Katras sabiedrības briedumu nosaka tās attieksme pret vājākajiem, neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem. Priecē, ka tuvojoties Latvijas simtgades atcerei, arvien vairāk tiek domāts par to, kā atbalstīt Latvijas kuplākās ģimenes, kurās aug trīs un vairāk atvases. Lai arī naudas izteiksmē tas nešķiet daudz, tomēr priecē pat mazas izmaiņas. Tā, piemēram, vairākas degvielas uzpildes stacijas ļauj ietaupīt no 2,5 līdz 4 santīmiem par litru degvielas, uzrādot Latvijas Goda ģimeņu karti. Un arvien vairāk uzņēmumu pievienojas šai atlaižu sistēmai. Aug arī daudzbērnu ģimeņu biedrību un atbalsta organizāciju skaits[1].

Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu kopš 2016. gada palīdzības projekts ģimenēm “Augsim lieli Latvijai” tiek īstenots arī Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu klosterī, kas atrodas Ķīpsalā. Projekta laikā finansiālu palīdzību dāvanu kartes veidā ir saņēmušas jau vairāk kā 50 daudzbērnu ģimenes, kurās kopā aug vairāk kā 215 bērni! Klostermāsas, sadarbībā ar brīvprātīgajiem jauniešiem, rīko arī svētku pasākumus ģimenēm, aicina bērnus uz vasaras nometnēm, kā arī jau ceturto gadu vada Labā Gana svētdienasskolu, kurā var piedalīties bērni no 3 gadu vecuma. Tā ir īpaša, Marijas Montesori pedagoģijā balstīta pieeja, kas ļauj attīstīt katra bērna iekšējo garīgo potenciālu, vērību un mīlestības attieksmi. Vecāki un bērni ir ļoti gandarīti par iespēju apmeklēt māsu vadītās nodarbības. Jūlija sākumā klosterī notika arī formācijas kursi Labā Gana programmas apguvei jauniem speciālistiem, kurā varēja piedalīties arī bērnu vecāki. Kursus vadīja pasniedzējas ar ilggadēju pieredzi Deborah Presser-Veider no Vācijas un Patrizia Cocchini no Itālijas.

Projekta “Augsim lieli Latvijai” ietvaros, kā pastāstīja projekta vadītāja māsa Inese Ieva Lietaviete, ir izveidojušās ļoti sirsnīgas draudzības ar vairākām ģimenēm, kā arī atbalstītājiem. Klosterī regulāri tiek saņemti zvani no cilvēkiem, kas vēlas ziedot bērnu drēbes, pamperus, arī veļas mazgāšanas līdzekļus. Māsas kalpones nereti arī caur sociālo tīklu palīdzību ir vērsušās ar lūgumu ziedot kādas konkrētas ģimenes vajadzībām (piemēram, putekļusūcēju, ledusskapi utml.) un atsaucība no līdzcilvēkiem vienmēr ir bijusi ļoti liela. “Tas priecē un uztur cerību cilvēcīgumam, kas ir mūsos!” atzīst māsa Inese Ieva. “Tomēr skumdina tās sarunas ar mammām, kurās viņas sūdzas par sabiedrības nosodījumu daudzbērnu ģimenēm, piemēram, bērnu pulciņa čalošanai sabiedriskās vietās (kafejnīcā, baznīcā, pat sabiedriskajā transportā). Šajās tikšanās reizēs es pārliecinos, ka daudzbērnu ģimeņu vecākiem reizēm svarīgāka par materiālo atbalstu ir labvēlīgāka, izprotošāka attieksme no līdzcilvēkiem.”

Anete, četru bērnu mamma, kas pēc vīra nāves bija spiesta meklēt papildus palīdzību un tādējādi iepazinās ar māsām no Ķīpsalas, atzīst, ka sabiedrības negatīvā attieksme veido problēmu apburto loku: “Ņemot vērā valsts finansiāli zemo atbalstu ģimenēm ar daudz bērniem, šīs ģimenes automātiski nonāk sociālā riska grupā, tādejādi radot negatīvu sabiedrības attieksmi. Dažās skolās skolotāji pat liek piecelties kājās 2. klases skolniekiem, kuriem vecāki nestrādā (jāpiebilst, ka 8 gadīgs bērns nesaprot, kādēļ mamma nestrādā – vai tas ir bērna kopšanas atvaļinājums vai bezdarbnieka statuss, vai kas cits). Pēc tam šis skolnieks izjūt vēl negatīvāku attieksmi no klasesbiedru puses, jo skolotāja, taču parādīja savu piemēru. Savukārt, darba tiesiskajās attiecībās, priekšroka tiek dota vīriešiem, nevis sievietēm un viņai atgriezties darbā pēc mazu bērnu audzināšanas ir ļoti grūti. Valsts nespēj nodrošināt bērniem vietu dārziņā, tad, kad tas vecākam ir nepieciešams, un, vecāki ir spiesti  savas darba vietas mainīt, lai pielāgotos situācijai un sagaidītu rindu dārziņā. Arī pilnveidot un attīstīt savas profesionālās darba iemaņas mātei ar maziem bērniem nav iespējams šādā situācijā.” Anete piebilst, ka sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm var mainīties tikai tad, ja valsts ievēros tiesiskās paļāvības principus un atbalstīs finansiāli ģimenes ar bērniem tāpat kā to dara kaimiņvalstis (Latvijā ģimene ar 4 bērniem saņem 115 EUR, taču Igaunijā ģimene ar 4 bērniem saņem 350 EUR). Apmaksāts papildatvaļinājums vecākiem ar trīs bērniem ir tikai 3 dienas, un diemžēl ar katru nākamo bērnu tas nepagarinās.

Sandijas Salakas 2013.gadā vadītā izpētes programma ,,Daudzbērnu ģimeņu situācija mūsdienu Latvijā”[2], analizējot 372 anketu datus, secināts, ka tikai teju puse (42%) spēj gandrīz vienmēr segt mājokļa uzturēšanas izdevumus, 29% – spēj vienmēr samaksāt par bērnudārzu vai aukli, savukārt tikai 6 % var vienmēr atļauties bērnu nometnes vasarās un 4% – kopā ar visu bērnu pulku doties atvaļinājumā, kas tiek uzskatīts par drīzāk nepieejamu „ekstru”. Latvijas daudzbērnu ģimeņu izteikumos bieži atklājas ikdienas cīņa par izdzīvošanu: “Prioritāte ir īpašuma kredīts, bērnu pusdienas, skolas/dārziņa, kā arī veselības uzturēšanai nepieciešamās lietas. Ar pārējo iet ļoti grūti”; “Ik mēnesi vajadzības ir lielākas, nekā spējam nopelnīt!”;  “Vienmēr paliek kāds parāds.” Savukārt daži respondenti esošo situāciju skaidroja šādi: “Ekonomējam uz ēdienu, gatavojam tikai mājās, cenšamies pirkt visu pēc iespējas lētāk.”

Savukārt pētījuma, kas veikts projekta “Augsim lieli Latvijai” ietvaros, daudzbērnu ģimeņu atbildes uz jautājumu, kāda veida atbalsts viņiem šobrīd būtu visnepieciešamākais, bija ļoti dažādas: “juridiskā palīdzība”, “iespēja biežāk algot auklīti”, “atlaides uz ieejas biļetēm dažādos bērnu pasākumos kino, zoo, muzejos uc.”. Ļoti svarīgs vecākiem ir arī laiks – “Visnepieciešamākais ir laiks, ja māmiņas varētu nestrādāt pilnu darba laiku, naktīs un vēlos vakaros. Ja tēviem algas būtu pietiekamas, ka māmiņas mierīgi varētu audzināt bērnus, nedomājot, kā apmaksāt rēķinus un kā lētāk pabarot bērnus.”  Kāda trīs bērnu māmiņa atzīst: “Visvairāk gribētos, lai pazīstami cilvēki varētu ieguldīt savu laiku bērnu izglītošanā un audzināšanā, nedaudz pavadītu laiku ar viņiem”. Šķiet, šī ir ļoti svarīga atziņa situācijā, kad bieži aizbildināmies ar finansiālajām grūtībām, lai nesniegtu citiem palīdzību. Laiks pieder mums visiem. Katru dienu. Un laiks – tā ir mīlestība un attieksme, ko varam dāvināt ģimenēm un bērniem, kuri aug mums blakām.

Jāpiebilst, ka no Baznīcas puses ģimenes priecātos saņemt palīdzību bērnu izglītošanā un kristīgo vērību audzināšanā, kā arī vēlētos vairāk dievkalpojumus ģimenēm ar bērniem. Aptaujas rezultātos priecē arī daudzās pozitīvās atsauksmes par saņemto atbalstu no Baznīcas (diemžēl tā nav visu daudzbērnu ģimeņu pieredze!) Kāda trīs bērnu mamma atzīst: “Mēs saņemam šo atbalstu un jūtamies no Baznīcas puses ļoti cienīti un gaidīti. Arī Baznīcās attieksme ir saprotoša. Esmu pateicīga par svētdienas skolu, Katoļu ģimnāziju, svētceļojumiem, kuros gaidīti arī bērni.” No ģimenēm, kas saņēmušas palīdzību projekta “Augsim lieli Latvijai” ietvaros, izskan arī pateicības vārdi māsām: ” Paldies mīļajām māsām par atbalstu, kuru esam saņēmuši. Mēs visi esam pateicīgi Jums par šo atbalstu grūtā brīdī!”

Māsa Inese Šteina

[1]Informācija par Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienību  http://www.ldgbapvieniba.lv

[2] http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/5f1bd5a948d699c2c2257c24002ac867/$FILE/Daudzbernu_gimenu_situacija_APTAUJA_final%20copy.pdf