Māsa, kura par mums turpina aizlūgt debesīs

Lola_ripMūžībā aizgājusi Marijas kalpone – māsa Leonīda Magdalēna Tatarčuka (1935-2014). Atvadīšanās un Svētā Mise notiks piektdien, 19.decembrī plkst. 10:30 sv. Alberta baznīcā.

 

Ceļš uz Mājām…

6. decembrī, pirmajā mēneša sestdienā, kad kopienā lūdzamies gandarīšanas nodomā par grēkiem, kas ievaino Marijas Bezvainīgo Sirdi, māsa Leonīda piedalījās rīta Svētajā Misē sv. Jāzepa draudzes baznīcā. Pēc tās lēnā solī, lūdzoties rožukroni, viņa bija redzēta, dodoties mājup – kā ik rītu. Tomēr liktenīgajā sestdienā viņa nesasniedza klosteri…

Pārējās māsas lūdzās un meklēja gan saviem spēkiem, gan ar policijas un biedrības bezvests.lv suņu palīdzību, gan apzvanot slimnīcas, bet nedēļu bez rezultātiem. Tas ir noslēpums, ka viņas mirstīgās atliekas atrada kaimiņu sieviete ar suni brikšņos netālu no klostera mājas nedēļu pēc neveiksmīgiem meklējumiem.  Smagā brūce galvā un citas pazīmes liecināja par slepkavību…

Nozieguma izdarīšanas vietu un apstākļus pašlaik turpina izmeklēt kriminālpolicija. Savukārt mēs, māsas, turpinām lūgties – īpaši par dvēseles glābšanu cilvēkam, kurš to izdarīja.

IMG_0624m

 

Māsa Leonīda mūsu atmiņās…

Kā piemiņa un relikvija no mūsu māsas Leonīdas (Ļoļas vai Ļoļiņas – kā mēdzām viņu dēvēt) mums paliks viņas asinīm slacītais krustiņš un skapulāra medaljons, kā arī koka rožukronis, kas bija viņas moceklīgās nāves klusējošie “liecinieki”… Skapulāra medaljons, uzvērts uz vienkāršas aukliņas – kā pati māsas Leonīdas dzīve – mūs iedrošina ticēt, ka Dievmāte izpilda savu apsolījumu, t.s. “sestdienas privilēģiju”: skapulāra nēsātāju – ja tas saglabā šķīstību saskaņā ar savu kārtu un dedzīgi lūdzas – nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves uzņemt debesīs.

 

Māsu Ļoļu raksturoja labestība

Bieži viņu varēja manīt kapelā lūdzamies. Viņa turējās pie Kristus un lūdzās par grēcinieku atgriešanos, par tiem, kuri netic un nepazīst Dievu. Vesperu lūgšanā bieži izskanēja tieši šāds lūgums. Jā, viņa lūdzās par savu ģimeni, bet arī par pasauli.

Viņas sirds neapstājās tikai pie ģimenes – tā ietvēra arī lūgšanu par visiem cilvēkiem. Varētu šķist  – lūgties par visu pasauli ir tāda vispārīga lūgšana, bet var nojaust, ka viņas dedzība par dvēseļu glābšanu izpaudās arī šautru lūgšanā: Jēzu, Marija es jūs mīlu – glābiet dvēseles: atmiņā iespiedušies šie viņas sacītie vārdi. Tieši tā lūdzās svētīga māsa Konsolata Betroni, kuras grāmatu m. Ļoļa bija lasījusi. Dzīve kā nepārtraukts mīlestības akts Jēzum, lūdzoties par dvēseļu glābšanu.

Netiesāt, mīlēt, lūgties, kalpot, ciest, klusēt un dalīties – šie ir daži no vārdiem, kurus dzīvē iemiesoja māsa Ļoļa. Katru nedēļu kopienā, daloties ar Evaņģēliju – lasot un daloties ar Dieva Vārdu, varēja just, ka māsa dalās kā ar svaigu ūdens malku, ko saņēmusi no Kunga un kā pati stingri apņēmusies dzīvot.

Māsa nekad nevēlējās būt uzmanības centrā. Tomēr viņa labprāt arī pajokoja: viņas seju bieži rotāja smaids, pat tad kad grūti vai slimības ciešanu pēdas lika par sevi manīt.

Viņa dzīvoja lūgšanas dzīvi, pārdabisku dzīvi, kuras dvēseles noslēpumos var ielūkoties tikai Dievs. Viņas dzīve bija veltīta Dievam, konsekrēta Viņam. Viņa atdeva sevi Dievam, bet arī cilvēkiem – līdzīgi kā reiz viņa atdeva savus vislabākos, tikko dāvanā saņemtos siltos cimdus kādam nabagam uz ielas.

“Viss ir Dieva žēlastība. Paši mēs neko nevaram, bet visu varam lūgt no Dieva.”

“Vissvarīgākā ir mīlestība.”

Šos vārdus māsa Leonīda atkārtoja visbiežāk. Tie bija kļuvuši par viņas dzīves devīzi. Parasti ceturdienās, kad studējām Svētos Rakstus, lai  iedziļinātos Dieva Vārdā un ar to dalītos kopienā, pienākot māsas Leonīdas kārtai, mēs nereti jau smaidījām, jo zinājām, kā viņa iesāks savu dalīšanos – ar vārdiem “viss ir Dieva žēlastība…”. Viņa vienmēr spēja stiprināt mūs pārējās ticībā, sakot, ka  no nāves nav jābaidās, bet jābaidās tikai no grēka, jo viss Dieva rokās. “Ne mats no galvas nenokrīt bez Viņa ziņas”. Māsa Leonīda bija Jaunās Derības lieciniece, apustule ar rožukroni rokās, bet vārds “liecinieks” un “moceklis” grieķu valodā ir ar vienādu nozīmi…

Māsas Leonīdas dedzīgums regulas pildīšanā bija paraugs mums visām – uz lūgšanām kapelā viņa gandrīz vienmēr atnāca kā pirmā, nekad nekavēja ne garīgo lasīšanu, ne citus garīgos vingrinājumus. Pēc komūnijas no baznīcas gribēja nākt viena, lai klusumā un lūgšanās apcerētu Dieva klātbūtni. Rekreācijas laikā vienmēr bija jautra, priecīga un pateicīga Dievam par visu. Par savām daudzajām slimībām nekad nežēlojās un nestāstīja, ja vien kāda no māsām īpaši nepajautāja. Viņas eļļas trauki bija pilni, Līgavainis varēja saukt, kad Viņam šķita piemērotais brīdis, māsa Leonīda bija gatava stāties Dieva priekšā, pat to gaidīja.

“Kur nāve ir tava uzvara? Kur elle tavs dzelonis. Nāves dzelonis ir grēks. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1 Kor 15, 55-57)

Notikumu kalendārs
 septembris 2022
MTWTFSS
2930311234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293012
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:

“Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem.”– Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)