Dievs ir žēlsirdīgs. Dāvāja mums brīnišķīgu dāvanu – Pasaules Jauniešu dienas. Ticības svētkus, prieka, lūgšanas, sirds atjaunošanas laiku. Tagad, divus mēnešus vēlāk, apskatot skaistās bildes, ko atsūtīja Jevgenijs un citi mūsu brīnišķīgie Liepājas diecēzes grupas jaunieši, ļoti gribas vēlreiz atgriezties pie būtiskā, ko saņēmām šajā vasaras lielākajā “piedzīvojumā”.

Šķita, kas gan mūs pārsteigs Jauniešu Dienās? Daudzi no jauniešiem nemaz negatavojās doties uz Poliju. Un tomēr. Visi, kuri uzdrošinājās atstāt ierasto un doties šajā piedzīvojumā, Krakovā piedzīvoja īpašu garīgu pacēlumu. Tie 2 miljoni jauniešu no visām valstīm, kas pulcējās Misericordiae Campus laukumā uz lūgšanu kopā ar Pāvestu Francisku, noteikti nekad neaizmirsīs šo ticības pieredzi, kad viss lauks nometās ceļos Vissvētākā Sakramenta adorācijā. Tas paliks visai dzīvei. Par to varēs stāstīt saviem bērniem. Tieši šie klusuma un lūgšanas mirkļi man šķita vissvarīgākie. Daudzi jaunieši tieši tad pieņēma lēmumus visai savai dzīvei.

Ar ko mani pārsteidza Pāvests? Ar ticības skatienu, dziļo iekšējo lūgšanu, ko varēja vērot visu tikšanās reižu laikā. Mums ar māsu Zani bija arī īpaša žēlastība būt tuvu Pāvesta logam, kad viņš uzrunāja tur sapulcējušos jauniešus un vairākus jaunlaulātos. Šajās “loga” uzrunās viņš bija ļoti spontāns, vienkāršs, ļoti sajutu Pāvesta sirds rūpes un mīlestību pret jauniešiem. Tajā pat laikā – viņš vienmēr norādīja uz būtiskāko. Kā pirmajā vakarā, kad jaunieši sagaida Pāvestu pie loga ar dejām un dziesmām, viņš nostājas logā un runā par … nāvi. Par brīvprātīgo Mateju, kurš nesagaidīja Pāvesta ierašanos, bet ir JD simbolikas un vizuālo plakātu autors. Skaidro jauniešiem, ka tāda ir lietu kārtība. Tad paceļ roku un norāda uz debesīm. Tas bija tik drosmīgi, īpaši, skaisti.

Man ļoti patīk salīdzinājums, ka Jauniešu dienas bija Krakovas laimīgā nedēļa – “felix hebdomada Cracoviae”. Šis apzīmējums atsaucas uz citu laikmetu – “felix saeculum Cracoviae” – laimīgais gadsimts Krakovā – tā apzīmēja XV gadsimtu, kad šeit vienlaikus dzīvoja vairāki svētie, kuru relikvijas mums bija izdevība un prieks Krakovā apciemot. Pateicoties Pāvesta klātbūtnei un vārdiem, apbrīnojamajai poļu ģimeņu viesmīlībai, ar kādu mēs tikām lutināti gan Olštinā, gan Krakovā, kā arī pateicoties tūkstošiem jauniešu, kas bija mērojuši ceļu uz Krakovu – viņi bija šo dienu varoņi! – ieraudzījām brīnumu. Jaunu, labāku pasauli! Trokšņojošu, priecīgu, dziedošu milzu pulku, bet – kas ir tik neparasti! – troksnis bija miera un maiguma pilns. Skaisti, bez agresija, labvēlīgi sveicinoši – tie bija pavisam citādāki jaunieši. Ieraudzījām vispārējo Baznīcu, kas pulcinājusi visas tautas, valodas un cilvēkus. Kopienu, kurā dažādība iet kopsolī ar vienotību, nevis izraisa konfliktus. Ģimeni, kurā svešinieks tiek uzņemts kā vismīļākais brālis, māsa. Cik tas bija svarīgi!!!  Tā bija kā atbilde terorismam – jaunā pasaule, ko ieraudzījām Jauniešu dienu laikā. Pasaule, kas celta uz Dieva Mīlestības pamata. Jo īpaši zīmīgi šajā kontekstā bija ziņa, par teroristu nogalināto priesteri Hamelu dienā, kad sākās Jauniešu dienas. Un Baznīca jau vienmēr ir augusi no sēklas, kas ir mocekļu asinīs…

Neparastais Krustaceļš ar ļoti dziļām meditācijām, kas savija Kristus ceļa 14 apceres ar žēlsirdības darbiem, ko varam dāvāt tuvākā miesai un dvēselei. Arī mūsdienīgā valoda – iekļaujot apcerēs mākslas un kultūras izpausmes (rakstīšana smiltīs, modernais balets, arī īsi video ar liecībām, kā dažādas kopienas Krakovas diecēzē ikdienā atbild Jēzus aicinājumam uz mīlestību un kalpošanu tuvākajiem).

Īpaši skaisti –  sv. Marka baznīcā, kur bija izveidota klusuma telpa – ar mazās sv. Terēzītes relikvijām un Euharistisko Jēzu centrā, un tūkstošiem jauniešu, kas lūdzās uz ceļiem, pilnīgā klusumā. Vairāki tūkstoši dienā no 9:00 līdz pat 2:00 naktī. Tādu vietu bija vairāk – arī dominikāņu baznīcā, kur bija Pjērdžordžo Frassati relkivijas, lielajos festivālu laukumos un Campus Misericordiae, kur bija izveidotas adorācijas teltis.

Lielās monstrances priekšā – kas pēc Jauniešu dienām aizceļoja uz Āfriku, Kibeho Ruandā (Marijas, Dieva Vārda Mātes atklāsmju vieta) – lūdzās Pāvests, aptuveni divi miljoni jauniešu uz ceļiem. Tūkstoši aizdegtu sveču. Žēlsirdības kronītis vairākās valodās. Jēzu, es Tev uzticos! Pāvests ļoti spēcīgi uzrunāja caur simboliem – “dīvāns vai sporta apavi?”, bet arī caur savu dzīvi – brauciens tramvajā kopā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, klusums Aušvicas koncentrācijas nometnē. Viņa vēstījums jauniešiem – izaicinājums, drosme izdarīt svarīgas izvēles, izvēlēties Kristu! Kā ignāciskā garīguma atsauce – izvēloties “divus ceļus”! Viens vai otrs. Būtībā tā bija ļoti nopietna saruna ar dzīvi – vai izvēlamies atbildību pašiem par savu dzīvi un citu cilvēku dzīvi, vai arī pasīvi ļaujam, lai citi izlemj par mums mūsu vietā. Viņam ir dāvana viegli veidot dialogu, dabiskums, kas rada uzticēšanos. Meklējam Pāvestā spēku, klinti, kas mums tik ļoti nepieciešama pasaules daudznozīmīgo izvēļu priekšā.

Jauniešiem tā bija iespēja ieraudzīt Baznīcu, kas ir skaista, entuziasma pilna, kā arī atklāj savas vajadzības. Ja viņi iemīlēs šo Baznīcu un atklās tās vajadzības, tad dzims arī aicinājumi! Aicinājums ir notikums. Aicinājums dzimst, kad ieraugām Baznīcas vajadzības un spējam identificēties ar tām, pieņemt tās par savējām.

Mums pietrūks! To visi jutām izbraucot no Krakovas. Bet dzīve rit tālāk. Laiks piecelties no dīvāna! Kas nogulēja šo iespēju, lai sāk krāt naudu Jauniešu dienām Panamā!

m. Inese Ieva

Foto: Jevgenijs Stūrmanis

Jēzus mums dod prieku dzīvot

“Vai jūs vēlaties piedzīvot savā dzīvē “apreibināšanos”, kas izolē no citiem, vai arī piedzīvot spēku, kas piepildīs jūs ar dzīvību, piepildījumu? Izolējošu apreibināšanos vai žēlastības spēku? Ir viena atbilde, lai piedzīvotu piepildījumu: tā ir Jēzus Kristus, dzīvā Persona. Jēzus Kristus var mums dāvāt patiesu prieku dzīvot, Jēzus Kristus mūs vada uz to, lai mēs nesamierinātos ar vienalga ko un lai no sevis dāvātu to, kas mūsos ir vislabākais; tas ir Jēzus Kristus, kurš mūs aicina, iedrošina un palīdz piecelties ikreiz, kad uzskatām sevi par zaudējušiem visu.” (28.07.2016. Pāvesta homīlija PJD iesākumā)

Kur ir Dievs?

Kur ir Dievs, ja pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ja cilvēki dzīvo badā, izslāpuši, bez pajumtes? Kur ir Dievs, kad terorisma, vardarbības un karu dēļ bojā iet nevainīgie? Kur ir Dievs, kad cietsirdīgas saslimšanas pārrauj dzīvības un mīlestības saites? Vai kad bērni tiek izmantoti un pazemoti? Kur ir Dievs to cilvēku nemierā, kas dzīvo šaubās un izmisumā? Ir tādi jautājumi, uz kuriem nav nekādu cilvēcīgu atbilžu. Varam tikai uzlūkot Jēzu un Viņam to jautāt. Un Viņa atbilde ir: “Dievs ir viņos”. Jēzus ir viņos, cieš viņos, dziļi identificējoties ar katru no tiem. Viņš ir vienots ar tiem tik ļoti kā viena miesa.” (29.07.2016. Krustaceļā)

Dīvāns vai krosenes?

Neesam nākuši šajā pasaulē, lai ērti pavadītu dzīvi, lai no dzīves izveidotu dīvānu, kurš mūs iemidzinās. Gluži pretēji, esam nākuši, lai atstātu aiz sevis pēdas. Kad izvēlamies ērtības, kļūdaini domājot, ka laime ir lietu patērēšanā, tad cena, ko maksājam ir ļoti augsta: zaudējam brīvību. Mēs piedzīvojam dziļu paralīzi, kad sākam uzskatīt, ka ērtības ir sinonīms laimei. (..) Draugi, Jēzus ir izaicinājumu Kungs. Viņš nav komforta, drošības un ērtību Kungs. Lai sekotu Jēzum, ir nepieciešams nedaudz drosmes, ir jāizlemj nomainīt dīvānu pret sporta apavu pāri, kas palīdzēs iet pa ceļiem, par kuriem neesam pat sapņojuši, pa ceļiem, kas atvērs jaunus horizontus, lai mūs “aplipinātu” ar prieku!” (30.07.2016. Campus Misericordiae)

Jauniešu teiktais pēc Jauniešu dienām

Padalīšos ar to pērli, ko esmu paņēmusi sev līdzi no Jauniešu dienām. Jauniešu dienas man bija dzimšanas dienas dāvana. Šīs divas nedēļas pagāja kā viena diena ar daudz dažādiem notikumiem. Šajās dienās piedzīvoju daudz mīlestības un gādības no viesģimenēm, kurās es uzturējos. Saņemot to atvērtību no šīm ģimenēm, radās vēlēšanās vēl plašāk atvērt arī savas mājas un sirds durvis jauniešiem. Neskatoties uz dažādām grūtībām un neērtībām, no jauna iepazinu Baznīcu, kas ir priecīga, atvērta un ceļā. Ļoti spēcīgi apzinājos to, kā Dievs redzamā veidā caur Pāvestu apvieno kristiešus, tos stiprina ticībā un iedrošina nepadoties grūtību priekšā. Prieks, ka varēju doties kopā ar Liepājas grupu, tās brīnišķīgajiem organizatoriem un māsām un izdzīvot šo kopā būšanas prieku.

Dzintra

Šo ceļu uz Krakovu es uztvēru kā Samuēla grupas turpinājumu, jo tas patiesi vēl turpinās un Dievs turpina man pieskarties ļoti saudzīgos viedos un mani pārveidot arī tad, ja es nespēju padomāt, uztvert un saprast. Domājot par savu aicinājumu, uzrunāja doma, ka laulātais draugs ir jāizlūdz uz ceļiem. Ir jāskatās uz cilvēka sirdi, nevis ārējo skaistumu, cilvēka miesa noveco, bet ar sirdi būs jādzīvo kopā visu mūžu (it kā sen zināmas patiesības), bet šoreiz šie vārdi mani turpina pavadīt un palīdz mana aicinājuma piepildījuma ceļā.

Akmeņainais, karstais ceļš uz Campus Misericordia man atgādināja daudzos mūsu grēkus, lielus un mazus, kurus Jēzus mūsu dēļ ir paņēmis uz Sevis. Katrs solis, ko spēru pāri lieliem un maziem akmeņiem, tika izjusts manās pēdās. Adorācijas laiks kopā ar Pāvestu – tāds mīlestības pilns lūgšanu mirklis ar sirds apziņu, ka tepat vien blakus kopā ar mums lūdzas Pāvests! Prātā palika arī Pāvesta uzdotais jautājums – ko mēs paņemsim līdzi no Jauniešu dienām, ko mainīsim? Braucot mājās uz Latviju, atvēru Dieva Vārdu, kurš saka, ka “jaunu vīnu nelej vecos traukos”, ka jātop jaunam, tīram, lai Jauniešu dienās piedzīvotais varētu laist savas saknes tīrā sirdī. Izejot no visām šīm atziņām, piedzīvojumiem – neticami, bet jau nākošajā dienā pieņēmu kādu jaunu lēmumu savā dzīvē, savā sirdī, par kura augļiem tad jau nākotne rādīs 🙂

Agnese

“Dievs meklē jauniešus” – šī sajūta mani neatstāja Jauniešu dienu laikā. Līdzīgi kā Viņš pirmais meklēja un uzrunāja “mazo jūdu meiteni” – Mariju no Nācaretes, aicinot uz brīnišķīgu un prātam neaptveramu piedzīvojumu – ņemt dalību Viņa dzīvē, tā Dievs meklē jauniešus arī mūsdienās, lai caur viņiem paveiktu varenas lietas. Īpaši, ja viņu ir tik daudz kā Krakovā! Tā kā mūsu grupai no Liepājas diecēzes sagatavošanās dienu ietvaros bija žēlastība doties svētceļojumā arī uz Getšvaldi, Bezvainīgās Jaunavas īpašo atklāsmju svētvietu, neviļus nācās domāt par to, ka līdzīgi arī Dievmāte par savām “uzticamības personām” parasti izvēlas tieši bērnus vai jauniešus, lai ar viņu starpniecību nodotu vēstījumu visai pasaulei (Lurdā tā bija trauslā, 14 gadīgā Bernadete, Fatimā – trīs bērni, arī Getšavaldē viņa uzrunāja divas pusaudzes – 13 gadus veco Justīni un 12 gadīgo Barbaru). Arī mūsu vidū ir jaunieši, kurus Dievs īpaši uzrunā, aicina… Tas ir tik neparasti!

Jauniešu dienu laikā īpaši sajutu arī to, cik Pāvestam Franciskam svarīgi ir jaunieši, cik lielu cerību viņš saista ar jauniešu spēju draudzēties, sapņot, izdzīvot prieku un entuziasmu, “celt miera tiltus” pasaulē  “mūru vietā”. Aizkustinošs bija brīdis, kad Campus Misericordia laukumā pēc Pāvesta uzaicinājuma visi sadevāmies rokās… Pāvestam rūp jaunieši un viņš uzticas jauniešiem! Arī Dievs uzticas mums! Un uztic mūsu rokām iespēju veidot labāku pasauli!

Tie bija patiesi ticības un uzticēšanās svētki, viesmīlības un žēlsirdības izloloti, kas ļāva piedzīvot, ka svētums ir kaut kas pavisam konkrēts. Svētums ir starp mums, pilsētu laukumos, ģimeņu viesmīlībā, ir apslēpts jauniešu ilgās pēc patiesā, labā, skaistā, ir klātesošs katrā labvēlības žestā, ko dāvājam viens otram. Šīs dienas ļāva nojaust vairāk no tā, kas vēl nav redzams, bet ir jau mums sagatavots – “jaunas debesis un jaunu zemi” (Atkl 21, 1), kur mēs, Kunga mīlestības atjaunoti, svinēsim Jauniešu dienas, kas nekad nebeigsies!

m. Inese Ieva

Devos ceļā ar Rīgas arhidiecēzes otro grupiņu, kas bija mazā busiņā, un bija ļoti forši. Bija sajūta, ka tā ir tieši Svētā Gara vadība, ka es nokļuvu tieši tajā grupiņā. Ceļā uz Krakovu ar mums kopā bija trīs priesteri un tātad par Svētā Gara trūkumu mēs neviens sūdzēties nevarējām. Ceļojuma laikā varējām viens otru un pat sevi labāk iepazīt, kādas Svētā Gara dāvanas mūsos ir ielicis Dievs, jo katram tās bija savas un ļoti skaistas. Vieniem tas ir pastāvīgs un uzticīgs lūgšanu gars, citiem stipra ticība, citiem paļāvība un pazemība, vēl citiem taisnības  un vadītāja gars. Un tas parādīja arī, cik liela un plaša ir Dieva mīlestība un cik ļoti mēs katrs esam īpašs un dārgs Dieva acīs.

Anna