Laikā, kad Baznīca svinēja Svētā Gara nosūtīšanas svētkus, neliela grupiņa jauniešu no Rīgas un Daugavpils ar klusuma rekolekcijām noslēdza savu īpašo – Dieva dāvātā aicinājuma izzināšanai veltīto gadu.

Ar dažādiem jautājumiem sirdī Samuēla gadu pērnā gada septembrī uzsāka vairāk kā divdesmit jauniešu. Pieredze Dievā un garīgajā dzīvē katram no viņiem bija atšķirīga, bet visus vienoja vienas pārdomas – kāds ir mans aicinājums Kristū? Kas ir tas ceļš, kuru Dievs man sagatavojis, lai darītu mani laimīgu? Piesakoties Samuēla gadam, kāds no jauniešiem rakstīja, ka vēlas izzināt „kā pieņemt un sadzīvot ar sev paredzēto Diena plānu?”, savukārt kāds cits drosmīgi uzstādīja jautājumu „Vai vēlme iet uz klosteri ir Dieva griba vai tikai mana vēlme?”, bet vēl kāds vēlējās „atbrīvoties no bailēm no nākotnes, [..] no visiem saviem priekšstatiem par savu nākotni, par to, kādai jābūt manai dzīvei, lai iemācītos ikdienas paļauties uz Kungu un sadzirdēt, ko Viņš saka man, saprast Viņa gribu savā dzīvē”.

“Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” (1 Sam 3, 10) – ar šādu nostāju Samuēla grupas jaunieši uzsāka gadu, kuru veltīja Dieva gribas izzināšanai savā dzīvē . Deviņu mēnešu garumā samuēļi ik dienas lūdzās ar Svētajiem Rakstiem (Lectio Divina) un dienasgrāmatā pierakstīja garīgās cīņas, kā arī satikās reizi mēnesī Rīgas un Daugavpils grupās, lai savstarpēji dalītos ar iepriecinājumiem un pārbaudījumiem. Katru no samuēļiem aicinājuma izzināšanas ceļā pavadīja arī garīgie vadītāji (priesteri un māsas). Kopā ar Jēzu un Mariju šo skaisto gadu mums palīdzēja izdzīvot Samuēla grupas garīgais tēvs priesteris Andris Kravalis, kā arī Daugavpils jauniešu iemīlētais priesteris Andris Ševels MIC.

Samuēļu ceļš, kurš patiesībā ir tikai viens no posmiem garīgajā svētceļojumā uz šīs zemes, nebūt nav bijis viegls. Daloties ar gada laikā piedzīvoto, kāds no jauniešiem atzīst, ka „šī gada laikā bija gan kāpumi, gan kritumi, kā arī prieka brīži un tuksneša periods”, savukārt cits piebilst „pamats zem manām kājām ir pamatīgi izkustējies, ko man cilvēcīgiem spēkiem ir grūti pieņemt, bet tajā es redzu lielus pārvērtību brīnumdarbus, kas māca man pazemību un pacietību”. Kā atzina vairāki no grupas, tieši pārbaudījumi, izdzīvoti sadarbībā ar Dieva žēlastību, arvien vairāk ļāva tuvoties Dievišķajam noslēpumam.

Samuēla gada noslēgums un kulminācijas mirklis bija rekolekcijas. Piecas dienas jaunieši pavadīja klusumā, lai jo plašāk varētu atvērt savas sirds ausis Dieva gribas sadzirdēšanai un drosmīgas atbildes sniegšanai Viņa gribas piepildīšanai savā dzīvē. Šogad rekolekciju laiku samuēlēni izdzīvoja Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu draudzē, kur saņēma patiesi tēvišķas rūpes no tēva Benedikta un baudīja lielu sirsnību, ko sniedza mariāņu tēvi un draudzes locekļi.

Mums, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsām kalponēm, kas kalpojam Samuēla grupas jauniešiem jau trešo gadu, ir grūti rast atbildi uz noslēpumu, kāpēc tieši Sarkaņu Dievmāte savā patvērumā ir paņēmusi šos puišus un meitenes un kāpēc tik ļoti ik gadu gribas steigties pie viņas, bet šo noslēpumu pieņemam priekpilnā un pazemīgā pateicībā. Zinām, ka Viņa Māte ir vispilnīgākais paraugs sekošanā Jēzum, un tas tiek izdzīvots kā īpašs akcents rekolekciju laikā – Vasarsvētku vigīlijas vakarā jau trešo reizi trīs gadu laikā, samuēļu dziesmām skanot un pārdomājot Gaismas ceļa noslēpumus, devāmies svētceļojumāpie Sarkaņu Dievmātes.

Samuēla gadam izskanot, kāda no samuēļu meitenēm dalījās ar sajūtām, ka „tas, ko Dievs šobrīd dara manā dzīvē ir kaut kas vārdos neietērpjams [..] Viņš ved mani no remdenībasuz dedzību, no tumsas uz gaismu”, savukārt kāda cita – papildināja ar atziņu „ticu, ka Dievam viss ir iespējams un ka īstais ceļš un izvēle pavērsies viegli tad, kad būs pienācis Dieva noliktais laiks. Šis gads man deva iedziļināties no dažādiem aspektiem katrā aicinājumā, lika katru aicinājumu iepazīt nevis virspusēji, bet pēc dziļākās garīgās un matēriskās būtības, kas patiesībā ir ļoti aizraujošs un interesants process”. Arī samuēļu puišiem ir savs sakāmais par aizvadīto gadu – kāds no viņiem ir piedzīvojis „zvīņu nokrišanu” no sirds izprotot, ka „pirms izzināt aicinājumu uz Dievam veltītas personas dzīvi vai laulību, pirmkārt, ir nepieciešams dziedināt manu vīrišķo identitāti, tēvišķību, kas manī ir ievainota” un nācis arī pie atziņas, ka „pirms gaidu no Dieva kā dāvanu man izredzētu sievu, man pašam jāspēj kļūt par dāvanu viņai”.

Noslēdzot atskatu uz Samuēla gadu, prātā jau atkal nāk kāda samuēļa teiktie vārdi „aicinājums ir mūsos, tas nav jāizdomā, tas ir tikai jāatklāj!”

Mēs, māsas, reizē ar jauniešiem esam ļoti pateicīgas Dievam par šo, Dieva žēlastībām piepildīto, gadu un  iedrošinām ikvienu jaunieti pievienoties jaunajai Samuēla grupai, kas jau 26.septembrī tiks uzsākta Rīgā māsu kalpoņu klosterī.

m. Maija

No jauniešu liecībām…

“Atceros, ka pirms gada šajā laikā es biju pievērsusies pasaulīgiem uzskatiem un biju aizgājusi ļoti tālu no patiesības. Šis gads ir mainījis daudz ko, un visas pārmaiņas vēl līdz galam nav īstenojušās. Dieva plāns šim gadam bija mainīt manu ticību pilnā mērā. Tas, ko Dievs šobrīd dara manā dzīvē ir kaut kas vārdos neietērpjams un man pašai nesaprotams, jo tas ir Dieva noslēpumainais žēlastības darbs. Viņš ved mani no remdenības uz dedzību, no tumsas uz gaismu. Un šis nav viegls ceļa posms, bet tas ved uz to ceļu, kas ieiet debesu valstībā.

Samuēla gads tiek dēvēts par aicinājuma izzināšanas gadu, bet tā kā jau savu aicinājumu uz ģimenes dzīvi biju saņēmusi, tad Dievs mani nolēma aicināt ar patiesāko un lielāko no aicinājumiem: „Nāc, seko man!””

“Es nonācu pie lēmuma pieteikties Samuēla grupai brīdī, kad savā dzīvē vairs nespēju turpināt pildīt savu gribu. Samuēla gads bija brīnišķīga Dieva dāvana man, jo pirmkārt tā nāca īstajā laikā. Vispār laika zīme kā tāda ir viens no Tēva instrumentiem, ar kādiem Viņš mūs vada – Viņš ir laika un notikumu noteicējs. Izdzīvojot Samuēla gadu es piedzīvoju dziedināšanu un garīgu briedumu, atradu atbildes uz visiem jautājumiem un tādā veidā ienācu jaunā savas dzīves posmā. Lūk, dažas no svarīgākajām atziņām, ko man deva Samuēla gads:

• Svēties Raksti ir stāsts par mani, manu dzīvi. Tur ir pilnīgi visas atbildes. Dieva Vārds ir ļoti spēcīgs un tas obligāti ir jālasa un jāpārdomā katru dienu.
• Nav foršas dzīves, nav zelta vidusceļa šajā pasaulē, ir dzīve ar Kristu vai dzīve bez Kristus.
• Aicinājums ir jāatklāj, pazemībā un paklausībā, nevis jāizdomā.
• Dieva rokās jānodod kontrole pār savu dzīvi.
• Savs skats jāvērš vairāk uz Dievu un tuvākā vajadzībām, tad dzīvē ieviešas kārtība visās lietās.
• Grēks ir vislielākais ļaunums un šķēlējs, ar to ir jācīnās.

Tāpat daudz ieguvu sarunās ar garīgo tēvu un māsām, daloties kopienā. Iemācījos, kā atpazīt Garus un cik tas ikdienā ir nepieciešams. Samuēla klusuma rekolekciju noslēgumā izdarīju izvēli būt ar Kristu. Ikdienas – lūgšanās, sarunās, lasot Dieva Vārdu, piedaloties Svētajā Misē, darot tuvākmīlestības darbus. Šo sarakstu var turpināt, jo kalpošanas ir dažādas. Un ir viens Gars, kurš mūs vada, ja mēs to Viņam ļaujam. Pateicība Dievam!”

“Dievs atklāja to, ka pasauli, ko radīja, radīja mainīgu. Tā aug, vairojas, attīstās, mainās ik mirkli… Šis atklājums (lai gan liekas pašsaprotams) norādīja uz manu problēmu – to, ka es vēlos dzīvot kā bērns, lai gan man jau ir pāri 20…

Garīgās vadības sarunas sākumā man bija kas biedējošs! Uzsākt sarunu ar kādu – klusai būdamai no bērnības – bija samērā sarežģīti. Tomēr pārvarot šo problēmu, apjautu, ka sarunas nes ļoti lielu labumu. Izvēloties Samuēla gadu, zaudētāju nebūs, bet tikai ieguvēji!”

“Samuēla gads man bija kā mazi, sīki uzticības solīši, ar kuriem mērots liels attālums. Šis laiks ir pazemības, lēnprātības un uzticības pildīts. Dievs mums nespiež skriet. Bet Viņš ar prieku skatās, kā Viņa bērni lēnām sper savus pirmos soļus.

Dievs aicina mūs vius. Un pirms ģimenes aicinājuma, pirms priesterības aicinājuma, konsekrētās kārtas, pirms visa, visa… ir viens aicinājums, kurš mums visiem ir vienāds – mīlēt mūsu Kungu no visas sirds. Jo viņs mūs mīl jau tagad. Uz visiem 100%!”

“Slava Dievam un Svētajam Garam, kas ļāva man pieteikties Samuēla grupai! Mans galvenais jautājums bija par aicinājuma izzināšanu. Tas, ko šajā gadā esmu piedzīvojusi caur ikmēneša tikšanās reizēm ar samuēļiem, māsām kalponēm, priesteriem un garīgo vadītāju, ir devis milzīgu progresu manā garīgajā dzīvē. Dieva mīlestības meklēšanas ceļa kulminācija bija rekolekcijas maijā, kuru noskaņā joprojām dzīvoju.

Pirmais un acīmredzot galvenais bija attiecību veidošana ar Dievu. Šo attiecību laikā, neapšaubāmi Dievs ir kļuvis man par labāko draugu. Tomēr ļoti būtiski ir tas, ka šīs attiecības ir jākopj un jāattīsta caur lūgšanām, svētajiem rakstiem, grēksūdzēm un dalību svētajās misēs. Tas ir darbs un brīžiem pat ļoti smags darbs, kas atmaksājas. Dzīvojot laicīgā pasaulē ir ļoti daudz kārdinājumu attālināties no Dieva. Šī gada laikā arī man bija gan kāpumi, gan kritumi, kā arī prieka brīži un tuksneša periods. Tomēr visam pāri bija Dieva mīlestība, kura savā ziņā ir neprātīga un arī mani atkal un atkal no jauna atjaunoja – tā man palīdzēja cīnīties ar grēkiem un to sekām.

Šī gada laikā arī centos izzināt savu aicinājumu caur citu cilvēku pieredzēm, stāstiem, reliģisko literatūru, Dieva vārdu, lūgšanām un Svēto Garu, kas deva iespēju izzināt dažādu aicinājumu veidus – konsekrēto dzīvi, laulību un dzīvi vienatnē. Šie meklējumi bija ļoti grūti, dažkārt arī mokoši, jo grūti ir atvērties Svētā Gara darbībai, jo īpaši cilvēkam, kas tik ļoti ir piesiets laicīgajai dzīvei. Bet es ticu, ka Dievam viss ir iespējams un ka īstais ceļš un izvēle pavērsies viegli, tad, kad būs pienācis Dieva noliktais laiks. Šis gads man deva iedziļināties no dažādiem aspektiem katrā aicinājumā, lika katru aicinājumu iepazīt nevis virspusēji, bet pēc dziļākās garīgās un matēriskās būtības, kas patiesībā ir ļoti aizraujošs un interesants process.

Es ļoti gribētu Latvijas jauniešus un nākošos samuēļus mudināt meklēt savu aicinājumu, nebaidīties no jebkādiem jautājumiem un tos uzdot gan sev, gan garīgajai vadībai, pat ja sākumā šie jautājumi šķiet cilvēciski nesvarīgi (ticiet man, Dievam neviens jautājums nav nesvarīgs!).”