Pateicība Dievam par šo svētībām bagāto gadu, kura laikā piedzīvojām ļoti lielu atbalstu no mūsu kopienas draugiem! Paldies par jūsu lūgšanām un būšanu kopā, par jūsu iedvesmām un par ziedojumu atbalstu mūsu kalpojumam! Paldies visiem, kuri atbalstījāt trūcīgās ģimenes Ziemassvētkos – dāvaniņas jau gaida, lai jau aizparīt, 3. janvāra vakarā dotos pie mazajiem un lielajiem mūsu svētku mielasta viesiem!
Paturam jūs visus mūsu lūgšanās – arī nākamajā gadā. Svētdien, 4. janvārī plkst. 15:00 mūsu kapelā tiks celebrēta Svētā Mise par kopienas draugiem un labdariem. Paldies, ka ļaujiet Mīlestībai “iemiesoties” un mājot mūsu vidū!
Jau kopš oktobra, pateicoties “Borisa un Ināras Teterevu fonda” atbalstam, kuru saņemam jau otro gadu, māsu kalpoņu klosterī darbojas zupas virtuve. Ir kļuvis tik ierasti, ka divas reizes nedēļā – pirmdienu un trešdienu vakaros (19:00-20:00) ikviens, kuram ikdienā ir grūti nodrošināt sev un ģimenei pamatvajadzības, te var nākt un saņemt siltu zupu un sviestmaizes.
Māsa Inese, kura jau vairākus gadus pēc kārtas vakaros sagaida zupas virtuves apmeklētājus, ar katru aprunājoties un uzklausot dažādās problēmas, ar kurām cilvēki dalās, zina pastāstīt par katru no trūcīgajām ģimenēm:
“Daudziem nav pat naudas, ko samaksāt par elektrību, tāpēc oktobrī, novembrī, decembrī, februārī viņi kā piedevu zupai lūdz sveces, jo tumsā pavisam skumji. Dodam arī ziemas zābakus, šalles, zeķes. Kad nav ko ēst, cilvēki paši kļūst brālīgāki, solidāri. reizēm iedodu cukura paciņu, viņi tūlīt savā starpā dalās. Apbrīnojama solidaritāte!!!
Dalot ēdamo, bieži sajūtu Kristus klātbūtni, īpaši, kad viņi, ierodoties klosterī, kļūst bijīgi, klusāki, nokaunējušies, jo reizēm alkohola reibuma stāvoklī nevar nostāvēt uz kājām, mazliet līgojas, taču acis pateicības pilnas. Bieži viņi saka: ,,Lai jums, māsa, svētība! Lai Dievs aizmaksā!” Un aizmaksā bagātīgi.
Cenšos būt viņu draugs ne tikai rīkotajos atbalsta pasākumos – Ziemassvētkos, dārza svētkos, bet arī ikdienā, viņi sveicina uz ielas satiekot, parunājamies. Ja kāds sen nav bijis, pati uzaicinu, iedrošinu, lai nāk pēc zupiņas.
Zinu, ka dažiem tas ir vienīgais iztikas avots. Tiek nests arī mājās bērniem. Ina nes meitai zābaciņus un zupu, maizīti. Kādreiz viņa bijusi kārtīga, praktizējoša luterāne, tagad dzīve samezglojusies. Nav izturējusi, apkārt draugi, kas iedzer, mudina, nu aknas slimas no alkohola lietošanas. Kaiva jaunības dienās bijusi īsta skaistule, tagad vēl pošās, cik spēj, bet atkarība no stiprās dziras izraisījusi vēzi. Kaiva nu bieži apmeklē katoļu baznīcu, ejot garām klosterim, kad māsas lūdzas rožukroni, viņa to dara aiz loga, kautrējas palūgt, lai ielaižam kapelā. Kaivas vīrs Jānis arī nekur nestrādā , pat aizmirsis , cik labi jūtas cilvēks, kad pastrādājis. Kad pavasarī rīkoju apkārtnes sakopšanas talku , atzina, ka darbs sniedz arī prieku, senāk par to nebija domājis.
Savs stāsts ir arī Irēnai, kurai mazliet labāk , jo viņa strādā par sētnieci vairs pēc zupas nenāk. Rita agrāk dzīvojusi Ogrē, atbraukusi uz Rīgu, pievilcīgā meitene apprecējusies ar lietuviešu puisi, bet nelabvēlīgā draugu vidē ( Ķīpsalu zināmā mērā var par tādu uzskatīt) sākusi lietot alkoholu, tagad vēl nav 50, bet kājas slimas, bieži kritusi no kāpnēm reibuma stāvoklī. Darba nav, veselība slikta. Otra Ina stāsta, ka viņas vīrs un dēls cietumā, grūti… Reizēm atnāk arī narkomāns un bijušais cietumnieks, jāuzņemas risks sastapt nabagos vaigu vaigā, bet ,,ko esam darījuši mazākajiem, to Dievam…” (Mt 25, 40) Dievs ir apsolījis – ,,dodiet un jums tiks dots” (Lk 6, 36-38). Tā tiešām ir.”