“Vecāku rožukronis par bērniem” – tā ir kopīga lūgšana, kurā vecāki katru dienu lūdzas vienu rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā. Šogad tajā iesaistījušās jau 40 ģimenes, veidojot divas pilnībā uzplaukušas “rožukroņa rozes” Dievam!

Šo gadu, kas veltīts īpašai svētā Jāzepa aizbildniecībai, esam pavadījuši ar cerību satikties, gaidot labvēlīgu laiku, kad tiks mazināti epidemioloģiskie ierobežojumi. Ievērojot tos pēc iespējas atbildīgāk, aicinām uz Svēto Misi, ko visu ģimeņu nodomā svinēs pr. Modris Lācis 27. jūnijā (svētdien) plkst. 15:00. Pēc tam – klostera dārzā būs sadraudzība un kopīga rožukroņa lūgšana.

Uzzināt vairāk par šo lūgšanu iniciatīvu un saņemt savu rožukroņa noslēpumu ģimenei var, rakstot uz e-pastu: [email protected]

“Nekas cits nav jādara, kā vien jālūdz svētajam Jāzepam žēlastību pār žēlastībām: par mūsu atgriešanos,” – aicina pāvests Francisks apustuliskajā vēstulē “Patris corde”.

Mēs vēršamies pie svētā Jāzepa ar lūgšanām:

Tev Dievs ir uzticējis savu Dēlu, Tev uzticējās Marija, ar Tevi Kristus kļuva par cilvēku. Ak svētais Jāzep, esi tēvs arī mums un ved mūs pa dzīves ceļu. Izlūdz mums žēlastību, žēlsirdību un drosmi, un pasargā mūsu ģimenes no visa ļauna. Amen.

“Vecāku rožukronis par bērniem” – tā ir kopīga lūgšana, kurā vecāki katru dienu lūdzas vienu rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā. Šogad tajā iesaistījušās jau 40 ģimenes, veidojot divas pilnībā uzplaukušas “rožukroņa rozes” Dievam!

Vairākas no šīm ģimenēm piedalījās arī kopīgajā tikšanās reizē, 27. jūnijā. Svēto Misi klostera dārzā celebrēja priesteris Modris Lācis un noslēgumā deva svētību katrai no ģimenēm, kura, ar apņēmību turpināt rožukroņa lūgšanu ik dienu, izlozēja savu jauno rožukroņa noslēpumu.

Uzzināt vairāk par šo lūgšanu iniciatīvu un saņemt savu rožukroņa noslēpumu ģimenei var, rakstot uz e-pastu: [email protected]

Šo gadu, kas Baznīcā ir veltīts ģimenēm un īpašai svētā Jāzepa aizbildniecībai, piesaucām arī viņa palīdzību. Katra ģimene saņēma rožukroņa meditācijas, kurās tiek atklāta Jāzepa klusā, bet mīlestības pilnā klātbūtne Jēzus dzīvē un arī mūsu, Jēzus mācekļu, ticības ceļā.

Rožukroņa meditācijas sv. Jāzepa gadam (PDF lejuplāde) >>

SVĒTĀ JĀZEPA GADA ROŽUKRONIS

Autore: Eva Stolareka, māsa kalpone

Iespējams, ka pirmos ziedus, varbūt – tās bija rozes, – kā mīlestības, cieņas un veltīšanās zīmi Jaunava Marija saņēma no cilvēka, kura vārds bija Jāzeps. Vai gan Jāzeps, dodamies pa kalnainajām Nācaretes pļavām pie Mirjamas, viņa izredzētās, nebūtu padomājis par skaistāko no ziediem priekš tās, kuru bija iemīlējusi viņa sirds? Un vai gan Marija nepriecājās savā Bezvainīgajā Sirdī, pieņemot ziedus no Jāzepa, kuros izteikta viņa sirdsskaidrā, šķīstā mīlestība?

Lai šī iztēles aina mums palīdz ieiet Kristus, Marijas un Jāzepa dzīves noslēpumos, kurus pārdomājam, lūdzoties rožukroni. Lai katra izteiktā “Esi sveicināta…” lūgšana ir mūsu mīlestības apliecinājums Jēzum.

PRIECĪGĀ DAĻA

I     Eņģeļa pasludinājums Jaunavai Marijai

Pati pirmā prieka roze – “Esi sveicināta Marija” – kā sveiciens uzziedēja eņģeļa Gabriela lūpās. Pats Dievs, sūtot eņģeli pie Jaunavas, kas bija saderināta ar Jāzepu, aicina viņus abus piedalīties pestīšanas plānā. Marijas Fiat un Jāzepa Fiat ir skaistākā Dievam veltītu siržu harmonija.

II   Marija apmeklē svēto Elizabeti

Elizabetes dvēselē uzplauka otra prieka roze  – slavinājums Marijas ticībai. Kā atbilde uz Elizabetes un Jāņa Kristītāja prieku, satiekot Iemiesoto Vārdu, skan Marijas slavas dziesma Dievam, kurš ir uzlūkojis savas kalpones un Jāzepa pazemību un viņu mājās, viņu ģimenē, ļāvis piepildīties Savam apsolījumam, kas dots Abrahamam un viņa dzimumam mūžīgi. 

III  Betlēmes stallītī piedzimst Jēzus

Trešā roze ir eņģeļu slavinājums labas gribas cilvēkiem virs zemes, pie kā Dievam ir labs prāts. Vai gan Marija un viņas šķīstais dzīvesbiedrs Jāzeps nav pirmie starp tiem? Kristus Dzimšanas naktī eņģeļi sludina mieru tieši viņiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts”.

IV  Bērna Jēzus upurēšana templī

Ceturtā roze ir svētība Marijai un Jāzepam, Jēzus vecākiem, no dievbijīgā un taisnīgā Simeona dienā, kad Bērns tika veltīts Dievam Jeruzalemes templī. Laimīgas Marijas un Jāzepa acis, laimīgas Simeona acis, jo viņi ir skatījuši Dieva pestīšanu!

V   Bērna Jēzus atrašana svētnīcā

Piektā roze ir klusais Marijas un Jāzepa lepnums par savu Dēlu. Viņi ar apbrīnu vēroja gan to, kā divpadsmit gadus vecais Jēzus pārsteidz gudrībā Rakstu mācītājus Jeruzalemes templī, gan  ar ne mazāku izbrīnu uzlūkoja Dēla paklausību viņiem Nācaretē. Viņu sirdis bija piepildītas ar prieku, dzirdot labos vārdus par Jēzu, kurš dienu no dienas pieauga gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

GAISMAS DAĻA

I     Jēzus Kristība Jordānā

Kristība Jordānā ir robežpunkts starp Jēzus apslēpto dzīvi un Viņa sludināšanas sākumu. Uz savas darbības sliekšņa Jēzus piedzīvo Svētā Gara svaidījumu un Tēva apstiprinājumu, ka Viņš ir mīļotais Dēls. Cik gan svarīgi ir piedzīvot to, ka tiec mīlēts! Jēzus noteikti bija daudzkārt dzirdējis sava zemes tēva Jāzepa vārdus: “Tu esi mans mīļais dēls”. Tagad viņš dzird šos vārdus no sava Debesu Tēva. Ar dziļas mīlētības pieredzi sirdī Viņš uzsāk īstenot Tēva uzticēto darbu.

II   Jēzus atklāšanās kāzās Kānā

Kāzu prieks pilnībā ir iespējams, ja ir mīlestības pilnība. Marija, kas šo pilnību piedzīvoja sava vīra Jāzepa un Dēla Jēzus klātbūtnē, redzēja mīlestības trūkumu kāzās Kānā. Viduvējības un vienaldzības ūdens tiek pārveidots par izcilu mīlestības vīnu ikreiz, kad darām visu, ko Jēzus mums saka.

III  Dieva valstības sludināšana un aicinājums atgriezties

Visciešākās, emocionāli tuvākās un noturīgākās saites parasti ir starp ģimenes locekļiem. Lai arī cik cieši Jēzus būtu bijis vienots ar Mariju un Jāzepu, tomēr, sludinot Valstības evaņģēliju, Viņš par savu māti, brāļiem un māsām sauc tos, kuri “Dieva Vārdu dzird un izpilda” (Lk 8, 21).

Jo Evaņģēlijs ir Labā Vēsts par Tēvu, kurš mūs mīl un uzņem mūs savā ģimenē.

IV  Pārveidošanās Tabora kalnā

Ne reizi vien Jāzeps priecājās būt Jēzus un Marijas klātbūtnē. Varbūt, līdzīgi kā Apustuļi Tabora kalnā, pat vēlējās apturēt laiku un paturēt Jēzu mājās, pie sevis Nācaretē. – “Kungs, šeit mums ir labi!” (Mt 17, 4) Patiesas pārmaiņas sākas tad, kad esam gatavi atstāt to, kas ir patīkams un ērts, un meklēt Tā gribu, uz kuru Dievs norāda: “Šis ir mans mīļotais Dēls, (..) klausiet Viņu!” (Mt 17, 5).

V   Euharistijas iedibināšana

Euharistija ir pats Jēzus, tā ir Dzīvības Maize, kas mums dota no debesīm. Svētais Jāzeps loloja un audzēja “graudus” šai Maizei. Tagad mēs piesaucam viņu, lai viņš ar savu paraugu mūs mācītu ar visu sirdi pielūgt Euharistisko Jēzu un kalpot Viņam ar savu dzīvi, pūlēm, darbu.

 SĀPĪGĀ DAĻA

I     Kungs Jēzus lūdzas Olīvdārzā

Nereti nakts ir laiks, kad cilvēks cīnās ar Dievu, ar Viņa gribu. Tādu pārbaudījuma nakti sarunā ar Dievu piedzīvoja patriarhs Jēkabs, līdzīgi arī Jāzeps, Marijas saderinātais. Tagad Olīvdārzā šādā naktī ieiet Jēzus. Pārbaudījumu nakts ir iespēja, ielūgums uz kaut ko vairāk, uz lielāku paļāvību un uzticēšanos Dievam.

II   Kungs Jēzus tiek šaustīts

Bieži vien, saskaroties ar ciešanām, rodas jautājums – kur bija un kur ir Dievs? Vai Dievs cieta, redzot sava Dēla miesu, šaustītu ar rīkstēm? Vai cieta Jāzeps, kurš, iespējams, daudzas reizes apkopa Jēzum vissīkākos ievainojumus un nobrāzumus bērnībā? Atbilde joprojām paliek noslēpums, kuru izgaismo patiesība, ka “Viņš nesa mūsu sāpes, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (sal. Is 53, 4-5).

III    Kungam Jēzum uzliek galvā ērkšķu kroni

Dieva Iemiesošanās vienlaikus ir Dieva Dēla piekrišana pakļauties cilvēku brīvajai gribai, kas nereti ir mainīga un neparedzama. Jāzeps un Marija nodevās ar visu sirdi kalpošanai Viņam. Turpretim Jeruzalemes karavīri naktī pirms Jēzus ciešanām un nāves pēc savas iniciatīvas un no brīvas gribas sarīkoja Dieva Dēla publisku pazemošanu. Uzmetot Viņam purpursarkanu apmetni un liekot galvā ērkšķu kroni, viņi izsmēja Jēzus karalisko cieņu. Tikai patiesa mīlestība spēj cienīt otra brīvību un spēj tai ziedot arī savējo.

IV    Kunga Jēzus ceļš uz Golgātu

Jēzus krusts nav tikai koka baļķis, pie kura Viņš tika pienaglots. Krusts – tā ir sekošanas zīme Kristum, pieņemot arī visu to, kas no tās izriet. “Kas grib man sekot, lai ņem savu krustu …” (Lk 9, 23). Garīgā veidā arī svētais Jāzeps, palikdams vienotībā ar Mariju un Jēzu, pilnībā piedalījās krusta glābjošajā noslēpumā.

V     Jēzus nāve pie Krusta

Pestīšanas noslēpums visauglīgāk mūsu dzīvēs atklājas , kad paliekam ciešā vienotībā ar Mariju, Pestītāja Māti. Dievs caur eņģeli sacīja Jāzepam: “Nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu” (Mt 1, 20).  Un Jāzeps viņu ņēma pie sevis. Kristus, mirstot pie krusta, teica mīļotajam māceklim: “Redzi, tava māte!” (Jņ 19, 27). Un māceklis viņu paņēma pie sevis. Jēzus šodien saka līdzīgus vārdus katram no mums.

AUGSTĀS GODĪBAS DAĻA

I     Kungs Jēzus augšāmceļas

Pēc Kristus guldīšanas kapā Marija Magdalēna un arī Apustuļi piedzīvoja to, cik garas kļūst dienas, kad Līgavainis ir zaudēts…

Pirms vairākiem gadiem to bija piedzīvojuši arī Jēzus vecāki, Jāzeps un Marija, kad viņu Dēls palika Jeruzalemes svētnīcā. Katra satikšanās ar Jēzu, Viņa atrašana no jauna, īpaši – pēc grēka smaguma, mūsu dzīvē ir mazas Lieldienas.

II   Kungs Jēzus uzkāpj debesīs

Pirms Uzkāpšanas debesīs Jēzus sacīja saviem mācekļiem, ka dodas sagatavot viņiem vietu, lai arī viņi varētu būt tur, kur būs Viņš.  Jēkaba ​​un Jāņa, Zebedeja dēlu, māte jau agrāk bija centusies nodrošināt saviem dēliem vietas blakus Skolotājam – labajā un kreisajā pusē. Jāzeps, Jēzus zemes tēvs, visu mūžu mācījās pieņemt vietu, kuru Dievs viņam bija sagatavojis, tāpēc viņš drīkstēja ne tikai būt blakus Jēzum, bet pat nēst Viņu uz savām rokām.

III    Svētais Gars nonāk pār Jaunavu Mariju un apustuļiem

Vēl krietni pirms Svētā Gara izliešanās Vasarsvētku dienā, Dieva izredzētie, to vidū – jo īpaši Marija un Jāzeps, jau bija pieredzējuši Gara klātbūtni un Tā spēcīgo darbību savā dzīvē. Abi ticēja, ka caur Svēto Garu Vārds ir kļuvis Miesa, un abi Gara dotajā spēkā visu savu dzīvi veltīja Viņam.

IV    Vissvētā Jaunava Marija ar miesu un dvēseli tiek uzņemta debesīs

Līdztekus Baznīcas ticībai par Marijas Uzņemšanu Debesīs ir veidojušies arī apokrifi un tautas dievbijīgā ticība tam, ka arī svētais Jāzeps, viņas dzīvesbiedrs, ir uzņemts ar miesu un dvēseli debesīs. Baznīca nav apstiprinājusi šādu dogmu, tomēr tā nemitējas atgādināt par svētā Jāzepa spēcīgo aizbildniecību pie Dieva.

V     Marija tiek kronēta par debesu un zemes Karalieni

Savā pravietiskajā himnā Magnificat Marija izdziedāja debesu realitāti, kurā Dievs paaugstina pazemīgos. Viņa, vispazemīgākā Kunga kalpone, tiek godināta kā Debesu un Zemes Karaliene. Vai gan nevarētu būt tā, ka blakus viņai debesīs ir ticis pagodināts arī svētais Jāzeps, viņas šķīstais un pazemīgais dzīvesbiedrs, Kristus tēvs un kalps? Jo kalpot nozīmē valdīt.

“Nekas cits nav jādara, kā vien jālūdz svētajam Jāzepam žēlastību pār žēlastībām: par mūsu atgriešanos,” – aicina pāvests Francisks apustuliskajā vēstulē “Patris corde”.

Mēs vēršamies pie svētā Jāzepa ar lūgšanām:

Tev Dievs ir uzticējis savu Dēlu, Tev uzticējās Marija, ar Tevi Kristus kļuva par cilvēku. Ak svētais Jāzep, esi tēvs arī mums un ved mūs pa dzīves ceļu. Izlūdz mums žēlastību, žēlsirdību un drosmi, un pasargā mūsu ģimenes no visa ļauna. Amen.

– spēt pieņemt sevi, lai mīlētu savu tuvāko (sal. Rom 13, 9)

Mūsos visos mājo iekšējais bērns, kurš ir piepildīts ar prieku un radošumu. Būdams vēl bērns, cilvēks mācās, kādas ir attiecības, un pēc līdzīga modeļa veido arī nākamās. Tomēr neviens no mums nav izaudzis bez emocionāliem ievainojumiem, tāpēc mūsu smadzenes nepārtraukti meklē apdraudējumu – tas ir izdzīvošanas mehānisms. Lai sargātu ievainojumus, kas radušies bērnībā un kurus varētu salīdzināt ar ievainojumu delnā, cilvēkā darbojas aizsardzības mehānismi, kas “savelkas dūrē”, kad ievainojums tiek “aizskarts”. Sargājot savu ievainoto iekšējo bērnu, pieaugušais var bīties veidot attiecības, distancēties no cilvēkiem. Tāpat pieaugušais var uzskatīt sevi par sliktu vai “nepareizu” vai censties darīt visu pēc iespējas perfekti, nesavaldīgi izpaust sarūgtinājumu un dusmas uz apkārtējiem vai aizbēgt noliegumā, nereālā pasaulē. Piemēram, katram bērnam ir nepieciešamas mammas rūpes, maigums un glāsti. Ja tā vietā bērns saņem mammas dusmas un pārmetumus, ka “bērns ir sabojājis viņas dzīvi”, viņš secina, ka  attiecības ir sāpīgas. Lai sevi pasargātu, bērnā izveidojas aizsardzības mehānisms “attiecības ir sāpīgas”. Tā rezultātā bērns kļūst noslēgts, viņam rodas grūtības veidot attiecības, tajās prasa maz un maz arī dod.

Bērns tikai ar laiku iemācās izdzīvot emocijas, nosaukt tās vārdā. Bērns nespēj analizēt objektīvo patiesību, viņš uztver pasauli ar bērna vienkāršību. Bērns, pret kuru slikti izturas, nepārstāj mīlēt vecākus. Viņš pārstāj mīlēt sevi. Viņā veidojas dažādi uzvedības mehānismi, kas palīdz “izdzīvot” bērnībā, bet tie var kļūt par mūri pieaugušo attiecībās. Tie, piemēram, var būt “es neesmu nevienam vajadzīgs”,  “ja es būšu jauks, mani mīlēs”, “ja es cietīšu, mani mīlēs”, “ja es nedusmošos, mani mīlēs”, “ar visu jātiek galā pašam” u.c.  Šādi mehānismi var dziļi iesakņoties un kļūt neapzināti.  Situācijas, kad tie izveidojušies, var būt jau sen aizmirstas, bet mehānismi joprojām darbojas. Katrs cilvēks patiesībā vēlas tuvas attiecības, tās katram ir nepieciešamas, bet mehānisms “attiecības ir sāpīgas” neļauj tās izveidot. Jo vairāk ievainojumu, jo vairāk aizsardzības mehānismu un jo grūtāk šādus cilvēkus pieņemt un mīlēt … Kaut tieši viņiem visvairāk ir vajadzīga palīdzība un pieņemšana.

Vecajā Derībā mēs varam iepazīt Svēto Rakstu varoni Hagari un viņas dzīves stāstu. Dievs neatrisināja Hagares problēmu avotu (Rad 16, 1-16; 21,1-20). Tomēr pieredze, būt Dieva uzklausītai, deva Hagarei jaunu gaismu, lai izprastu savu dzīves situāciju. Šī pieredze būt uzklausītai vienlaikus bija arī Hagares spēka avots. Hagares vientulība un netaisnīgas atmešanas izjūta, piedzīvojot Dieva klātbūtni, ieguva viņas sirdī dziļāku jēgu. No pieredzes būt uzklausītai viņā dzima spēks savas situācijas pieņemšanai. Hagare saņēma dāvanu spēt uzlūkot sevi ar jaunu, Dieva skatienu.

Hagares dzīves piemēra iedvesmota, ir tapusi grupa “HAGAR”. Šīs grupas mērķis ir palīdzēt jauniešiem iepazīt savas dzīves vēsturi caur dažādiem uzdevumiem (vingrinājumiem) un izgaismot tos Dieva Vārda spēkā. Lai atklātu savus aizsardzības mehānismus un mācītos pieņemt sevi tādus, kādi patiesībā esam, grupā strādāsim ar iekšējā bērna ievainojumiem. Katras tikšanās laikā mēs dalīsimies un uzklausīsim viens otru. Atdosim šo gadu un sevis dziļākas iepazīšanas laiku Dieva vadībai caur iknedēļas Dieva Vārda meditāciju un Vissvētākā Sakramenta adorāciju. Ja vēlies atjaunot kontaktu ar savu iekšējo bērnu un dziedēt ievainojumus, lai šodien piedzīvotu vairāk prieka un mīlestības, tad grupa “HAGAR” ir domāta Tev.

Tikšanās grupas “HAGAR” ietvaros uzsāksim tiklīdz to pieļaus epidemioloģiskā situācija valstī. Lai pieteiktos grupai, Tev brīvā formā jāuzraksta pieteikums un jānosūta tas uz e-pastu [email protected]. Tajā neaizmirsti norādīt savu vecumu, ticības ceļu un apsvērumus, kāpēc vēlies piedalīties šajā grupā. Grupā “HAGAR” uzņemsim tikai jauniešus, kuri vēlas un ir gatavi regulāri piedalīties grupas darbā gada garumā. Plānots, ka tikšanās norisināsies trīs reizes mēnesī, sestdienās. Visa gada garumā ar jauniešiem kopā būs m. Maija. Vietu skaits ir ierobežots. Ar katru, kurš būs iesūtījis pieteikumu, turpmāk sazināsimies individuāli.

Jautājumu gadījumā rakstiet uz e-pastu [email protected] vai WhatsApp +371 26267149.

P.S. Grupas ietvaros veiktais darbs nav paredzēts, lai aizstātu terapiju (ja tāda jaunietim ir nepieciešama).