Zīmīgā dienā, 13. oktobrī, kad atcerējāmies Fatimas lielo notikumu simtgadi, svinējām arī tēva Honorāta Kozmiņska (1829-1916) svētkus, pateicoties par viņa dzīvi un devumu Baznīcai. Tas īpašā veidā ir atklājies viņa dibinātajās kopienās, kurām viņš deva jaunu dzīves formu – konsekrāciju Dievam apslēptībā. Tā bija kā atbilde Baznīcas vajadzībām Austrumeiropā carisko vajāšanu un komunisma režīma laikā, kā arī mūsdienās. Šogad tēva Honorāta kongregāciju saimē tiek atzīmēts Pateicības gads – kā kulminācija simtgadei kopš viņa svētīgās nāves un piedzimšanas debesīm 1916. gada 16. decembrī.
Pulcējoties māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā uz svētīgā tēva Honorāta svētkiem franciskāņu ģimenē – kopā ar brāļiem kapucīniem, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un franciskāņu terciāriem, priecājāmies par arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča klātbūtni un cerības vārdiem, ar kuriem viņš iedvesmoja mūs turpināt nest Labo Vēsti pasaulē:
“Baznīca nepastāv priekš sevis, bet gan lai izplatītu Dieva Valstību. Mums ir nepieciešama sirdsapziņas izmeklēšana un jāuzdod sev jautājums, vai mana kā kristieša prioritāte ir evaņģelizācija. (..) Dievs nav bezspēcīgs! Bet Viņš gaida mūsu iesaistīšanos, sadarbību.”
Uzrunājot māsas Svētās Mises laikā, Arhibīskaps norādīja, ka viņas ir aicinātas “izplatīt Dieva Valstību ‘kontrabandas’ ceļā”. Šo veidu atspoguļo arī franciskāņu Miera lūgšana: nest mieru, prieku, cerību tur, kur tā visa pietrūkst, jo cilvēki mūsdienās aizvien biežāk dzīvo izolējušies viens no otra, cīnoties vieni paši ar savām problēmām. Arhibīskaps uzsvēra divus no daudzajiem evaņģelizācijas ceļiem – dzīvot atvērtībā uz cilvēkiem un kopt savstarpējo mīlestību kopienās, jo tā ir zīme, kas pievelk un uzrunā. Pasludinot Valstību, svarīgi to darīt Garā, jo “sludinot ar miesīgiem līdzekļiem, kristietība kļūst par ideoloģiju”. Tiem, kuri dzīvo Garā – “no viņu iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes un cilvēki nāks pie viņiem, gribot pasmelties,” uzsvēra Ekselence.
Šai Garā dzīvoja un darbojās arī tēvs Honorāts Kozmiņskis, kapucīnu mūks, izcils dvēseļu pazinējs un biktstēvs, sava laikmeta pravietis un priekšgājējs daudzām Vatikāna II Koncila idejām. Skaidrs mērķis – “atklāt cilvēkiem Dieva mīlestību” – pavadīja tēvu Honorātu jau no pirmajām viņa priesterības dienām, un šo misiju viņš uzticēja arī 26 jaundibinātajām kongregācijām, kas kļuva par Labās Vēsts nesējām dažādās sociālajās vidēs visā Austrumeiropā.
Arī Latvijas Baznīca jau vairāk kā gadsimta garumā ir tikusi bagātināta ar tēva Honorāta kongregāciju klātbūtni. Marijas Bezvainīgās Sirds mazās māsas ir vecākā kongregācija Latvijā. Pirmās māsas no Polijas ieradās 1897.gadā un bez pārtraukuma darbojas līdz mūsdienām. Māsas palīdzētājas dvēselēm šķīstītavā kalpo Latvijā kopš 1903. gada. Savukārt māsas kalpones Latvijā darbojās 19.-20 gs. mijā līdz Pirmajam pasaules karam. 1975. gadā atkal piecas māsas no Latvijas salika pirmos svētsolījumus, tādējādi atjaunojot Bezvainīgās Vissv. Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas klātbūtni Latvijā.
Pēc Svētās Mises bija iespēja pagodināt svētīgā tēva Honorāta relikvijas, kas glabājas māsu kapelā. Savukārt sadraudzības vakara gaitā māsas Otīlijas sagatavotais vēsturiskais pētījums par apslēpto māsu darbību Krāslavā 19.-20. gs. mijā mūs iedvesmoja ar pateicību atskatīties uz Dieva darbiem pagātnē un ar paļāvīgu cerību raudzīties nākotnē. Pētījums ticis sagatavots konferencei “Krāslavas katoļu baznīcai 250”.
* Prezentācija “Slēpto” kongregāciju māsas Krāslavā 19.-20. gs. mijā (pdf) >>
Svinot Pateicības gadu, kā arī Lielo Novennu deviņu gadu garumā, ar kuru jau kopš 2007. gada gatavojāmies simtgades atcerei, mēs varam atzīt, ka šis garais laika posms ir palīdzējis mums, Tēva garīgajiem bērniem un viņa uzticētās misijas tālāknesējiem, tuvoties viņa garīgā mantojuma labākai iepazīšanai. Šajos gados, jo īpaši – katra mēneša 16. datumā, pārdomājām vairākus svarīgus garīgās dzīves balstus, ko Dibinātājs uzskatīja par lielākajām savas dzīves žēlastībām, piemēram, aicinājumu un konsekrāciju, Euharistiju un lūgšanu, upuri un gandarīšanu, žēlsirdību un pilnīgu veltīšanos Marijai – “Tuus Totus”.
Svētīgā Honorāta garīgā mantojuma iepazīšana vairo pateicību Dievam par to, kā Viņš visos laikos vada un atjauno Baznīcu, aizvien jaunos veidos. Un mēs apzināmies, ka vislabākā pateicības forma par tēva Honorāta dāvanu ir mūsu dzīve viņa garā un saskaņā ar viņa ilgām.
