Pirms gada, 2012.gada 11. oktobrī, Baznīcā aizsākās Ticības gads, kurš nesis daudzas žēlastības un arī pārmaiņas. Kā viena no žēlastībām Latvijas konsekrētās dzīves brāļiem un māsām bija iespēja tikties ar Nunciju arhibīskapu Luidži Bonaci – tieši Ticības gada “gadadienā”. Māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā šajā oktobra pēcpusdienā pulcējās konsekrētās dzīves kopienu pārstāvji no ļoti attālām Latvijas vietām – Nabadzīgā Bērna Jēzus Māsas no Liepājas un no Rīgas, Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres no Kuldīgas, Bērniņa Jēzus māsas karmelītes no Jelgavas un Rīgas, kā arī tika pārstāvētas gandrīz visas kopienas no Rīgas – Betānijas Dominikāņu māsas, Marijas Bezvainīgās Sirds Mazās māsas, Mātes Terēzes tuvākmīlestības ordeņa Žēlsirdības misionāres, Apustuliskās Oblātes “Pro Sanctitate”. Priecājāmies arī par brāļu klātbūtni – tēvs Krišjānis Dambergs pārstāvēja Mazāko Brāļu Kapucīnu ordeni, savukārt pr. Andris Kravalis – Dzīvības Mātes Institūtu. Īpašā veidā – lūgšanā par tikšanās auglīgumu – ar mums kopā bija arī Baskāju Karmela māsas Ikšķilē.
Tikšanos ievadīja kopīga Rožukroņa lūgšana, kuru Nuncijs aicināja veltīt misionāru nodomā, jo oktobrī īpašā veidā Baznīca aizlūdz par misiju darbu – lai Dieva Vārds, kas ir pats Jēzus, sasniegtu daudzu cilvēku sirdis. Vēlāk savā uzrunā, atsaucoties uz kopīgo lūgšanu, arhibīskaps Luidži Bonaci uzsvēra: “Pāvests Francisks vairākkārt ir atgādinājis, ka mums ir jāuzmanās, lai nepārveidotu Baznīcu par organizāciju, par pasākumiem, struktūrām. Tādējādi Baznīca kļūtu par vēl vienu nevalstisku organizāciju. Bet Baznīca vispirms ir ticības kopiena, kurā nekad nedrīkstam zaudēt kontemplācijas primātu pār darbību. Lūgšanas primātu pār programmām.”
Tikšanās gaitā Pāvesta sūtnis dalījās ar konsekrētajiem brāļiem un māsām ļoti personiskā pieredzē, stāstot par savu neseno tikšanos ar pāvestu Francisku – “20 skaistām minūtēm”, kas Nuncijam šķitušas „kā stunda – to intensitātes dēļ”. Nuncijs vērsa klausītāju uzmanību atklāt dziļāko nozīmi brīdim, kuru mēs kā Baznīca izdzīvojam patlaban. “Mēs it kā sākam Baznīcā rakstīt jaunu lappusi, ” teica Nuncijs, “pāvests Benedikts apzinājās, ka viņa spēki un enerģija vairs nebija pietiekoši Pētera kalpojuma uzdevumu veikšanai. Viņš atkāpās, jo dzīvoja ticībā. Un ticība – tas ir darīt to, ko Dievs no tevis pieprasa, ļaut Viņam darboties. Un Dieva darbība bija pāvests Francisks! Mēs varam teikt, ka pāvests Francisks ir pāvesta Benedikta ticības dāvana.” Pēc grūtajiem gadiem, kad pāvestam Benediktam XVI nācās risināt dažādas Baznīcas iekšējās un ārējās problēmas, pēc “krustāsišanas un ciešanu pontifikāta”, kā to salīdzināja Nuncijs, šobrīd Baznīca piedzīvo ciešanu augli – augšāmcelšanās laiku, kad sabiedrībā ir parādījusies pastiprināta interese par Pāvestu un dažādiem ticības jautājumiem. “Dzīvojam Vatikāna II koncila 50.gadā,” atgādināja Nuncijs, “un šis koncils bija spēcīga Svētā Gara izlaušanās, izplūšana. Koncils – tā bija atjaunotne, ko Baznīcā veica Svētais Gars. Arī šajā – piecdesmitajā, jubilejas gadā – Svētais Gars ir vēlējies it kā no jauna uzmodināt Baznīcu, tā nedaudz to „sakratīt” (seko izteiksmīgs Nuncija žests, kas izsauc klausītāju smaidus), un Viņš to īsteno caur pāvestu Francisku!”
Stiprinot vienību ar Baznīcu, Nuncijs savā uzrunā konsekrētajiem koncentrējās uz trim Baznīcas aspektiem, kuri bieži ir uzsvērti Pāvesta Franciska mācībā un dzīvesveidā un kurus būtu svarīgi arī mums izdzīvot savās kopienās:
“Pāvests Francisks liek uzsvaru uz to, ka Baznīcai jāatrod sava evaņģēliskā dimensija. Ko mums saka Evaņģēlijs? Tas sludina, ka Dievs kļuva nabags mūsu dēļ, lai darītu mūs bagātus ar savu nabadzību. Viņš ir tuvu mums. Viņš atver mūsu acis uz Dieva žēlsirdību. Pāvests Francisks palīdz mums būt Baznīcai, kas ir nabadzīga. Nabadzīgai, jo tā ir bagāta ar Dievu. Baznīca, kas ir kalpotāja. Dievs ir kļuvis par mūsu kalpu. Jēzus, kas mazgā mūsu kājas. Baznīca, kas kalpo, ir tuva cilvēkiem, tuvojas tiem, lai liecinātu par Dieva žēlsirdību. Lai sievietēm un vīriešiem ļautu izjust Dievu, kas ir žēlsirdīgs. Baznīca, kas dzīvo no Dieva Vārda. Pāvests Francisks arī katru dienu vēlas ar mums dalīties Vārdā. Dieva Vārdā, kas ir Evaņģēlijs. Un Evaņģēlijs ir Jēzus Persona. Tas ir Jēzus, kas kļūst mums par Maizi. Arī mums kā Baznīcai jāizdzīvo Evaņģēlijs. Tas ir jāizdzīvo un jādāvā. Tādējādi Baznīca ir evaņģelizējoša.
Otra svarīga lieta, uz kuru norāda pāvests Francisks, ir viņa atziņa – viņš ir gans tautas vidū. Tātad gans, kurš nevis stāv pāri Dieva tautai, bet gans, kurš ir ļoti vienots ar Dieva tautu. Tāpēc jau pašā pontifikāta sākumā viņš lūdza svētību un tautas aizlūgšanu – sev kā bīskapam. Viņš bija bīskaps, kurš nevis svētī Dieva tautu, bet jūt, ka Dieva tauta var un ir spējīga svētīt bīskapu. Pāvests Francisks ir pāvests, kas dara lietas nevis priekš Dieva tautas, bet dara tās kopā ar Dieva tautu, vienots ar Dieva tautu. Jūt, ka cilvēkos, kas veido Dieva tautu, ir žēlastība. Ne tikai ganam jāmāca Dieva tauta, bet ganam ir jāmācās no tautas ticības. Tā ir izskaidrojama viņa vēlēšanās doties pie cilvēkiem, doties uz perifērijām. Tāpēc arī mums ir jāatgriežas pie tā, ka „sajaucamies” ar tautu, esam klāt ikvienam, mācāmies no citiem ticīgajiem, protam viņus uzklausīt, novērtēt. Neesam tikai tāpēc, lai viņiem mācītu. Man šķiet, ka jūs, konsekrētie, esat tie, kas protat „sajaukties” ar tautu – gan lai saņemtu, gan lai dotu citiem. Tas nav nekāds jaunums, bet franciskāniskā garīguma iezīme, dogmātiska pārliecība, ko sludina Pāvests – Dievs ir klātesošs katra cilvēka dzīvē! Arī tajos, kas Viņam netic. Visos. Tāpēc viņš [pāvests] izturas ar cieņu pret katru cilvēku. Apziņa, ka Baznīca ir Dieva tauta.
Trešā dimensija, ko Pāvests arī ļoti uzsver, ir Baznīca kā komūnija, Baznīca kā kopība. Mēs nevaram darboties vieni paši. Jo īpaši pasaulē, kas ir kļuvusi par vienu lielu valsti. Mums nevar būt pareizas idejas, ja tās pieņemam vienpersonīgi. Pāvests ir jau iedarbinājis kopības instrumentus, kuri ir klātesoši Baznīcā. Viņš ir izveidojis, piem., astoņu kardinālu padomi, lai tā viņam palīdzētu svarīgu lēmumu pieņemšanā (..). Kad Sīrijā saasinājās konflikts, situācija kļuva dramatiska un parādījās ziņas, ka Amerika varētu uzsākt karu pret Sīriju, Pāvests, kā viņš pēc tam atzinās, nebija gulējis vienu vai divas naktis. Viņš sajuta, ka ir kaut kas jādara, bet vienlaikus apzinājās, ka Dievs nerunā uz vienu cilvēku, bet uzrunā kopienu. Tāpēc, pirms izteikt priekšlikumus, viņš sapulcināja savus līdzstrādniekus un dalījās ar viņiem savās idejās. Pēc tam visi kopā šos ierosinājumus pilnveidoja un kopīgi radās doma par lūgšanas un gavēņa dienu Sīrijas nodomā. Vēlāk Pāvestam radās doma uzrakstīt vēstuli Putinam, kā arī sapulcināt visus vēstniekus pie Svētā Krēsla. Šķiet, ir noticis tāds neliels brīnums, jo no nodoma bombardēt Sīriju atteicās. Tātad ir svarīgi dzīvot Baznīcas kopībā.
Tas ir aicinājums mums visiem. Ordeņu ļaudīm tā ir ikdienas maize – dzīvot kopībā. Kopības ideja ir jāveicina arī semināros, arī tālākā formācijā, piemēram, priesteriem.
Man šķiet, ka evaņģēliskā Baznīca, Baznīca kā Dieva tauta un Baznīca kā kopība – tās ir Svētā Gara trīs dimensijas jeb “sejas”, kas atklājas Baznīcā. Viņš mūs aicina tajā iesaistīties, līdzstrādāt. Es priecājos, ka varam uzsākt šādu jaunu Baznīcas lappusi. Ceru, ka arī Jūs padalīsieties, par to kā jūs vēlaties piedalīties šīs jaunās lappuses veidošanā šeit Latvijas Baznīcā.”
Tikšanās noslēgumā kopienu pārstāvji dalījās liecībās par to, kā Dievs uzrunā un atklāj laika zīmes viņu kopienās. Tika pārrunāti arī vairāki Latvijas Baznīcai aktuāli jautājumi – piemēram, konsekrēto personu kā Dievam veltītas dzīves liecinieku klātbūtne un kalpošana Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā. Nuncijs salīdzināja šo mūsu zemei tik nozīmīgo svētvietu ar „evaņģelizācijas spēkstaciju” un mudināja meklēt dažādus jaunus risinājumus, lai Aglonas īpašajam garīgajam starojumam ļautu izplatīties un aizsniegt cilvēku sirdis ne tikai svētku laikā augustā, bet daudz tālāk un plašāk.