Maija vidū notika grupas “Hagar” noslēdzošā tikšanās. Tās laikā grupas dalībnieces svinēja pateicības Svēto Misi, piedalījās interaktīvā brīvdabas spēlē, kurā mācījās savstarpēju sadarbību un uzticēšanos, un baudīja agapi, kuras laikā viena otrai pateicās par kopā noieto ceļu.
“Hagar” grupas mērķis ir palīdzēt jauniešiem caur savas vēstures iepazīšanu un aktualizēšanu, kā arī tās uzlūkošanu Dieva Vārda gaismā un lūgšanā gūt iekšējo dziedināšanu un iemīlēt sevi (vairāk par to, kas ir “Hagar” grupa, var izlasīt šeit). Savu iekšējā bērna dziedināšanas un sava patiesā ‘es’ atgūšanas ceļu meitenes uzsāka pagājušā gada augusta beigās.
Lūgta padalīties ar “Hagar” ceļā gūto pieredzi, kāda no meitenēm liecina, ka, uzzinot par “Hagar” gadu, patiesi priecājusies par iespēju iet sevis dziedināšanas ceļu, lai atpazītu iemūrētos un nevienam nepieejamos ievainojumus, sāpes un to reizē ar sevis nepieņemšanu atdotu Dievam. Lai gan savstarpējā uzticēšanās grupiņas ietvaros nāca pamazām, tā kļuva arvien spēcīgāka un ar laiku šņukstēt, izsāpēt, atbalstīt un tikt atbalstītai tikšanās reizēs šķita kaut kas pierasts un normāls. Savukārt cita no meitenēm iepriekš teikto papildina, ka “Hagar” grupiņu redzēja kā labu turpinājumu savas patiesās identitātes meklēšanā un arī vienkārši kā iespēju būt kopā ar kristiešiem, līdzīgi domājošiem. Viņas ieskatā, vērtīgi bija tas, ka katrai bija dota iespēja grupiņā dalīties ar sava bērna vai jaunieša posmā pieredzēto, jo tas pavēra plašāku skatījumu uz notikumiem vai dzīves gaitā pieņemtajām lomām, kas savukārt veicināja atvēršanās un uzticēšanās pieaugšanu. Kopīgā cīņa šajā ceļā bija ļoti svarīga un ik reizes, kad kāda no meitenēm nevarēja ierasties uz tikšanos, bija jūtams iespaids uz grupiņas mikroklimatu, radot nepieciešamību arvien no jauna stiprināt grupas vienotību un savstarpējo uzticēšanos. Uzrunāta padalīties ar pieredzēto, vēl kāda no meitenēm dalās pārdomās, ka sevis atgūšanas ceļā viņa mācījusies sevis pieņemšanu un piedošanu, un sapratusi, ka pašai sevi ir jāpieņem ar tieši tādu pagātni, kāda tā ir, un jāpārstāj censties atbrīvoties no šiem pagātnes notikumiem, kuri ir daļa no viņas pašas. Sava iekšējā bērna atgūšanas ceļu viņa saskata kā unikālu iespēju iemīlēt sevi un atgūt iekšējo harmoniju, sakārtot sevi, paskatīties uz sevi no malas, atpazīt melus, neveselīgus mehānismus, kas ir izveidojušies laika gaitā. Vēl kādā citā no liecībām izskan, ka, piesakoties “Hagar” grupai, nav bijusi nojausma, ko šādā grupā sagaidīt, kāds būs sevis atgūšanas ceļš. Cauri šim laikam virmoja mīļums, jo iegūtas tuvas attiecības ar grupiņas meitenēm, kā arī baudīta tik ļoti vajadzīgā kopā būšana vienkāršā sadraudzībā un galda kopībā. Ceļš vēl joprojām turpinās un tieši tas ir viens no skaistākajiem ieguvumiem. Dalībniece apzinās, ka viņā ir mazs, ievainots bērniņš, kurš jau ilgi sauca pēc mīlestības, lai viņš tiktu sadzirdēts, kā arī priecājas par iekšējā bērna patieso jaukumu, draiskulīgumu un mīļumu. Šis bērns ir atvēris viņā prieka, līksmības un jaunas tuvības dzelmes un palīdzējis saprast – es esmu šis bērns un viņš ir mana daļa, mana identitāte.
Ikvienu zaru, kas nes augļus, Tēvs iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu (Jņ 15, 2). Šķīstīšanas un sava patiesā ‘es’ atgūšanas ceļš nav viegls. Lai palīdzētu sistematizēti un sistemātiski doties šajā ceļā, grupas pavadīšanu, klātesot katrā no grupas tikšanās reizēm, bija uzņēmusies m. Maija. Tikšanās notika katru otro sestdienu. Dodoties mājup, meitenes arvien sagaidīja jauns “mājas darbs” – uzdevums, kas jāizpilda līdz nākamajai tikšanās reizei, uzdevums, kas ļauj arvien dziļāk ielūkoties sevī un savas dzīves notikumos noteiktā dzīves posmā. Savukārt, tiekoties Ķīpsalas klosterī, meitenes pēc kopīgas agapes, pavadīja laiku Vissvētākā Sakramenta adorācijā, skrutācijā ar Svētajiem Rakstiem (sīkāks skaidrojums pieejams šeit: ej.uz/skrutacija) un sarunās, daloties ar aktuālajām atziņām, pārdzīvojumiem, sāpēm un panākumiem iekšējā bērna ceļā. Šajā vietā jau atkal izskan kāda no liecībām, kas apliecina, ka iziet cauri ievainojumiem ir grūti, bet tas ir to vērts, jo tā tiekam dziedināti, un beidzot var sākt elpot. Tas, ka blakus ir kāds, kurš zina, saprot un atbalsta, bija ļoti neatņemama daļa no sevis atgūšanas ceļa. Jo īpaši svarīgi un nepieciešami tas bija mirkļos, kad šķita, ka vairs nav spēka, lai dotos uz priekšu. Caur māsas kalpojumu varēja piedzīvot svētību, kura tika dota no Kunga. Jēzus vienmēr parūpējās, atbalstīja, bija klātesošs, parādīja gaismu ikvienā sāpē. Interesanti, ka iesākums bija tik jauks, mierīgs, un tad, atpazīstot savas bērnības laikā gūtos ievainojumus un noliekot tos Jēzus priekšā, kļuva arvien grūtāk. Reizēm pat bija tādas kā bailes no tā, ko katrā nākamā posmā būs dota iespēja saprast un kam būs jāiet cauri. To visu deva Dievs. Viss tika vadīts par labu manai sirsniņai; to saprotu tikai tagad, vēlāk, kad visas grūtības ir pārvarētas. Teikto papildina vārdi no citas liecības, norādot, ka šo ceļu būtu vēl grūtāk iet, ja mēs visu neuzticētu Kungam. Šī meitene dalās atziņā:
“Es neapzinājos cik dziļus ievainojumus esmu sevī apslēpusi un kā tie mani ietekmē. Bija jāiegulda smags darbs, lai tos atpazītu, un nākotnē vēl daudz būs ar tiem jāstrādā. Bērna ceļš tiešām bija emociju karuselis, brīžiem tas likās teju nepanesami smags un gribējās to pārtraukt, tomēr bija vērts izturēt līdz galam.”
Noslēdzot ieskatu “Hagar” gadā, ir vērts pieminēt vēl dažas no meiteņu atziņām, lai iedrošinātu tos, kas šaubās, uzsākt iekšējā bērna dziedināšanas un sava patiesā ‘es’ atgūšanas ceļu. Tā kāda no dalībniecēm liecina, ka no jauna atklājusi, cik sagrozīti mēs skatāmies uz citiem un pašas uz sevi, cik daudz tajā ir melu un nepatiesības. Tāpēc vēl jo vairāk šajā meitenē iemājo prieks, apzinoties, ka arī šajos kauna un sevis nepieņemšanas sirds nostūros nu ir iespīdējusi Dieva patiesības un mīlestības gaisma. Darbs ar sevi turpināsies. Vēl ilgi. Tomēr ir skaidrs, ka ir noiets nozīmīgs ceļa sākumposms. Šo liecību papildina cits stāstījums par to, ka dalība “Hagar” grupā bija ļoti īpašs piedzīvojums, kurš lika citādāk paskatīties uz lietām un uz sevi.
“Varu droši teikt, ka esmu sevi labāk iepazinusi, sapratusi kas un kādā veidā ir veidojis manu personību. Ir svarīgi nosaukt lietas vārdos sev un arī pārvarēt skaņas barjeru – uzticēt tās kādam citam. Dievs nevēlas, lai mēs paliekam vieni ar savām problēmām, Viņš dod cilvēkus, kuri mūs var atbalstīt un uzklausīt. Arī tas bija izaicinājums – nejusties, kā apgrūtinājumam un ļaut citiem sniegt man atbalstu.”
Un visbeidzot, jau pavisam noslēdzot šo ieskatu, kāda no meitenēm atzīst, ka šajā laikā ir ļoti izmainījusies, jo viņā ir nostiprinājusies atziņa par to, ka gan viņā pašā, gan citos mājo iekšējais bērns, kurš var būt ievainots. Šo bērnu nevajag aizmirst, bet rūpēties par viņu, viņa vajadzībām, lai palīdzētu pieaugt un veidoties par nobriedušu pieaugušo. Ceļš turpinās, vēl daudz jāapzinās un jāmīl…
Ir svarīgi, ka blakus ir cilvēki, taču mūsu rētas var pārsiet un patiesi dziedināt tikai Dievs. (Ps 147, 3) Lai šis Kunga apsolījums ikkatram dod spēku un cerību!