Noslēgušās aicinājuma rekolekcijas „… tāda kā sinepju graudiņš”, kas mūsu klosterī notika no 13.-15. septembrim.
Šajā Ticības gadā par aicinājumu pārdomājām ticības kontekstā, jo aicinājums var dzimt kopā ar ticību kā tas bija svētīgajam Šarlam de Fuko, vienam no ticības lieciniekiem, kurš pavadīja mūs rekolekcijās. Pārējie rekolekcijās pavadošie ticības liecinieki bija svētā Terēze no Bērna Jēzus, svētīgais tēvs Honorāts Kozmiņskis un priesteris-moceklis Vladislavs Litaunieks. Katrs no viņiem „atklājās” citā rekolekciju etapā un dalījās ar savu stāstu par ticību un aicinājumu.
Gan mazajās grupās, gan personīgā lūgšanā, kā arī Dieva Vārda liturģijā pārdomājām Dieva Vārdu, kas saistīts ar ticību, lūdzāmies un dalījāmies ar to. Neiztrūkstošs bija Gaismas ceļš sestdienas vakarā, kura laikā slavējām Dievu ar slavas un pielūgsmes dziesmām, kā arī klausījāmies liecības, pārdomājot Kristus dzīves noslēpumus pēc Viņa Augšāmcelšanās.
Priecājamies, ka priesteris Modris Lācis varēja vadīt šīs rekolekcijas, svinēt Svēto Misi, kā arī liecināt par savu aicinājumu, būt ar rekolekciju dalībniekiem gan Gaismas ceļā, gan kopīgā sadraudzībā.
Tā kā 14.septembrī Baznīca svin Svētā Krusta pagodināšanas svētkus, tad rekolekciju dalībniekiem sestdienas vakarā bija iespēja pagodināt San Damiano krustu (oriģinālā izmērā), bet visu nakti pielūgt Kungu Jēzu nakts adorācijā Vissvētākajā Sakramentā, lai, iespējams, tās laikā saprastu, ka kaut arī aicinājuma un ticības sēkla var būt tikai kā sinepju graudiņš, tad tomēr ir vērts to kopt. Tāda praktiska iespēja pavērās nākamajā dienā, kad katrs varēja podiņā iesēt sinepju graudiņu un paņemt to līdz uz mājām.
Rekolekcijas noslēdzās ar Svēto Misi un ar cerībām daudzus no dalībniekiem satikt jau pēc nedēļas Samuēla grupas pirmajā tikšanās reizē.
m. Anna
bildes (25) no rekolekcijām >>
Jā, es sev saku, tā patiešām ir ar Jēzus sludināto vēstījumu. Kas, lai cik mazs būdams, reiz kļūs ļoti liels. Kaut arī daudzi par to šaubītos. Ar vārdiem un žestiem Jēzus man ir devis šo pārliecību. Ticība, ko es tevī esmu ielicis, Viņš man saka, turpinās augt. Tevī un arī visos citos cilvēkos, kuriem tu manu prieka vēsti stāstīsi tālāk. Tikai asni, kas tikko izlien no zemes, tev nav pastāvīgi jārausta un jāstiepj – no tā viņi nekļūs lielāki. Esi pacietīgs ar cilvēkiem un ar sevi. Un uzticies Man. (no R. Kērners triloģijas “Jēzus zemniekiem”)