māsa Zane

Ir pienākusi vasara un ar rekolekcijām Sarkaņos noslēgusies pirmā Samuēla grupa Latvijā, kura sākās 2012. gada septembrī māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā.

Ideja par Samuēla grupu ir radusies 1987. gadā, kad Milānas kardināls Karlo Marija Martini aicināja vairāk nekā 100 jauniešus izdzīvot garīgu piedzīvojumu  – veltīt gadu dzīves aicinājuma izzināšanai. Samuēla grupa ir domāta īpaši tiem jauniešiem, kuri stāv svarīgu lēmumu priekšā. Jaunieši tiekas reizi mēnesī (sākot no septembra līdz maijam), tikšanās reizēs cenšoties dziļāk izprast Dieva darbību savā dzīvē, kā arī daloties savā pieredzē ar citiem. Ikdienā jaunieši apņemas ierobežot televīzijai un internetam veltīto laiku, tā vietā atrodot vairāk laika pārdomām, Lectio Divina lūgšanai un adorācijai. Lai atpazītu Dieva iedvesmas, neiztrūkstoši svarīga ir arī individuāla garīgā vadība, līdzīgi kā Samuēlam bija nepieciešama pieredzējušā priestera Ēļa palīdzība. Arī Samuēla gada jaunieši ar Dieva žēlastības palīdzību cenšas katru dienu izdzīvot Samuēla sirds nostāju: „Runā, Kungs, Tavs kalps klausās.” (1 Sam 3,9) Dievs ir dzīvs Dievs, kurš runā uz saviem bērniem. Tādēļ svarīgi ir attīstīt sevī spēju ieklausīties Dieva balsī un atpazīt Viņa gribu savai dzīvei.

12 jaunieši Samuēla gadu sāka ar ilgām izzināt Dieva gribu attiecībā uz aicinājumu personīgajā dzīvē (ģimenes dzīve vai konsekrēta dzīve), kā arī profesionālajā jomā. Vairāki no jauniešiem atzina, ka Samuēla gada laikā vēlas „iemācīties klausīties Dievā un dzīvot Viņa klātbūtnē”, jo nereti „ikdienas steigā un rutīnā ir grūti saklausīt Viņa balsi un izprast Viņa gribu”. Citi apzinājās, ka vēlas savu aicinājumu meklēt kopīgā lūgšanā un sadraudzībā ar citiem brāļiem un māsām Kristū. Daļa jauniešu sāka Samuēla gadu ar apņemšanos dziļi izzināt Dieva gribu un saprast  – vai tās ilgas, kas ir viņu sirdī, ir arī Tēva Sirds ilgas attiecībā uz viņiem. „Vēlos iet dziļumā. Mācīties patiesi sekot Kristum, nevis tikai „fanot” par Viņu. Mācīties aizliegt sevi, lai caur to varētu pieaugt Kungā. Mācīties sekot Kristus krustam, nevis skriet tam pa priekšu.”

Ikmēneša tikšanās noritēja pa svētā Pāvila atgriešanās ceļa pēdām. Apustuļa Pāvila dzīvi, viņa dedzību visās lietās, atgriešanos un misiju jauniešiem palīdzēja atklāt Samuēla grupas garīgais tēvs pr. Andris Kravalis. Viņš, kā arī m. Inese Ieva, pr. Aleksandrs Stepanovs un pr. Marcins Vožņaks bija uzņēmušies sniegt jauniešiem individuālo garīgo vadību.

Samuēla gads noslēdzās ar piecu dienu klusuma rekolekcijām Svētā Gara nosūtīšanas svētkos. Saskaņā ar garīgā tēva pr. Andra ieteikumu, „samuēlēni” šo īpašo laiku devās izdzīvot Sarkaņos, jo tur netālu no baznīcas ar Sarkaņu Dievmātes brīnumdarītājas gleznu mūs gaidīja brīnišķīgs Dieva mīlestības, klusuma

un miera ieskauts rekolekciju nams. Rekolekcijas bija balstītas Lectio Divina lūgšanā. Uzlūkojot svētā Pētera aicinājuma ceļu Evaņģēlija lappusēs, ikviens bija aicināts pārdomāt savas attiecības ar Jēzu, jo „ticība  – tās ir attiecības”. Dziļāk ielūkoties apustuļa Pētera ticības ceļā, viņa pārdzīvotajās krīzēs un spējā no jauna izvēlēties Jēzu Samuēla grupas dalībniekiem palīdzēja m. Inese Ieva un m. Zane, kā arī priesteri Daumants Abrickis un Jānis Kolns.

Kā atzina rekolekciju dalībnieki, spēcīgi uzrunāja arī m. Marikas pacietīgā darbošanās virtuvē.

Daudzus iedvesmoja pr. Daumanta teiktais Svētajā Misē, kad viņš skaidroja, ka „Seko Man!” nozīmē atstāt savus ceļus un iet Jēzus ceļus. Viņš norādīja, ka visbiežāk mūsu aicinājums nav tāds, kādu to esam iedomājušies, jo Kungs mūs vada pa saviem ceļiem. Kungs teica Pēterim: „Jauns būdams tu gāji, kur gribēji, kad būsi vecs, tevi vedīs, kur tu negribi” (sal. Jņ 21,18), t. ., tagad tu staigā, kur un kā gribi, bet tad, kad sāksi sekot Jēzum, tad iesi arī tur, kur negribi, un darīsi to, ko negribi. Ja esam pat iztēlojušies, kāds izskatīsies mūsu aicinājums, mēs tomēr nezinām, pa kādiem ceļiem Kungs mūs vedīs. „Seko Man!” nozīmē būt Kunga tuvumā, iet kopā ar Kungu.

Vasarsvētku vigīlijā devāmies mazā svētceļojumā uz Sarkaņu dievnamu, lai kopā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju īpašā veidā, kā arī ar citiem brāļiem un māsām Kristū nakts lūgšanā gaidītu un sagaidītu Tēva apsolījumu piepildīšanos. Ceļā līdz Sarkaņu baznīcai „samuēlēni” apcerēja notikumus, kas risinājās laikā pēc Kunga augšāmcelšanās. Baznīcā visus sagaidīja un uzrunāja bīskaps Jānis Bulis. Bija arī prieks piedalīties atjaunotās Sarkaņu Dievmātes brīnumdarītājas gleznas pasvētīšanā, kā arī piedzīvot prāvesta Andra Jonāna viesmīlību un interesanto stāstījumu par Sarkaņu vēsturi un brīnumiem, kas norisinājušies ar Jaunavas Marijas starpniecību.

Atskatoties uz Samuēla gadu, grupas dalībnieki liecina:

„Ne uz visiem saviem jautājumiem saistībā ar aicinājumu Samuēla gadā esmu saņēmusi atbildes, taču esmu ieguvusi ko daudz vērtīgāku  – tuvākas attiecības ar Dievu. Savukārt tuvās attiecībās ar Viņu ir atrodamas atbildes gan uz lielajiem, gan mazajiem mūsu dzīves jautājumiem.” (Inga)

„Samuēla grupas laikā tā pa īstam sapratu un izjutu Svēto Rakstu nozīmi Dieva gribas izzināšanā, cik daudz Dievs var pateikt caur savu Vārdu, ja vien mēs paši veltām tam laiku. Lai arī pirms Samuēla grupas biju mēģinājis lūgties ar Svētajiem Rakstiem, tomēr tas vairāk līdzinājās Bībeles kā daiļliteratūras lasīšanai. Laiks Samuēla grupā (īpaši sagatavotās lapiņas ar Svēto Rakstu fragmentiem katrai dienai) mani disciplinēja lūgšanai ar Svētajiem Rakstiem, un šobrīd vairs nevaru iedomāties dienu bez klusās lūgšanas. Protams, citreiz ir grūti un negribas lūgties vai arī, lasot konkrētu fragmentu, liekas, ka „tur nekā nav” un ka nekas neuzrunā, bet ir jābūt neatlaidīgam un nevajag apstāties, jo noteikti pienāks brīdis, kad šķitīs, ka konkrētais Bībeles fragments ir uzrakstīts vakar tieši man, tieši situācijai, kurā esmu šodien.” (Kaspars)

„Vislielākā dāvana ir tas, ka esmu vairāk izpratusi klausīšanās nozīmi  – gan Dievā, gan otrā cilvēkā, gan sevī. Pateicoties Samuēla grupai un Evaņģēlija lasīšanai, esmu vairāk atvērta, lai dziļāk iepazītu Jēzu. Uz Samuēla grupu ierados ar diviem jautājumiem. Jautājums par profesionālo aicinājumu ir atrisinājies. Otrs jautājums nav pilnībā atrisināts, bet ir veiksmīgi sagatavota augsne. Esmu ceļā. Un noteikti Samuēla grupa bija vērtīgs ceļa posms, kura laikā daudz kas ir sakārtojies.” (Arita)

„Esot Samuēla grupā, es ieguvu to, ko ikdienas dzīvē nevarēju saņemt  – padomu, iedrošinājumu, atbalstu, kas man bija it sevišķi svarīgi, jo man apkārt nav cilvēku, ar kuriem varētu dalīties savās veiksmēs, neveiksmēs, atklāsmēs ar piedzīvoto attiecībās ar Jēzu. Citu liecības un dalīšanās lika apjaust, ka es neesmu viena, ka arī citi saskata Dieva dāvanas savā dzīvē, arī citi kādreiz nonāk tuksnesī un spēj no tā izkļūt vēl bagātāki.

Klusuma rekolekciju laikā Sarkaņos Dievs ik pa laikam mani uzrunāja, uz kaut ko norādīja, paskaidroja, dāvināja dažādas dāvanas, es jutos Viņa mīlēta un aprūpēta. Taču svarīgāko Viņš pataupīja pēdējam vakaram, kad adorācijas laikā Viņš mani nepārprotami uzrunāja, sakot: „Es esmu tepat, Es esmu klātesošs ikvienā tavā dzīves brīdī.” Mana sirds priekā iegavilējās. Man vairāk nav jāmeklē Viņš, nav jāiet tāls grūts ceļš, ne jau tāpēc, ka es būtu Viņu atradusi, bet tāpēc, ka Viņš pats ir atnācis pie manis un laikam jau bijis visu laiku līdzās, tikai es nebiju dzirdējusi Viņa aicinājumu: „Seko Man!”

Skumji, ka šis laiks ir pagājis. Diemžēl, lai cik sekmīgs/nesekmīgs samuēlis tu būtu, uz otru gadu neatstāj. Nekad nebiju domājusi, ka vēlēšos palikt uz „otru gadu”.” (Inga)