Dārza svētki jeb Baltā galdauta svētki, kā tos dēvējām šogad – 4.maijā notika arī Ķīpsalā. Kopā ar mūsu draugiem un kaimiņiem, mūsu klostera zupas virtuves apmeklētājiem, viesiem no Betlēmes Žēlsirdības mājas kopienas, kā arī vairākām daudzbērnu ģimenēm tos svinējām klostera pagalmā pie balti klātiem galdiem, uz kuriem cienastu arī šogad palīdzēja sarūpēt Borisa un Ināras Teterevu Fonds un citi mūsu labdari.
Savukārt par ciemiņu – lielu un mazu – prieku rūpējās kapucīnu tēvs Vitolds OFMCap, kurš bija paņēmis līdzi akordeonu, savukārt mūziķe Linda Mikule mūs iepriecināja, spēlējot uz harmonikām, kā arī vadot jautru āfrikāņu izcelsmes deju un slavēšanu. Vakara noslēgumā – izdzīvojot skaistu maija, Dievmātes godam veltītā mēneša, tradīciju, lūdzāmies rožukroni pie Marijas figūras, kas tika arī kronēta ar meiteņu novītu pavasara ziedu vainadziņu. Par to vislielākais prieks, droši vien, bija Paulim, kuram tika uzticēts gods uzlikt ziedu kroni Marijai galvā.
Sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu Fondu ir noslēgusies jau trešā sezona klostera zupas virtuvē. Aukstajā laikā pie mums siltu zupas šķīvi ir saņēmuši aptuveni 40 cilvēki, kopā izsniegtas vairāk kā 2000 porcijas! Daudziem tā ir bijusi vienīgā siltā maltīte dienas laikā, savukārt mums, māsām, tā ir bijusi iespēja dalīties mīlestībā un ik dienas izdzīvot žēlsirdību, ko Tēvs vienmēr izlej pār mums. Tā bija arī konkrēta atbilde pāvesta Franciska pamudinājumam, izteiktam Žēlsirdības gadu ievadošajā bullā Misericordiae Vultus:
Mēs nevaram izvairīties no Kunga vārdiem, jo saskaņā ar tiem mēs tiksim tiesāti: vai būsim devuši ēst tam, kurš ir izsalcis, un dzert tam, kurš ir izslāpis? Vai būsim uzņēmuši svešinieku un apģērbuši kailo? Vai atradīsim laiku būt kopā ar slimo un cietumnieku? (sal. Mt 25,31-45) Bez tam mums tiks prasīts, vai palīdzējām atbrīvoties no šaubām, kas liek krist bailēs un bieži vien ir vientulības avots; vai bijām spējīgi uzveikt nezināšanu, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, sevišķi bērni, kuriem ir liegta nepieciešamā palīdzība, lai tos paglābtu no nabadzības; vai mēs bijām līdzās tam, kurš ir vientuļš un nomākts; vai mēs piedevām tam, kurš mūs apvaino, un vai noraidījām ikvienu niknuma un naida formu, kas ved uz vardarbību; vai bijām pacietīgi pēc Dieva parauga, kurš ir tik pacietīgs ar mums; visbeidzot, vai mēs uzticējām Kungam lūgšanā mūsu brāļus un māsas? Ikvienā šajā “vismazākajā” ir klātesošs pats Kristus.
