīd Vecāku rožukronis pulcē aptuveni 40 ģimenes, bet pa šiem gadiem vairāk kā 90 ģimenes ir iesaistījušās lūgšanā – uz laiku vai pastāvīgi.
Šogad, atzīmējot septiņu gadu pastāvēšanu lūgšanas vienotībā, ģimenes pulcējās māsu kalpoņu klosterī 13. oktobrī, kas saistās ne vien ar Fatimas Dievmātes atklāsmēm, bet ir arī māsu kalpoņu kongregācijas dibinātāja – svētīgā tēva Honorāta Kozmiņska piemiņas diena. Īpaši simboliska bija pr. Kārļa Miķelsona svētība ar tēva Honorāta relikvijām, ko ģimenes saņēma Svētās Mises noslēgumā līdz ar jauno rožukroņa noslēpumu, ko lūgsies savu bērnu nodomā līdz nākamajai tikšanās reizei.
Dzīvā Rožukroņa ideja nav jauna – šo lūgšanas formu māsas kalpones ir centušās veicināt jau kopš kopienas pirmsākumiem, kas bija saistīti ar Dievmātes atklāsmēm Getšvaldē (Polijā) 1877.gadā.
Tēvu Honorātu (fotogrāfijā – otrajā rindā pa labi no statujas) dziļi uzrunāja Dievmātes parādīšanās Getšvaldē. Toreiz kapucīnam bija 48 gadi, viņš jau 25 gadus bija ordinēts kā priesteris, no kuriem pēdējos 13 gadus, kopš 1864. gada, viņa apustuliskā darbība bija sašaurināta un “iespiesta” Zakročimas klostera mūros, jo cara valdība aizliedza klosterbrāļiem publisku sludināšanu. Tomēr šis vajāšanu laiks bija neizsakāmi auglīgs garīgā ziņā, jo auga tēva Honorāta garīgo bērnu skaits, kas pulcējās pie viņa konfesionāla, un tika veidotas pirmās apslēptās klosterdzīves kopienas. Marijas atklāsmes tēvs Honorāts uztvēra kā Dieva Žēlsirdības zīmi apspiestajai Polijas tautai.
“No kurienes mums tas, ka mūsu Kunga Māte nāk pie mums?” – šis Elizabetes izbrīna sauciens daudzreiz atkārtojas svētīgā kapucīna pārdomās par Getšvaldes atklāsmju nozīmi Polijai un Eiropai. Un ļoti bieži tēvs Honorāts aicināja atsaukties Dievmātes lūgumam: “Es vēlos, lai jūs ikdienas lūgtos rožukroni!”
Tēvs Honorāts par rožukroni teica, ka tā ir lūgšana, kurā “tiek apcerēts viss, kas ir visdārgākais Marijas Bezvainīgajai Sirdij, tajā tiek pārdomāti visi Viņas dzīves notikumi, viss, kas Viņas Sirdi pārpilda ar vislielāko pateicību Dievam (..)” Rožukroņa lūgšanas būtība ir nesavtīga līdzijušana un līdzpārdzīvošana Marijas dzīvei – varam “priecāties par Viņas priekiem un ciest par Viņas ciešanām, un gavilēt par Viņas godību”. Tā ir lūgšana ar vārdiem, ko izteica Eņģelis “vissvinīgākajā Viņas dzīves brīdī, un visas Debesis līksmojās par šo sveicinājumu”. Visbeidzot, šī lūgšana slavē Trīsvienīgo Dievu, katru noslēpumu noslēdzot ar “Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam…”
Māsas kalpones, kuras tēvs Honorāts redzēja kā Getšvaldes Dievmātes vēstījuma sūtnes un vēstneses, viņš aicināja kopt Dzīvā Rožukroņa pulciņus. Šī ideja nebija jauna, jo bija radusies Francijā jau 1826.gadā (trīs gadus pirms tēva Honorāta (pirms iestāšanās klosterī – Vaclava Kozmiņska) piedzimšanas), kad svētīgā Polīna Žariko Lionā sāka organizēt 15 cilvēku lielus pulciņus, kuros katrs lūdzās vienu Rožukroņa noslēpumu kopīgi izvēlētos nodomos. 1856. gadā tēvam Honorātam kā jaunam priesteriem, drīz pēc svētībām, tika uzticēta Dzīvā Rožukroņa pulciņu garīgā vadība Varšavā. Ar laiku viņam izdevās šīs grupas izveidot kā sava veida kopienas, kuras vienoja ne vien lūgšana, bet arī žēlsirdības darbi, kalpošana. Tēvs centās apvienot cilvēkus ar līdzīgām interesēm, līdzīgu sabiedrisko stāvokli – tas bija aizsākums tēva Honorāta vēlākajai apslēptās klosterdzīves kopienu dibināšanas idejai.
Vēlāk, ieteikumos māsām kalponēm (“Praca społeczna na wsi i Służki Maryi“, 1908), viņš rakstīs: “Dzīvais Rožukronis ir darba lauks, kas var nest simtkārtīgus augļus“. Tajā pat laikā viņš vērsa uzmanību uz ieļaunojumu, ko rada pavirši skaitītas lūgšanas, jo tad no “rožu dārza” tikai “kaili, neauglīgi kāti un viklābeles ērkšķi stiepjas, kas ievainos katru, kurš tiem tuvojas”. Tēvs Honorāts aicināja māsas – ar savu dzīvi un vārdiem – veicināt to, lai lūdzoties rožukroni, cilvēkos atdzimtu ticība, kas “uzzied darbos”.
Svētdienas Evaņģēlijs, ko lasījām tikšanās dienā, arī mums apsolīja simtkārtīgu guvumu, ja sekosim Jēzum:
“Patiesi, Es jums saku: nav neviena, kas manis un Evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus un kas nesaņemtu simtkārt vairāk jau tagad, šajā laikā, gan namus, gan brāļus, gan māsas un mātes, un bērnus, un tīrumus, lai gan ar vajāšanām, un nākamajā laikā mūžīgo dzīvi.” (Mk 10, 30)
Ticībā uzņemam šo Jēzus apsolījumu tiem, kuri Viņam sekos. Arī “Vecāku rožukroņa par bērniem” gadskārtu skaitlis “septiņi” simboliski norāda uz pilnību, un ebreju valodā ir saistīts ar vārdu “derība”. Rožukronis, īpaši lūgts uz pārdomāts kopienā, vieno ģimenes ar Kristu un vieno tās savā starpā, kā arī ir brīnišķīga lūgšanas skola bērniem – jau kopš pirmajiem dzīves gadiem.
Rožukroņa lūgšanai bērnu nodomā var pievienoties ikviens un saņemt savu rožukroņa noslēpumu, rakstot [email protected]
Nākamā tikšanās reize ģimenēm notiks 1. jūnijā, māsu kalpoņu klosterī.