Pamazām, ziemai un aukstumam atkāpjoties, tuvojas noslēgumam arī kārtējā sezona māsu kalpoņu klostera zupas virtuvē trūcīgajiem Ķīpsalas un Pārdaugavas iedzīvotājiem. Jau otro gadu šo māsu kalpojumu atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, kā arī kopienas draugi un labdari. Ir izveidojusies arī skaista tradīcija – vairākas reizies gadā kopā ar ģimenēm, kuras ikdienā lūdz māsu palīdzību, tikties, lai kopīgi svinētu svētkus.

 

Šogad Kaimiņu tikšanās notika Augšāmcelšanās noskaņās, Otrajās Lieldienās (6. aprīlī). Tikšanās laikā bija jūtams prieks, miers un vienkāršība, kas caurstrāvoja mūsu kopā būšanu. Kristus patiesi mūsos augšāmcēlās, ļaujot piedzīvot sevi tad, kad kopīgi tiek lauzta un līdzdalīta maize (sal. Lk 24,30)!

Kaimiņu tikšanās liek aizdomāties par kaut ko, kas ir ļoti svarīgs, kas ir nepieciešams katram cilvēkam – mēs esam viens otram vajadzīgi. Mums ir jābūt draugiem, brāļiem un māsām ik vienam, īpaši, tiem, kuri mums ir vistuvāk un kuriem visvairāk dzīvē pietrūkst cerības. Apziņa, ka mēs, māsas, esam visiem, dod spēku turpināt iesākto kalpošanu mūsu kaimiņiem. Zupas dalīšana kā mazs žēlsirdības pieskāriens un apliecinājums var sasniegt daudzu cilvēku sirdis, jo tā ir iespēja mīlēt un ieraudzīt otrā cilvēkā Kristu. Rodas iespēja veidot attiecības ar tiem, kuri bieži vien sevi nenovērtē, vai, kuri netiek pieņemti, kuri ir zaudējuši dzīves jēgu un meklē īslaicīgu mierinājumu apreibinošās vielās, nonākot atkarībās. Caur zupas dalīšanu mēs ienākam tur, kur ir sāpes un izmisums un ieraugam to, ka cilvēki baidās pazust, bet netic tam, ka var būt citādāk, ka viņu dzīves var izmainīties. Tieši tāpēc tā ir mūsu iespēja caur šo kalpošanu parādīt cilvēkiem, ka ir cerība dzīvot savādāk, bet nevis tāpēc, ka mēs būtu labākas par kaimiņiem, bet gan tāpēc, ka esam tas, kas esam – kalpones. Vēlamies nest mieru tur, kur tā nav un prieku, kad to vairs neviens nejūt, tieši caur  vienkāršību un sapratni, ieklausīšanos otrā cilvēkā, kas apvienojās vienā vārdā – mīlestība. Kaimiņi ir mūsu iespēja būt tur, kur ir Jēzus.

m. Anete

Projektu „Labdarības virtuve trūcīgām personām Rīgā, Ķīpsalā 2014/2015” atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds

Šodien man bija iespēja būt sv. Misē Vatikānā un pēc tam arī Audiencē pie pāvesta Franciska – tas viss Konsekrētās dzīves gada ietvaros, kad tika organizēts vispārējs kongress atbildīgajiem par formāciju kopienās. Mises laikā vēlreiz atcerējos sava aicinājuma sākumu.

Dievs darbojas caur cilvēkiem – par māsām uzzināju no Antonijas kundzes, kas strādāja Katedrālē grāmatu galdā. Ja ne šī tikšanās, tad … Labi, nekad nesaki nekad – Dievam ir tūkstošiem veidu, kā mūs uzrunāt un Viņš nemitīgi mūs uzrunā. Viņš var noorganizēt tūkstošiem citu tikšanās iespēju. Tas, kas ir nepieciešams – sirdssauciens pēc Viņa gribas mūsu dzīvē.

Tātad, tālajā 1997.gadā jau biju nolēmusi – pēc studiju pabeigšanas apciemošu māsas un izvēlēšos klosteri un noskaidrošu par iespējām iestāties. Jā, varbūt tas ir mans aicinājums? Rakstāmgalda atvilktnē jau gaidīja manis izveidotais klosteru saraksts ar adresēm.

Rīt ir Dieva Žēlsirdības svētki. Man šķiet, tikai šodien tā līdz galam apjautu, ka pie māsām kalponēm mani aizveda Žēlsirdīgā Jēzus attēls – jo manā klosteru sarakstā māsu kalpoņu vienkārši nebija.

Kādā sniegainā dienā, teoloģijas fakultātes bibliotēkā rakstīju darbu par tēmu Žēlastība Vecajā Derībā.  Tā nu, rakstot to savu darbu, nopūlējos un izdomāju – jāaiziet uz sv. Jēkaba Katedrāli – nekad vēl tur neesmu bijusi. Pie ieejas papētīju arī grāmatgaldu – no luterānes skatu punkta šķita tīri interesants.

Te manu uzmanību pēkšņi piesaistīja kāda mazītiņa Jēzus svētbilde, maza mazītiņa, uz koka pamatnes. Tik skaista! Manas acis to nepārstāja uzlūkot, vēlējos uz to skatīties un skatīties vēl. Tolaik biju vēl luterāne – padomāju: kāpēc tikai tagad ieraugu Jēzu tik skaistu! Bet pēc mirkļa mana sajūsma nedaudz noplaka – varbūt kāda mākslinieka izdoma. Tādu Jēzu vēl nekad nebiju redzējusi. Nav jau viss jāpērk, kas patīk.

Tā vietā nopirku kādu mazu grāmatiņu, kuras virsrakstā bija vārds žēlsirdība –tas man vismaz atgādināja mana darba tēmu – žēlastība. Žēlsirdība… žēlastība… varbūt noderēs iedvesmai.

Nokļūstot atpakaļ bibliotēkā, atvēru grāmatiņu un tajā atkal ieraudzīju šo pašu Jēzus attēlu, kas mani bija tik ļoti uzrunājis. Brošūra bija apraksts par Žēlsirdīgo Jēzus attēlu. Tobrīd sapratu, ka tas nav nekāds katoļu mākslinieka izdomājums, ka varu uz to paļauties un tūlīt pat atgriezos katedrālē, lai to iegūtu savā īpašumā. Biju kā fascinēta – tik ļoti mani bija uzrunājis šis Jēzus attēls.

Pārdevēja, savukārt, dodot man Žēlsirdīgā Jēzus svētbildīti, pajautāja: Tu gadījumā neesi domājusi par klosteri? Teicu, ka varbūt. Patiesībā pat ļoti biju domājusi un jau labu laiku- Tu man atgādini vienu māsu, m. Inesi. Lūk, viņas telefons. Ja vēlies, piezvani.

Tā mani Kungs atveda pie māsām kalponēm. Manis izveidotajā sarakstā kalpones nebija, bet Dievam bija saraksts pēc sava plāna.

Pāvests audiencē aicināja konsekrētos atgriezties Galilejā, atgriezties sava aicinājuma sākumos. Mana Galileja savā ziņā ir šis Žēlsirdīgā Jēzus attēls – “āķītis”, uz kura uzķēros.

Šodien padomāju, kas zina – ja ne šī tikšanās katedrālē, atgriešanās lai iegūtu savā īpašumā Žēlsirdīgā Jēzus attēlu, varbūt tā arī neuzzinātu par kalponēm un nekļūtu par vienu no viņām.

Dievam ir savi veidi, kā mūs uzrunāt – dažkārt  Viņš mēdz izmantot skaisto, kas ir durvis uz Viņu pašu.

m. Marija Ginta