No kādas māsas rekolekciju piezīmēm

No 30. aprīļa līdz 6.maijam māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā notika mūsu kopienas rekolekcijas. Tās vadīja māte Danuta. Ievadot māsas klusuma un lūgšanas dienās, Māte Danuta uzsvēra, cik svarīgi uzsākt tās ar tīru sirdi: sirdi brīvu no nepiedošanas, apsūdzības, pretenzijām, žēluma, lai varētu uzņemt Dieva teikto, nostāties patiesībā un jautāt: “Kungs, kur es esmu šobrīd? Uz kurieni es eju? Kungs, ko Tu vēlies lai es daru?”IMG_1735

Pirmā diena: “Paaicināja tos, lai būtu ar Viņu” (Mk 3,13) – Dieva Vārds mums atgādināja, ka Jēzus paaicināja apustuļus ne tikai tādēļ, lai sūtītu viņus pie cilvēkiem, bet, pirmkārt, lai būtu ar Viņu ikdienā. Jēzus dzīvo māsās! Dieva mīlestība spēj mūs mainīt tā, ka mēs sākam starot Viņa mīlestībā uz citiem! Būt ar Jēzu nozīmē pārņemt Viņa mīlestību, Viņa domāšanu, Viņa skatienu, Viņa izvēles. Iet, kur Viņš vēlas iet. Svarīgs ir mūsu ikdienas ritms: lūgšana, meditācija, adorācija, Euharistija. Tā ir Dieva dzīvības ieelpošana, Dieva gudrības „svaigais gaiss”.Vissvarīgākā ir Euharistija – vienotība mīlestībā, ne tikai caur komūniju, bet arī caur upura salikšanu, upurējot visu, kas noticis, nepazaudējot ikdienas notikumus.

Māsa kalpone ir aicināta sekot Jēzum šķīstības, paklausības, nabadzības ceļā, kalpot labprāt un ar prieku, iet pie cilvēkiem pazemībā un vienkāršībā. Vienkāršība – tas nozīmē neslēpties aiz svētuma maskas, nedomāt, ka esam labākas par citiem, negaidīt cieņu no citiem. Dzīvot vienkāršībā ir būt līdzīgai “caurspīdīgam stiklam” – esmu tāda, kāda esmu. Pazemība nozīmē patiesību. Tā runā par labo, ko Dievs dara mūsos, ar to cildinot Dievu, kurš devis mums savas dāvanas. Pazemība spēj atzīties kļūdās, spēj pieņemt arī uzslavu. Paaicinājuma brīdis nav tikai vienreiz dzīvē – Dievs mūs aicina katru dienu.

Otrā diena: ”Salieku upurī Dievam visu sevi”. Māte Danuta, vadot konferenci par māsu konsekrāciju un  šķīstības solījumu, ko saliekam, atsaucās uz kādu stāstu: “Rekreācijas laikā viens jauns mūks jautā sirmgalvim mūkam, kuram bija jau 80 gadu – “Kad cilvēkam izbeidzas grūtības šķīstības solījumā?”. Sirmgalvis, noglaudījis bārdu, atbildēja, lai pavaicājot vecākam par viņu brālim”. Mūsu konsekrācija līdzinās altāra, biķera, baznīcas konsekrācijai. No šī brīža tā ir tikai Dieva godam. Altāra galdu neiznes ārā dārza svinībās, no šāda biķera nedzer citus dzērienus, baznīcās nerīko diskotēkas… Jēzus mūs konsekrē sev. Mūsu atbilde ir „jā” vai „nē”.

Savukārt nabadzības solījums, ko saliekam, atgādina Jēzus vārdus – ”kur ir tava manta, tur ir arī tava sirds”. Māte Danuta atzina, ka, runājot par nabadzības solījumu, varētu iztikt bez vārdiem, pietiktu, ja mēs kontemplētu krustā sisto Jēzu un Jēzu Euharistijā. Māsu saliktais solījums ir minimums, Gars prasa atdot visu sevi.

Trešā diena: Psalma vārdi  „Meklēju tavu vaigu, Kungs” mūs ievadīja pārdomās par paklausības solījumu. Dzīvot Dievam nozīmē atdot Dievam visu savu gribu, jo tā ir vienīgais mūsu īpašums. Šķīstība  saistīta ar otru cilvēku, nabadzība – ar mantu (garīgo vai materiālo), bet gribu mums nevar atņemt ne mūsu nespēks, ne cietums. Paklausīt nozīmē izpildīt Dieva gribu, bet tā ir “jāmeklē ar ausīm”. “Klausies, Izraēl!” – Vecajā Derībā Dievs saka savai izvēlētajai tautai. Mēs esam aicinātas klausīties ar ausīm, bet pieņemt ar sirdi. Dieva Dēls “iemācījās paklausību caur to, ko izcieta”. Ja mēs neesam cietušas paklausības dēļ, tad neesam bijušas paklausīgas. Paraugs paklausībā mums ir Vissvētākā Jaunava Marija. Viņa bija bez grēka, piepildīta tikai ar Dievu. Mēs esam grēka inficēti, tādēļ mums nepieciešamās zāles, kas mūs dziedē, ir Dieva Vārds, sakramenti, dzīve saskaņā ar evanģēliskajiem padomiem.

Jēzus lūdzās par mācekļu kopienu – ”lai visi ir viens!” (J 17,21). Svētais Jānis Pāvils II ir teicis: “Baznīcai ir nepieciešama klosteru kopienu brālīgās dzīves liecība!” Arī pāvests Francisks uzsver – “kopienas liecība ir spēcīgāka par viena cilvēka liecību”. Pasaulei ir nepieciešamas kopienas kā lūgšanas, brālības, savstarpējas piedošanas vietas. Māte Danuta citēja vēl kādu trāpīgu pāvesta Franciska izteikumu – “neiznīciniet draudzību kopienā, nepadariet tās par šķīstītavas vietu!”.

Ceturtā diena: „Atjauno manu Baznīcu,” šos vārdus, ko svētais Francisks saņēma no Jēzus lūgšanā krusta priekšā, māte Danuta atgādināja, aicinot pārdomāt mūsu kopienas misiju un sūtību Baznīcā. Baznīca gaida uz tādu kopienu liecību, kuras būtu piepildītas ar prieku un Svēto Garu. Pāvests Francisks ir teicis: “Tie, kuri atļauj sevi pestīt, tiek atbrīvoti no grēka, iekšējā tukšuma, skumjām, izolācijas, vientulības. Ja šajās vietās ieaicināsim Jēzu, tad nesīsim citiem pestīšanas priecīgo vēsti.” Mēs, māsas, esam katra aicinātas vispirms atjaunot savu dzīvi tabernākula un Dieva Vārda priekšā, pēc tam – esam aicinātas evaņģelizēt savas kopienas iekšpusē, savstarpēji stiprināt viena otru Dievā. Tikai pēc tam – visas kopā kā kopiena – esam aicinātas uz evaņģelizāciju pasaulē – arī caur lūgšanām, ciešanām, darbiem, gandares aktiem. Māte Danuta atgādināja pāvesta Franciska izteiktās domas: “Ja esi pestīts, tad tev ir iekšējs prieks. Patiess prieks ir “inficējošs”. Baznīcai ir jāatmodina pasaule, bet vai mēs paši esam pamodušies?”

Piektā diena: Krusts un cerība. O Crux, ave spes unica! Katrs krusts, ko mēs pieņemam un nesam kopā ar Jēzu, var mūs atpestīt, bet, ja to noraidām, tas var kļūt par “īstu krustu”, nepanesamu smagumu. Mūsu kopienas dibinātājs svētīgais tēvs Honorāts ir teicis: “Krusts – tā ir kalpošana Kungam, kalpošana, kādu Viņš no mums gaida, kādu laipni pieņem un ko dievišķā dāsnumā mūs simtkārtīgi atalgos.” Māte Danuta pieminēja tikai sešus gadus veco Antonetti Meo, kurai pašlaik notiek beatifikācijas process un kura, iespējams, kļūs par jaunāko kanonizēto svēto, kas pirms savas nāves ciešot ļaundabīga kaulu audzēja izraisītas sāpes, ir teikusi: “Ciešanas ir līdzīgas audumam. Jo tās stiprākas, ko lielāka tām vērtība.” Kristus atnāca lai būtu kopā ar mums ciešanās, nevis lai atpestītu no tām.

Psalma vārdi “Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļojoši, lai paustu, ka tas Kungs ir taisns” (Ps 92) mūs ievadīja konferencē par dzīves pilnību arī vecumā. Svētie Raksti stāsta par Ābrahāmu, kuram Dievs lielā vecumā liek atstāt dzimtās mājas un doties ceļā. Ābrahāms atļāva Dievam veikt lielas lietas. Līdzīgi arī Sāra, Mozus,Tobijs, Eliāzars, bet Jaunajā Derībā Zaharijs un Elizabete, Simeons un Anna… Viņi, pateicoties vienotībai ar Dievu, bija gudrības pilni. Svarīgi nezaudēt laiku, kas mums ir dots. Galvenais apustulāts vecumā ir aizlūgšana par citiem.

Pēdējā rekolekciju dienā māte Danuta mums piedāvāja noklausīties ierakstus ar kāda priestera, eksorcista, liecībām par rožukroņa lūgšanas spēku. Eksorcismu laikā ir atklājies, ka ļaunajam ļoti nepatīk rožukroņa lūgšanas. Kristieši ir cīnītāji – mums jābūt garīgā nomodā un nepārtraukti jālūdzas.
Lai pateicība Dievam par šīm žēlastības un garīgās atjaunotnes dienām,kas mums bija dāvātas!

Notikumu kalendārs
 oktobris 2027
MTWTFSS
27282930123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031
T. Honorāta vārdi:
„Cilvēks, kuram ir dzīva ticība un dedzīga mīlestība, visur saskata Dieva mīlestību, Viņa spēku un gudrību.”
Sv. Francisks:

“Mēs esam solījuši lielas lietas, un vēl lielākas ir solītas mums; pildīsim vienas un ilgosimies pēc otrām. Bauda ir īsa, bet sods mūžīgs; ciešanas ir nelielas, bet godība nebeidzama; daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, atmaksa ir visiem.”– Toms no Čelano, Dzīves apraksts, II (2C 191)