m. Maija

Kādā no Lieldienu oktāvas sprediķiem māsu kalpoņu klostera kapelā izskanēja vārdi – “nav svarīgi, kuras pēc skaita Tev ir šīs Lieldienas, svarīgi ir, kā Tu tās izdzīvo”. Daudz un dažādi notikumi piepildīja mūsu klostera ikdienu gan Lielā gavēņa laikā, gan Lieldienās, gan pēc tām. Atskatoties uz žēlastībām, kas caur šiem notikumiem saņemtas, vēlamies padalīties ar to, kā Kungs mūs šajā laikā vadījis, ļaujot piedzīvot notikumos savu Augšāmcelšanās noslēpumu.

Lielā gavēņa laiku klosterī ievadīja Karmela Ekleziālās kustības rekolekcijas. Rekolekciju laikā pie mums valdīja jo intensīva lūgšanu un Svētā Gara klātbūtne, tāpēc ar prieku šim, īpašo žēlastību laikam, atverām sava nama durvis. Gavēņa laikā uz rekolekcijām pulcējās arī Svētā Damiāna grupas dalībnieki, bet pašā gavēņa laika noslēgumā, Klusajā nedēļā, māsas uz rekolekcijām aicināja katru, kas vēlējās tuvoties Dievam caur svētā Jāņa evaņģēlija „dievišķo lasīšanu”. Kā skaists vainags rekolekciju pavedienam bija māsu kalpoņu rekolekcijas, kuras vadīja māte Danuta no Polijas.

Izdzīvojot 40 dienas tuksnesī, nolēmām gavēņa laikā izdziedāt Krusta pagodināšanas liturģiju, kurā psalmus apkopojis mūsu svētais tēvs Francisks, lai pieminētu un godinātu Kunga Ciešanas. Vislielāko žēlastību, manuprāt, Kungs deva nevis šajā, 6.aprīļa dienā, kad Ofīciju izdziedājām kopā ar mūsu viesiem, bet gan veselas nedēļas garumā pirms tā izskanēšanas mūsu kapelā. Lai apgūtu psalmu melodijas, ik vakaru pulcējāmies kādā no mūsu cellēm. Šī kopīgā gatavošanās caur mīlestības skatījumu, ko radīja vēlme pagodināt Kungu, mūs īpaši tuvināja arī savstarpējās – māsu kopā būšanas – attiecībās.

Lielais gavēnis negāja secen arī Samuēla grupas kārtējās tikšanās reizēm. Šie jaunieši, kas īpašā veidā velta gadu sava aicinājuma izzināšanai, spītējot drēgnajam un lietainajam laikam, kā arī sniedzot liecību tūkstošiem izstāžu halles apmeklētājiem, Ķīpsalas ielās devās lūgties Krusta ceļu. Kā liecināja Krusta ceļa dalībnieki, laika apstākļi šķita īpaši sagatavoti šai samuēļu lūgšanai – jo dziļāk Kristus ciešanu noslēpumā, jo spēcīgākas vēja brāzmas un asākas lietus šaltis.

Lielās Piektdienas vakarā pār klosteri nolaidās klusums. Ar šo vakaru mūsu kopiena iegāja Kristus ciešanu noslēpumā – Sanctum Triduum. Līdz Trešās dienas rītamsarunas noklusa un klosterī iestājās apceres pilns klusums.

Mūsu šīs zemes svētceļojumu neveido vien kārtējās rekolekcijas, dievkalpojumi vai atsevišķi, īpaši pārdomāti, žēlsirdības darbi. Tās ir labas un svētīgas lietas, bet būtiski ir ņemt vērā, ka ceļā pie Tēva mēs atrodamies ik mirkli; arī mazos ikdienas notikumos. Tā Lielajā Sestdienā, baudot pavasarīgās saules siltumu, uz klostera trepītēm olu mizās, sūnās un citos dabas dotos materiālos krāsošanai tika tītas olas. Rimto krāsošanas darbu pārtrauca vārdi, kas skanēja no klostera vārtu puses, – Slavēts Kristus! Pie vārtiem bija piestājuši divi jauni vīri. Šķiet viņi mūsu nama virzienā bija devušies apzināti, jo pēc izteiktā aicinājuma, viņi bez kavēšanās nāca dziļāk sētā, lai pievienotos olu krāsošanai. Vārds pa vārdam, līdz māsām tapa skaidrs, ka viesus nomoka izsalkums. Kopīgiem spēkiem pabeiguši uzsākto olu krāsošanu, šķīrāmies ar šiem diviem vīriem un līdzi iedevām arī ceļa maizi. Svarīgākais šajā, īsās tikšanās, mirklī bija iekšējā pārliecība, ko piedzīvojām – mūs līdzcilvēkos ir apciemojis Jēzus, un iepriecinājums – mēs bijām Viņu uzņēmušas, mēs nebijām Viņa priekšā aizcirtušas sava nama durvis.

Līdz ar Kristus Augšāmcelšanās rītu, reizē ar visu universālo Baznīcu arī mūsu kopienā no jauna piedzima prieks, mīlestības piepildīta kalpošana un dalīšanās ar tuvāko. Cik daudzos un dažādos veidos Dievs pie mums ved brāļus un māsas! Cik daudzos un dažādos veidos varam snieg viņiem Mīlestības liecību! Kā neatšķetināms notikumu kamols šķiet Lieldienu oktāvas piedzīvojumi. Mūsu aicinājums un pienākums ir liecināt par Kristu valodā, kuru spēj saprast katrs, kurš mūs uzklausa. Šo pārbaudījumu šajā nedēļā varējām piedzīvot savā namā uzņemot gan skolas vecuma bērnus no Siguldas, kas kristīgās mācības ietvaros izrādīja īpašu zinātkāri par svēto Francisku, gan interesentus no ceļinieku grupas „Jauni rakursi”, kā arī jau kārtējo reizi tiekoties ar Samuēla grupas jauniešiem.Stāstījumus un dalīšanos nomainīja dāvanu saņemšana –Kunga Žēlsirdības svētdienā kopā ar Svēto Baznīcu varējām svinēt dievkalpojumu un pāvestu Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila II kanonizāciju. Šis skaistais notikums un pārraide no Svētā Pētera laukuma pat spēja izmainīt klostera lūgšanu ritmu. Bet ar to šī bagātīgi piepildītā nedēļas nogale vēl nenoslēdzās! Mēs, māsas, esam ļoti iepriecinātas un pateicīgas par līdzcilvēku atbalstu mums ikdienā. Kādā mirklī secinājām, ka ar mūsu draugiem ir kā ar zvaigznēm, ne vienmēr tos redzam, bet zinām – viņi ir. Lai pateiktos par atbalstu, ko saņemam ikdienā, Kunga Žēlsirdības svētdienā aicinājām savas zvaigznes kļūt redzamām un ierasties uz draugu mielastu. Kopā būšanu izdzīvojām gan Svētās Mises svinībās un Kunga slavēšanā, gan saules pielietā klostera pagalmā izbaudot rotaļas un ebreju dejas.

Māte Baznīca pati ir parūpējusies, lai ticīgajiem allaž būtu svētki, ko svinēt kopā ar Kungu. Jau pēc nedēļas Latvijas konsekrētās personas pulcējās uz kārtējiem svētkiem – šoreiz klosterļaudis tikās Labā Gana svētdienas vigīlijā, lai lūgtos par aicinājumiem uz Dievam veltītu dzīvi.

Lieldienu laikā varējām piedzīvot vēl kādu skaistu ticības liecību – Baltijas valstu māsu junoristu tikšanos. Māsas, kas Dievam ir salikušas laicīgos solījumus, no Latvijas un Lietuvas šo tikšanos aizvadīja pārdomās par franciskāniskā garīguma izdzīvošanu ikdienā.Vienlaikus ar Lietuvas māsu viesošanos mūsu nama durvis vērām arī Dārza svētku viesiem. Uz Dārza svētkiem īpaši aicinājām tos kaimiņus, kas ikdienā apmeklē mūsu zupas virtuvi un saņem pārtikas pakas. Vēlēšanās redzēt smaidu mūsu draugu sejās tika piepildīta pārpārēm. Katrs ciemiņš bija īpaši uzposies un atkarībās slīgstošie – pacentušies pārvarēt vēlmi apreibināties. Pie svētku galda, kas tika klāts ar mūsu labdaru atbalstu, sarunās dalījāmies gan mūsu ikdienas rūpēs, gan priekos un, vakaram turpinoties, teicām Kungu par Viņa darbiem mūsu dzīvēs. Bet, izskanot dziesmai „O sole mio!”, daži vairs nespēja rāmi nosēdēt un metās dejā.

Tā mūsu kopienā tiek piedzīvots klusums, prieks, kalpošana un dalīšanās. Augšāmcelšanās noslēpumu mūsu kopienā esam sagaidījušas rimti un svinējušas krāšņi. Bet svarīgākais, tomēr, ir un paliek jautājums mums katram individuāli – vai sastapām un piedzīvojām Dzīvības Karali Augšāmcelšanās noslēpumā, vai augšāmcēlāmies līdz ar Viņu. Manuprāt, būtiskākais Augšāmcelšanās un ticības uz Dievu noslēpumā ir manas sirds atvērtība Viņam – ka, atbildot uz Kunga žēlastību un līdzdarbojoties ar to, mana sirds var tapt par tabernākulu, kurā mājo Jēzus. Ja ļauju Kristum mani mīlēt un augšāmcelt, tad Viņš sēj miera un prieka sēklu, kuru varam kopt caur kalpošanu Kristum mazākajos