Šogad Advents māsu kalpoņu klosterī iesākās īpašā klusinātas pielūgsmes noskaņā. Jāņa Kurševa vadītā semināra “No gregoriāņiem līdz gospeļiem” ietvaros, atsaucām atmiņā (bet vairāki no mums – pirmo reizi apguva) skaistas, nedaudz piemirstas Baznīcas dziesmas. Lūgties ar mūziku palīdzēja ērģelniece Ieva Rozenbaha, maestro M. Celminska audzēkne, kura semināra dalībniekiem pastāstīja par ievērojamo Alberta baznīcas ērģelnieku, kā arī paskaidroja katoliskās un protestantiskās baznīcas mūzikas vēsturiskās atšķirības. Priestera Edgara Cakula klātbūtne semināram nodrošināja ļoti labu iesākumu un nobeigumu. Paldies visiem, kas bijāt kopā ar mums!
Paldies Ingai un Ģirtam par (no)skaņu iemūžināšanu! http://multinews.lv/?id=837
Seminārs mani iekšēji atjaunoja, jo sapratu to, ka mums, latviešiem, ir jānostiprina savas saknes, lai veidotos kvalitatīva tagadne, un no tās – potenciāla nākotne. Celminska dziesmas ienesa manī mieru – sadzirdēju tautas ticības spēku, kurš bija tik ļoti nepieciešams Latvijai kādreiz, un tagad varam to atjaunot no jauna. Dievs svētī Latviju!
Vakara laikā bija tāda sajūta, ka ir sācies kaut kas jauns, skaists un īpašs. Ka šis Adventa laiks būs citādāks nekā parasti, kaut kas būs, īpašs.
Mani personīgi uzrunāja cieņas pilnā pielūgsme un maigums, kas bija izjūtams lūgšanas laikā kapelā. Nejauši sajutos kā bērnībā – šīs senās dziesmas ļauj piedzīvot tādu drošību un mieru, kas ir iespējams vien bērnībā!
No sestdienas vakara priekš sevis līdzi esmu paņēmusi divas lietas. Viena ir iepriekš apsolītā un sestdien piedzīvotā iespēja sen dzirdētas vai pat jau jaunatnes atmiņā vairs neatsaucamas dziesmas izdzirdēt jaunā kvalitātē. Jo tuvu šo dziesmu skanējumu padarīja mūziķa Jāņa Kurševa aicinājums neskatīties koristu notīs, bet dziedāt visiem vienā – tautas balsī. Caur šo žestu vienkāršībā varējām piedzīvot šo dziesmu skaistumu. Otra lieta ir priestera Edgara sprediķī teiktie vārdi – Adventa laikā mums nevajag cīnīties „par” vai „ pret” kaut ko, bet gan ļauties; atvērties, ļauties un gaidīt, lai Dievs var nākt un darīt Savus darbus katra mūsu sirdī.
Jau esot šajā seminārā, spriedām, ka šīs dziesmas mēs varētu dziedāt, ar tām lūgties mūsu lūgšanu grupiņas tikšanās reizēs. Šīs dziesmas tiešām pielīp un gribās dungot līdzi, viņas uzrunā. Un ne tikai klausoties dungot, bet dienas gaitā tās pavada. Un laikam arī atsauc atmiņā patīkamo noskaņu, kad kopīgi tās mācījāmies, kaut kas sens, bet jaunās skaņās, ne tikai babiņu izpildījumā. Nu, patīk man!
Ir pagājušas vairākas dienas un ar šo dienu distanci ir vēl jo patīkamāk atcerēties sestdienas vakaru pie Jums klosterī. Joprojām ir sajūta, ka tas bija kas īpašs, īpaši gaišs un cerīgs. Un man (kā arī visiem citiem) šī cerības un gaismas sajūta ir sevišķi nepieciešama ikdienas dzīvē.