Pateicība Dievam par šo svētībām bagāto gadu, kura laikā piedzīvojām ļoti lielu atbalstu no mūsu kopienas draugiem! Paldies par jūsu lūgšanām un būšanu kopā, par jūsu iedvesmām un par ziedojumu atbalstu mūsu kalpojumam! Paldies visiem, kuri atbalstījāt trūcīgās ģimenes Ziemassvētkos – dāvaniņas jau gaida, lai jau aizparīt, 3. janvāra vakarā dotos pie mazajiem un lielajiem mūsu svētku mielasta viesiem!

 

Paturam jūs visus mūsu lūgšanās – arī nākamajā gadā. Svētdien, 4. janvārī plkst. 15:00 mūsu kapelā tiks celebrēta Svētā Mise par kopienas draugiem un labdariem. Paldies, ka ļaujiet Mīlestībai “iemiesoties” un mājot mūsu vidū!

 

Jau kopš oktobra, pateicoties “Borisa un Ināras Teterevu fonda” atbalstam, kuru saņemam jau otro gadu, māsu kalpoņu klosterī darbojas zupas virtuve. Ir kļuvis tik ierasti, ka divas reizes nedēļā – pirmdienu un trešdienu vakaros (19:00-20:00) ikviens, kuram ikdienā ir grūti nodrošināt sev un ģimenei pamatvajadzības, te var nākt un saņemt siltu zupu un sviestmaizes.

Māsa Inese, kura jau vairākus gadus pēc kārtas vakaros sagaida zupas virtuves apmeklētājus, ar katru aprunājoties un uzklausot dažādās problēmas, ar kurām cilvēki dalās, zina pastāstīt par katru no trūcīgajām ģimenēm:

“Daudziem nav pat  naudas, ko samaksāt par elektrību, tāpēc oktobrī, novembrī, decembrī, februārī viņi kā piedevu zupai lūdz sveces, jo tumsā pavisam skumji. Dodam arī ziemas zābakus, šalles, zeķes. Kad nav ko ēst, cilvēki paši kļūst brālīgāki, solidāri. reizēm iedodu cukura paciņu, viņi tūlīt savā starpā dalās. Apbrīnojama solidaritāte!!!

Dalot ēdamo, bieži sajūtu Kristus klātbūtni, īpaši, kad viņi, ierodoties klosterī, kļūst bijīgi, klusāki, nokaunējušies, jo reizēm alkohola reibuma stāvoklī nevar nostāvēt uz kājām, mazliet līgojas, taču acis pateicības pilnas. Bieži viņi saka: ,,Lai jums, māsa, svētība! Lai Dievs aizmaksā!” Un aizmaksā bagātīgi.

Cenšos būt viņu draugs ne tikai rīkotajos atbalsta pasākumos – Ziemassvētkos, dārza svētkos, bet arī ikdienā, viņi sveicina uz ielas satiekot, parunājamies. Ja kāds sen nav bijis, pati uzaicinu, iedrošinu, lai nāk pēc zupiņas.

Zinu, ka dažiem tas ir vienīgais iztikas avots. Tiek nests arī mājās bērniem. Ina nes meitai zābaciņus un zupu, maizīti. Kādreiz viņa bijusi kārtīga, praktizējoša luterāne, tagad dzīve samezglojusies. Nav izturējusi, apkārt draugi, kas iedzer, mudina, nu aknas slimas no alkohola lietošanas. Kaiva jaunības dienās bijusi īsta skaistule, tagad vēl pošās, cik spēj, bet atkarība no stiprās dziras izraisījusi vēzi. Kaiva nu bieži apmeklē katoļu baznīcu, ejot garām klosterim, kad māsas lūdzas rožukroni, viņa to dara aiz loga, kautrējas palūgt, lai ielaižam kapelā. Kaivas vīrs Jānis arī nekur nestrādā , pat aizmirsis , cik labi jūtas cilvēks, kad pastrādājis. Kad pavasarī rīkoju apkārtnes sakopšanas talku , atzina, ka darbs sniedz arī prieku, senāk par to nebija domājis.

Savs stāsts ir arī Irēnai, kurai mazliet labāk , jo viņa strādā par sētnieci vairs pēc zupas nenāk. Rita agrāk dzīvojusi Ogrē, atbraukusi uz Rīgu, pievilcīgā meitene apprecējusies ar lietuviešu puisi, bet nelabvēlīgā draugu vidē ( Ķīpsalu zināmā mērā var par tādu uzskatīt) sākusi lietot alkoholu, tagad vēl nav 50, bet kājas slimas, bieži kritusi no kāpnēm reibuma stāvoklī. Darba nav, veselība slikta. Otra Ina stāsta, ka viņas vīrs un dēls cietumā, grūti… Reizēm atnāk arī narkomāns un bijušais cietumnieks, jāuzņemas risks sastapt nabagos vaigu vaigā, bet ,,ko esam darījuši mazākajiem, to Dievam…” (Mt 25, 40) Dievs ir apsolījis – ,,dodiet un jums tiks dots” (Lk 6, 36-38). Tā tiešām ir.”

Mūžībā aizgājusi Marijas kalpone – māsa Leonīda Magdalēna Tatarčuka (1935-2014). Atvadīšanās un Svētā Mise notiks piektdien, 19.decembrī plkst. 10:30 sv. Alberta baznīcā.

 

Ceļš uz Mājām…

6. decembrī, pirmajā mēneša sestdienā, kad kopienā lūdzamies gandarīšanas nodomā par grēkiem, kas ievaino Marijas Bezvainīgo Sirdi, māsa Leonīda piedalījās rīta Svētajā Misē sv. Jāzepa draudzes baznīcā. Pēc tās lēnā solī, lūdzoties rožukroni, viņa bija redzēta, dodoties mājup – kā ik rītu. Tomēr liktenīgajā sestdienā viņa nesasniedza klosteri…

Pārējās māsas lūdzās un meklēja gan saviem spēkiem, gan ar policijas un biedrības bezvests.lv suņu palīdzību, gan apzvanot slimnīcas, bet nedēļu bez rezultātiem. Tas ir noslēpums, ka viņas mirstīgās atliekas atrada kaimiņu sieviete ar suni brikšņos netālu no klostera mājas nedēļu pēc neveiksmīgiem meklējumiem.  Smagā brūce galvā un citas pazīmes liecināja par slepkavību…

Nozieguma izdarīšanas vietu un apstākļus pašlaik turpina izmeklēt kriminālpolicija. Savukārt mēs, māsas, turpinām lūgties – īpaši par dvēseles glābšanu cilvēkam, kurš to izdarīja.

 

Māsa Leonīda mūsu atmiņās…

Kā piemiņa un relikvija no mūsu māsas Leonīdas (Ļoļas vai Ļoļiņas – kā mēdzām viņu dēvēt) mums paliks viņas asinīm slacītais krustiņš un skapulāra medaljons, kā arī koka rožukronis, kas bija viņas moceklīgās nāves klusējošie “liecinieki”… Skapulāra medaljons, uzvērts uz vienkāršas aukliņas – kā pati māsas Leonīdas dzīve – mūs iedrošina ticēt, ka Dievmāte izpilda savu apsolījumu, t.s. “sestdienas privilēģiju”: skapulāra nēsātāju – ja tas saglabā šķīstību saskaņā ar savu kārtu un dedzīgi lūdzas – nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves uzņemt debesīs.

 

Māsu Ļoļu raksturoja labestība

Bieži viņu varēja manīt kapelā lūdzamies. Viņa turējās pie Kristus un lūdzās par grēcinieku atgriešanos, par tiem, kuri netic un nepazīst Dievu. Vesperu lūgšanā bieži izskanēja tieši šāds lūgums. Jā, viņa lūdzās par savu ģimeni, bet arī par pasauli.

Viņas sirds neapstājās tikai pie ģimenes – tā ietvēra arī lūgšanu par visiem cilvēkiem. Varētu šķist  – lūgties par visu pasauli ir tāda vispārīga lūgšana, bet var nojaust, ka viņas dedzība par dvēseļu glābšanu izpaudās arī šautru lūgšanā: Jēzu, Marija es jūs mīlu – glābiet dvēseles: atmiņā iespiedušies šie viņas sacītie vārdi. Tieši tā lūdzās svētīga māsa Konsolata Betroni, kuras grāmatu m. Ļoļa bija lasījusi. Dzīve kā nepārtraukts mīlestības akts Jēzum, lūdzoties par dvēseļu glābšanu.

Netiesāt, mīlēt, lūgties, kalpot, ciest, klusēt un dalīties – šie ir daži no vārdiem, kurus dzīvē iemiesoja māsa Ļoļa. Katru nedēļu kopienā, daloties ar Evaņģēliju – lasot un daloties ar Dieva Vārdu, varēja just, ka māsa dalās kā ar svaigu ūdens malku, ko saņēmusi no Kunga un kā pati stingri apņēmusies dzīvot.

Māsa nekad nevēlējās būt uzmanības centrā. Tomēr viņa labprāt arī pajokoja: viņas seju bieži rotāja smaids, pat tad kad grūti vai slimības ciešanu pēdas lika par sevi manīt.

Viņa dzīvoja lūgšanas dzīvi, pārdabisku dzīvi, kuras dvēseles noslēpumos var ielūkoties tikai Dievs. Viņas dzīve bija veltīta Dievam, konsekrēta Viņam. Viņa atdeva sevi Dievam, bet arī cilvēkiem – līdzīgi kā reiz viņa atdeva savus vislabākos, tikko dāvanā saņemtos siltos cimdus kādam nabagam uz ielas.

“Viss ir Dieva žēlastība. Paši mēs neko nevaram, bet visu varam lūgt no Dieva.”

“Vissvarīgākā ir mīlestība.”

Šos vārdus māsa Leonīda atkārtoja visbiežāk. Tie bija kļuvuši par viņas dzīves devīzi. Parasti ceturdienās, kad studējām Svētos Rakstus, lai  iedziļinātos Dieva Vārdā un ar to dalītos kopienā, pienākot māsas Leonīdas kārtai, mēs nereti jau smaidījām, jo zinājām, kā viņa iesāks savu dalīšanos – ar vārdiem “viss ir Dieva žēlastība…”. Viņa vienmēr spēja stiprināt mūs pārējās ticībā, sakot, ka  no nāves nav jābaidās, bet jābaidās tikai no grēka, jo viss Dieva rokās. “Ne mats no galvas nenokrīt bez Viņa ziņas”. Māsa Leonīda bija Jaunās Derības lieciniece, apustule ar rožukroni rokās, bet vārds “liecinieks” un “moceklis” grieķu valodā ir ar vienādu nozīmi…

Māsas Leonīdas dedzīgums regulas pildīšanā bija paraugs mums visām – uz lūgšanām kapelā viņa gandrīz vienmēr atnāca kā pirmā, nekad nekavēja ne garīgo lasīšanu, ne citus garīgos vingrinājumus. Pēc komūnijas no baznīcas gribēja nākt viena, lai klusumā un lūgšanās apcerētu Dieva klātbūtni. Rekreācijas laikā vienmēr bija jautra, priecīga un pateicīga Dievam par visu. Par savām daudzajām slimībām nekad nežēlojās un nestāstīja, ja vien kāda no māsām īpaši nepajautāja. Viņas eļļas trauki bija pilni, Līgavainis varēja saukt, kad Viņam šķita piemērotais brīdis, māsa Leonīda bija gatava stāties Dieva priekšā, pat to gaidīja.

“Kur nāve ir tava uzvara? Kur elle tavs dzelonis. Nāves dzelonis ir grēks. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1 Kor 15, 55-57)