Pēc tam, kad iepazinu Dievu, vēlējos sakārtot savu garīgo dzīvi kādā kopienā, klusumā un tālu no ierastās dzīves, kā arī atrast savu aicinājumu, kāds tad Dievam ir plāns attiecībā uz mani. Gatava biju atstāt visu, lai beidzot saprastu kas es esmu un ko man darīt. Par Samuēla grupiņu uzzināju Katoļu Baznīcas vēstnesī pēc tam, kad pirmā tikšanās jau bija notikusi. Riskēju pieteikties ar domu, ka mani pieņems, bet diemžēl nepieņēma, teica, lai gaidu līdz nākošajam gadam. Žēl! 
Tas bija tieši priekš manis un tieši tajā brīdī vajadzīgs. Tā kā tikšanās bija reizi mēnesī, arī uz Rīgu nebūtu šķērslis tikt. Taču Dievam bija savi plāni. Bet es nenokāru degunu un devos meklēt kaut kur tuvāk citas kristīgas grupiņas, kas arī izdevās. Līdz ar to tas gads arī nebija tukši izdzīvots. Sākās Ticības gads, kurā varēja padziļināt savu ticību. Šad tad arī palūdzos par esošo Samuēla grupiņu un par to, kas būs. Lūdzu Dievu, lai Tas dod vēl tādu žēlastību un Samuēla grupiņa ir. Visu gadu turēju roku uz pults, lai nenokavētu pieteikšanos. Biju tik laimīga, ka mani uzņēma. Domāju, būs iemesls arī uz Rīgu aizbraukt un apmeklēt kādus foršus laicīgus pasākumus, lai ir ko atskaitīties draugiem un vecākiem. Par Samuēla grupiņu daudz nevienam nestāstīju. Tas bija noslēpums.
Samuēla gads priekš manis bija tāda liela Dieva žēlastība, kurā tika sakārtota mana garīgā dzīve, līdz ar to arī mans aicinājums kļuva skaidrāks. Šajā gadā attiecības ar Dievu gāja gan plašumā, gan arī dziļumā. Tika iepazīti jauni patiesi kristiešu draugi, kuri tiešām meklē Dievu, kuri uzklausa un ar kuriem no sirds var izrunāties par garīgām lietām un daudz runāt par Dieva darbiem.
Meklējot garīgo vadītāju, Dievs deva veselu komandu spēcīgu kristiešu ar savām harizmām dažādās jomās, kas caur sarunām un aizlūgumiem palīdzēja sakārtot savu iepriekšējo dzīvi. Viens no svarīgākajiem tajā visā bija piedošana no sirds sev, vecākiem, brāļiem, māsām, tuvākajiem un pārējiem. Praktiski ar piedošanu nācās cīnīties veselu gadu. Dažreiz tas arī kaitināja, jo domāju, ka ir visiem piedots, nu cik var piedot, bet nekā, vajadzēja rakties vēl dziļāk un dziļāk, lai tā piedošana būtu patiesa un no sirds. Par laimi šī cīņa pa lielam tika izcīnīta. Mana sirds piedzīvoja pamatīgu šķīstīšanos. Galvenais ar savām problēmām nepalikt vienam, bet būt atvērtam un dalīties ar kādu uzticamu draugu, priesteri, vai konsekrētu personu. Domāju, ka ļoti spēcīgi šajā gadā darbojās arī māsu aizlūgumi par mums, protams daudz kas bija jādara arī pašam. Pirmkārt bija jāatver sava sirds Dievam, lai Tas varētu ar Svētā Gara palīdzību visu sakārtot. Otrkārt bija jābūt uzticīgam katru dienu Svēto rakstu fragmentu apcerei pēc Lekcio Divina metodes, vai kādas citas sev tīkamākas lūgšanas. Treškārt bija jābūt uzticīgam visam, ko piedāvāja Svētais Gars caur šo Samuēla grupiņu un tās vadītājiem. Katra tikšanās reize bija ļoti svarīga, tā bija kā tilts, kas palīdzēja doties tālāk sausām kājām.
Samuēla gada noslēgumā – Svētā Gara nosūtīšanas svētkos rīkotās klusuma rekolekcijas bija kā virsotne visa gada kāpienam kalnā, kurā tiku Dieva apskaidrota, mīlēta un aprūpēta, jutos tiešām kā Dieva princese. Katru dienu Dievs izlēja savas žēlastības gan redzamā, gan arī neredzamā veidā. Labprāt uzkavētos šī kalna virsotnē ilgāk, taču Dievs mani tāpat kā apustuļus aicina doties lejā īstenot savu aicinājumu, nest saņemtās svētības, prieku un mīlestību citiem. Tagad ir būtiski nebaidīties no savām vājībām un doties uz priekšu, jo Jēzus nāk kopā ar mani un manas vājības pārvērš par klinti, tāpat kā Pēterim.
Novēlu katram jaunietim – puišiem un meitenēm izdzīvot šādu gadu kopā ar Dievu Samuēla grupiņā un nebaidīties no tā, kur Dievs aicina. Dieva ceļi ir daudz labāki par cilvēka izdomātiem ceļiem. No sirds pateicos tām foršajām smaidošajām māsām un priesteriem, kas mani un visus pārējos samuēļus pavadīja visa gada garumā šajā brīnišķajā garīgajā ceļojumā un par mums lūdzās. Dieva svētību un izturību arī turpmāk!
Patiesā cieņā,
Terēzīte