Ziemassvētkos Dievs ir uzcēlis telti starp mums, Viņš dzīvo mūsu vidū, atverot cilvēku sirdis mīlestībai, labdarībai un liekot rokām dot dāsnāk… Tas ir arī laiks, kad, atskatoties uz aizvadīto gadu, mēs, māsu kalpoņu kopiena, vēlamies no sirds pateikties visiem mūsu kopienas draugiem un labdariem, ar kuru atbalstu varam īstenot mūsu kopienas misiju – būt par mīlestības zīmi pasaulē un ar pilnu atdevi strādāt, lai palīdzētu sabiedrībai mainīties Evaņģēlija garā. Un izmaiņas iesākas vispirms jau mūsos pašos un aizsniedz vistuvākos, kuri dzīvo mums blakām.

Pateicoties „Borisa un Ināras Teterevu fonda” atbalstam, kuru saņemam jau otro gadu, mūsu klosterī turpina darboties zupas virtuve apkārtnes trūcīgajām ģimenēm. Ir kļuvis tik ierasti, ka divas reizes nedēļā – pirmdienu un trešdienu vakaros – ikviens, kuram ikdienā ir grūti nodrošināt savas ģimenes pamatvajadzības, te var nākt un saņemt siltu zupu un sviestmaizes. Aukstajos ziemas mēnešos palīdzam arī ar siltām drēbēm, apaviem, svecēm, jo daudziem naudas trūkuma dēļ mājās ir atslēgta pat elektrība.

Jau par tradīciju mūsu klosterī ir kļuvušas Ziemassvētku svinības daudzbērnu ģimenēm un mazturīgajiem apkārtnes iedzīvotājiem, kas šogad notika 3.janvārī. Jau Adventa laikā atsaucās daudzi labas gribas cilvēki, ziedojot gan saldumus bērniem, gan higiēnas piederumus, gan kalendārus un grāmatiņas. Mūs ļoti iepriecināja mūziķes Ineses Šuļžanokas ideja – viņas jaunā mūzikas albuma „Talita kum” prezentācijas koncerta viesi tika aicināti ziedu vietā paņemt līdzi dāvaniņas trūcīgajām ģimenēm! Paldies visiem par devīgumu!

Dažas dienas pirms svinībām klosterī tika cepti vairāk nekā 130 pīrādziņi, piparkūkas, sautēti kāposti. Māsām pievienojās arī brīvprātīgie palīgi, izdzīvojot patiesu kopīgas darbošanās un sevis dāvāšanas prieku! Vēl pēdējā brīdī mūs ar garšīgām smalkmaizītēm iepriecināja konditoreja „Ciemakukulis”! Pateicoties kuplajam ziedotāju un atbalstītāju pulkam, svētku vakarā varējām iepriecināt daudzas sirdis un dalīties tuvākmīlestībā.

Ļoti aizkustinošs bija brīdis, kad zālē tika izslēgts apgaismojums un mēs visi sveču gaismā vienojāmies kopīgā Ziemassvētku dziesmu dziedāšanā – gan latviešu, gan krievu valodā, ko vadīja mūziķis Jānis Kurševs. Īpašs paldies par klātbūtni arī kapucīnu tēvam Janam Karčevskim, kurš palīdzēja mums dziļāk izprast Kristus cilvēktapšanas noslēpumu, kā metaforu izmantojot uzrunājošo filmu „Gaisma tumsā” („The light of darkness”). Dievs ir ienācis pasaulē, lai mums būtu dzīvība pārpilnībā! Viņš nevēlas mums neko atņemt, tikai dāvāt!

Ļoti daudzās Ķīpsalas mājās cilvēki ikdienā cīnās ne tikai ar bezdarba izraisīto nabadzību, bet jo vairāk – ar dažādām atkarībām un savu nespēku izmainīt dzīves ritējumu. Lai viņus uzrunātu personīgākā veidā, vakara gaitā savu liecību sniedza arī „Bētlemes žēlsirdības mājas” iemītnieki, kuri paši agrāk ir bijuši atkarīgi no alkohola, narkotikām, azartspēlēm.

Svētki izdevās, jo piedzīvojām patiesu mīlestības un solidaritātes kopību, kā arī ilgi paliekošu gandarījumu, ko var sniegt priekā mirdzošas bērnu acis, saņemot gaidīto dāvanu! Saņēmēji un ieguvēji bijām visi! Svarīgi ir nepārstāt dāvāt – dāvāt arī savu laiku, lai ļautu mīlestībai ienākt mūsu attiecībās, mūsu sabiedrībā. Bieži mēs vēlētos, lai Dievs atklātu savu vareno spēku un satriektu ļaunumu, tā radot labāku pasauli. Bet tā nenotiek. Mums pašiem labais ir jāsēj – pacietīgi, lēnprātīgi. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs.

Bildes (23) >>

m. Inese

Pateicība Dievam par šo svētībām bagāto gadu, kura laikā piedzīvojām ļoti lielu atbalstu no mūsu kopienas draugiem! Paldies par jūsu lūgšanām un būšanu kopā, par jūsu iedvesmām un par ziedojumu atbalstu mūsu kalpojumam! Paldies visiem, kuri atbalstījāt trūcīgās ģimenes Ziemassvētkos – dāvaniņas jau gaida, lai jau aizparīt, 3. janvāra vakarā dotos pie mazajiem un lielajiem mūsu svētku mielasta viesiem!

 

Paturam jūs visus mūsu lūgšanās – arī nākamajā gadā. Svētdien, 4. janvārī plkst. 15:00 mūsu kapelā tiks celebrēta Svētā Mise par kopienas draugiem un labdariem. Paldies, ka ļaujiet Mīlestībai “iemiesoties” un mājot mūsu vidū!

 

Jau kopš oktobra, pateicoties “Borisa un Ināras Teterevu fonda” atbalstam, kuru saņemam jau otro gadu, māsu kalpoņu klosterī darbojas zupas virtuve. Ir kļuvis tik ierasti, ka divas reizes nedēļā – pirmdienu un trešdienu vakaros (19:00-20:00) ikviens, kuram ikdienā ir grūti nodrošināt sev un ģimenei pamatvajadzības, te var nākt un saņemt siltu zupu un sviestmaizes.

Māsa Inese, kura jau vairākus gadus pēc kārtas vakaros sagaida zupas virtuves apmeklētājus, ar katru aprunājoties un uzklausot dažādās problēmas, ar kurām cilvēki dalās, zina pastāstīt par katru no trūcīgajām ģimenēm:

“Daudziem nav pat  naudas, ko samaksāt par elektrību, tāpēc oktobrī, novembrī, decembrī, februārī viņi kā piedevu zupai lūdz sveces, jo tumsā pavisam skumji. Dodam arī ziemas zābakus, šalles, zeķes. Kad nav ko ēst, cilvēki paši kļūst brālīgāki, solidāri. reizēm iedodu cukura paciņu, viņi tūlīt savā starpā dalās. Apbrīnojama solidaritāte!!!

Dalot ēdamo, bieži sajūtu Kristus klātbūtni, īpaši, kad viņi, ierodoties klosterī, kļūst bijīgi, klusāki, nokaunējušies, jo reizēm alkohola reibuma stāvoklī nevar nostāvēt uz kājām, mazliet līgojas, taču acis pateicības pilnas. Bieži viņi saka: ,,Lai jums, māsa, svētība! Lai Dievs aizmaksā!” Un aizmaksā bagātīgi.

Cenšos būt viņu draugs ne tikai rīkotajos atbalsta pasākumos – Ziemassvētkos, dārza svētkos, bet arī ikdienā, viņi sveicina uz ielas satiekot, parunājamies. Ja kāds sen nav bijis, pati uzaicinu, iedrošinu, lai nāk pēc zupiņas.

Zinu, ka dažiem tas ir vienīgais iztikas avots. Tiek nests arī mājās bērniem. Ina nes meitai zābaciņus un zupu, maizīti. Kādreiz viņa bijusi kārtīga, praktizējoša luterāne, tagad dzīve samezglojusies. Nav izturējusi, apkārt draugi, kas iedzer, mudina, nu aknas slimas no alkohola lietošanas. Kaiva jaunības dienās bijusi īsta skaistule, tagad vēl pošās, cik spēj, bet atkarība no stiprās dziras izraisījusi vēzi. Kaiva nu bieži apmeklē katoļu baznīcu, ejot garām klosterim, kad māsas lūdzas rožukroni, viņa to dara aiz loga, kautrējas palūgt, lai ielaižam kapelā. Kaivas vīrs Jānis arī nekur nestrādā , pat aizmirsis , cik labi jūtas cilvēks, kad pastrādājis. Kad pavasarī rīkoju apkārtnes sakopšanas talku , atzina, ka darbs sniedz arī prieku, senāk par to nebija domājis.

Savs stāsts ir arī Irēnai, kurai mazliet labāk , jo viņa strādā par sētnieci vairs pēc zupas nenāk. Rita agrāk dzīvojusi Ogrē, atbraukusi uz Rīgu, pievilcīgā meitene apprecējusies ar lietuviešu puisi, bet nelabvēlīgā draugu vidē ( Ķīpsalu zināmā mērā var par tādu uzskatīt) sākusi lietot alkoholu, tagad vēl nav 50, bet kājas slimas, bieži kritusi no kāpnēm reibuma stāvoklī. Darba nav, veselība slikta. Otra Ina stāsta, ka viņas vīrs un dēls cietumā, grūti… Reizēm atnāk arī narkomāns un bijušais cietumnieks, jāuzņemas risks sastapt nabagos vaigu vaigā, bet ,,ko esam darījuši mazākajiem, to Dievam…” (Mt 25, 40) Dievs ir apsolījis – ,,dodiet un jums tiks dots” (Lk 6, 36-38). Tā tiešām ir.”