m. Inese
2014.gada 11.februārī, Lurdas Dievmātei veltītajos svētkos, mūsu, māsu kalpoņu, klostermājā priesteris Ilmārs Tolstovs celebrēja Misi nodomā par slimniekiem. Jau no pussešiem kapela pamazām pildījās ar cilvēkiem – jauniem un veciem. Pirms Mises adorācijā un rožukroņa lūgšanā Dievam tika uzticēti daudzie lūgšanu nodomi.
,,No teoloģijas viedokļa slimības, ciešanas ir grēka laicīgās sekas. Tā ir acīm redzama zīme cilvēka iedzimtā vājuma stāvoklim, kurā viņš atrodas pēc pirmdzimtā grēka, tāpēc viņam nepieciešama pestīšana”, atgādināja sprediķī priesteris. Viņš pieskārās arī jautājumam par nāvi, kas ir realitāte, kura mūs sagaida, jo katra slimība atklāj cilvēka ierobežotību. Tāpat kā katras personības krīze, arī slimība var būt gan iespēja, gan draudi. Ja cilvēks ļauj ciešanām sevi sarūgtināt, viņš ir nelaimīgs. Tā ir kurnēšana pret Dievu, bet, ja slimību pieņem kā iespēju, kā zāles, lai nomirtu vecais Ādams mūsos, tad ciešanās notiek attīrīšanās.
Zīmīgi, ka arī priesteris Ilmārs, atgriežoties no eksāmenu sesijas Ļubļinas Universitātē, bija saaukstējies, līdz ar to – pats identificējās ar slimniekiem, par kuriem celebrēja Misi. Priestera iedvesmota, arī es nolēmu lūgt Dievam pieņemt manu upuri kāda man tuva, slima jaunieša labā, lai Jēzus viņu dziedinātu. Dievs ļoti nopietni uztvēra lūgumu un jau tajā naktī sūtīja ciešanas, saslimu ne pa jokam! Taču cik liela ir ciešanu vērtība, ja tās upurē par dvēseļu atgriešanos! Jēzus pieskaras, lai dziedinātu. ,,Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumus un nesa mūsu kaites” (Mt 8,17). Protams, jāatceras, ka ne visus Jēzus dziedinās, nedrīkstam gaidīt ātras uzvaras pār slimībām, jo pat visneatlaidīgākās lūgšanas nevar panākt visu slimību dziedināšanu, jo slimnieks ,,savā miesā papildina to, kas pietrūkst no Kristus ciešanām” (Kol 1,24).
Atceros kādu stāstu no dzīves. Veca sieviņa raud pie meitas kapa, garām iet Marijas leģiona māsa, vaicājot, kāpēc tik rūgtas asaras, vai meita bijusi ticīga. Večiņa nevar saprast, kāpēc Dievs viņu nav pirmo pie sevis pieņēmis, jo dzīve jau galā. Izrādās, ka meita nav bijusi ticīga, tāpēc māmiņai jālūdzas par viņas dvēseli, jo to vēl iespējams glābt (sal. 2 Mak 12,46).
Ciešanas ir pārbaudījums, jo, kad esam vāji, Dieva stiprums atklājas, tas ceļ augšup, mūsu nespēkā Kristus atklājas. Dievam nav neiespējamu lietu. Viņš sniedz žēlastību pārpilnību. Pirms cilvēks kļūst garīgi stiprs, viņam jākļūst vājam. Kur ir grēks, ciešanas, slimības, tur ir arī žēlastība.