Šodien man bija iespēja būt sv. Misē Vatikānā un pēc tam arī Audiencē pie pāvesta Franciska – tas viss Konsekrētās dzīves gada ietvaros, kad tika organizēts vispārējs kongress atbildīgajiem par formāciju kopienās. Mises laikā vēlreiz atcerējos sava aicinājuma sākumu.
Dievs darbojas caur cilvēkiem – par māsām uzzināju no Antonijas kundzes, kas strādāja Katedrālē grāmatu galdā. Ja ne šī tikšanās, tad … Labi, nekad nesaki nekad – Dievam ir tūkstošiem veidu, kā mūs uzrunāt un Viņš nemitīgi mūs uzrunā. Viņš var noorganizēt tūkstošiem citu tikšanās iespēju. Tas, kas ir nepieciešams – sirdssauciens pēc Viņa gribas mūsu dzīvē.
Tātad, tālajā 1997.gadā jau biju nolēmusi – pēc studiju pabeigšanas apciemošu māsas un izvēlēšos klosteri un noskaidrošu par iespējām iestāties. Jā, varbūt tas ir mans aicinājums? Rakstāmgalda atvilktnē jau gaidīja manis izveidotais klosteru saraksts ar adresēm.
Rīt ir Dieva Žēlsirdības svētki. Man šķiet, tikai šodien tā līdz galam apjautu, ka pie māsām kalponēm mani aizveda Žēlsirdīgā Jēzus attēls – jo manā klosteru sarakstā māsu kalpoņu vienkārši nebija.
Kādā sniegainā dienā, teoloģijas fakultātes bibliotēkā rakstīju darbu par tēmu Žēlastība Vecajā Derībā. Tā nu, rakstot to savu darbu, nopūlējos un izdomāju – jāaiziet uz sv. Jēkaba Katedrāli – nekad vēl tur neesmu bijusi. Pie ieejas papētīju arī grāmatgaldu – no luterānes skatu punkta šķita tīri interesants.
Te manu uzmanību pēkšņi piesaistīja kāda mazītiņa Jēzus svētbilde, maza mazītiņa, uz koka pamatnes. Tik skaista! Manas acis to nepārstāja uzlūkot, vēlējos uz to skatīties un skatīties vēl. Tolaik biju vēl luterāne – padomāju: kāpēc tikai tagad ieraugu Jēzu tik skaistu! Bet pēc mirkļa mana sajūsma nedaudz noplaka – varbūt kāda mākslinieka izdoma. Tādu Jēzu vēl nekad nebiju redzējusi. Nav jau viss jāpērk, kas patīk.
Tā vietā nopirku kādu mazu grāmatiņu, kuras virsrakstā bija vārds žēlsirdība –tas man vismaz atgādināja mana darba tēmu – žēlastība. Žēlsirdība… žēlastība… varbūt noderēs iedvesmai.
Nokļūstot atpakaļ bibliotēkā, atvēru grāmatiņu un tajā atkal ieraudzīju šo pašu Jēzus attēlu, kas mani bija tik ļoti uzrunājis. Brošūra bija apraksts par Žēlsirdīgo Jēzus attēlu. Tobrīd sapratu, ka tas nav nekāds katoļu mākslinieka izdomājums, ka varu uz to paļauties un tūlīt pat atgriezos katedrālē, lai to iegūtu savā īpašumā. Biju kā fascinēta – tik ļoti mani bija uzrunājis šis Jēzus attēls.
Pārdevēja, savukārt, dodot man Žēlsirdīgā Jēzus svētbildīti, pajautāja: Tu gadījumā neesi domājusi par klosteri? Teicu, ka varbūt. Patiesībā pat ļoti biju domājusi un jau labu laiku- Tu man atgādini vienu māsu, m. Inesi. Lūk, viņas telefons. Ja vēlies, piezvani.
Tā mani Kungs atveda pie māsām kalponēm. Manis izveidotajā sarakstā kalpones nebija, bet Dievam bija saraksts pēc sava plāna.
Pāvests audiencē aicināja konsekrētos atgriezties Galilejā, atgriezties sava aicinājuma sākumos. Mana Galileja savā ziņā ir šis Žēlsirdīgā Jēzus attēls – “āķītis”, uz kura uzķēros.
Šodien padomāju, kas zina – ja ne šī tikšanās katedrālē, atgriešanās lai iegūtu savā īpašumā Žēlsirdīgā Jēzus attēlu, varbūt tā arī neuzzinātu par kalponēm un nekļūtu par vienu no viņām.
Dievam ir savi veidi, kā mūs uzrunāt – dažkārt Viņš mēdz izmantot skaisto, kas ir durvis uz Viņu pašu.
m. Marija Ginta