Neskumstiet, Es vienmēr esmu ar jums
Pāvests Jānis Pāvils II ir teicis, ka ordeņiem, kongregācijām un institūtiem bieži vien ir savi iekšējie sanktuāriji jeb Dievmātes klātbūtnes vietas, ar kurām saistās to garīgums, darbība un sūtība. Mums tā ir Getšvalde (Polijā). Svētīgajam kapucīnu tēvam Honorātam tika dāvāta iespēja pazīt un smelt žēlastības no tā pārpilnības avota, kāda ir Dievmātes atklāsme. Te viņš saņēma spēku un iedvesmu, lai dibinātu Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregāciju. Kādā no vēstulēm ģenerālajai mātei Paulīnei Lišeckai viņš rakstīja: “Vislabāk būs, ja Gietšvaldes Dievmāti pieņemsiet kā jūsu kongregācijas Dibinātāju, jo Viņai labpatika parādīties lauku meitenēm un uzrunāt tās, lai pamudinātu lūgties un būt pat labu paraugu citiem.”
Katra Jaunavas Marijas atklāsme ir saistīta ar kādiem dramatiskiem notikumiem un ir kalpojusi kā atbilde no debesīm uz cilvēku lūgšanām. Atklāsme Varmijas Getšvaldē notika 1877. gadā no 27. jūnija līdz 16. septembrim, kad Kulturkampf bija izvērsusi milzīgu kampaņu pret katolisko Baznīcu. Tas bija laiks, kad prūšu Iekarotāji izveda tūkstošiem poļu iedzīvotāju, aizliedza priesteriem mācīt reliģiju poļu valodā, slēdza garīgos seminārus, visādi centās ierobežot poļu valodu. Šajā kontekstā Dievmātes parādīšanās Getšvaldē ir skaidra palīdzība cilvēkiem, kurus dziļi satrauca Baznīcas vajāšanas un ikvienas izpausmes apkarošana, kas liecinātu par piederību poļu tautai.
Kādos apstākļos Dievmāte parādījās Getšvaldē?
Pirmo reizi Viņu redzēja 13 gadus veca Justīne Šafriņska 1877. gada 27. jūnijā, kad viņa pēc nodarbības pie prāvesta Viehsla bija ceļā uz mājām. Skanēja baznīcas zvani, aicinot uz Kunga eņģeli un meitene, pagriezusies atpakaļ, uz kļavas koka netālu no plebānijas ieraudzīja neparastu gaismu. Tās centrā bija sieviete baltā tērpā. Gaišie mati brīvi krita pār viņas pleciem. Viņa sēdēja uz pērlēm izrotāta zelta troņa. Pēc brīža meitene pamanīja spožu gaismu, kas nāca no debesīm un eņģeli ar zelta spārniem, kura baltais apģērbs bija cauršūts ar zeltu. Eņģelis zemu noliecās tronī sēdošās sievietes priekšā. Kad Justīna pabeidza lūgšanu, parādība pazuda.
Par notikušo meitene darīja zināmu prāvestam, kurš ieteica viņai arī nākamajā dienā ierasties tai pašā vietā. 28, jūnijā Justīna ieradās, lai kopā ar draudzenēm lūgtos rožukroni. Kad baznīcas zvani aicināja uz Kunga eņģeli, kļavas koku apspīdēja gaisma, uz tā parādījās zelta tronis rotāts ar pērlēm, divi eņģeļi pavadīja Skaisto Kundzi un vēl divi atnesa Bērnu Jēzu. Kreisajā rokā Bērniņš turēja zemeslodi un eņģeļi Viņu nosēdināja uz Viņa Mātes kreisā ceļgala. Vēl divi citi eņģeļi turēja kroni virs Dievmātes galvas, kāds cits eņģelis virs kroņa turēja zelta scepteri. Parādījās vēl viens eņģelis, kurš norādīja uz milzīgu krustu. Šī parādība turpinājās apmēram pusstundu. 29. jūnijā atkārtojās tas pats. Savukārt 30. jūnijā Dievmāte parādījās viena pati, tāpat arī turpmāk. Pēc prāvesta rīkojuma Justīna pajautāja: “Ko vēlies, Dievmāt?” Atbilde skanēja:
“Es vēlos, lai jūs ikdienas lūgtos Rožukroni.”
Tajā pašā dienā šo parādību pirmo reizi redzēja Barbara Samolovska. 1. jūlijā Justīna pēc pašas iniciatīvas pajautāja: “Kas Tu esi?”, un kā atbildi saņēma:
“Es esmu Vissvētākā Jaunava Marija, Bezvainīgi ieņemtā.”
No šī brīža Justīna un Barbara vīzijas saņēma katru dienu. Tas sākās otrā rožukroņa noslēpuma sākumā un beidzās ceturtā noslēpuma laikā vai piektā noslēpuma sākumā – kopumā Dievmāte parādījās 160 reizes.
Svētīgais tēvs Honorāts atpazīst laika zīmes
Abas šīs meitenes bija Dieva izvēlētais “instruments”. Pateicoties viņu liecībai, Getšvaldē padziļinājās Marijas kults, un ne tikai Getšvaldē. Svētīgais tēvs Honorāts šo laiku raksturoja tā: “Šodien viss ir pavērsies pret Baznīcu – herēzijas, visādas atkrišanas no ticības un liberālisms, varas ļaunprātīgas izpausmes un viltus mācības, bezdievīgie spalvas meistari ir sadevušies rokās, lai to kopīgi vajātu un ir sazvērējušies noslaucīt no zemes virsas.”
Viņš ir pasvītrojis, ka Marija ir izvēlējusies tik sarežģītu laiku, lai Baznīcu stiprinātu. Svētīgais Honorāts centās izprast, kāpēc Marija parādījās nabadzīgām un vāji izglītotām meitenēm nevis kādam no šīs pasaules varenajiem. Viņš secināja:
“Marija caur savu izvēli gribēja pateikt, ka pazemība ir svarīgāka par varu, bagātību un zināšanām. (..) Pastāv tikums, kas piemīt vienkāršajām dvēselēm – tā ir pazemība, kas ir Dievam patīkama un liek Viņam pievērst savu sirdi radībai.”
Svētīgais Honorāts lielu vērību veltīja tam atklāsmju aspektam, kas bija saistīts ar Rožukroņa lūgšanu:
“Cik maz mūsu Karaliene prasa no mums. Viņa neliek mums nekavējoties mainīties, neuzliek uzreiz smagas gandarīšanas, nepieprasa milzīgus upurus, kaut arī to visu pamatoti prasīt varētu. Viņa grib tikai , lai mēs lūgtos Rožukroni, bet caur šo Rožukroni viņa vēlas mums iedalīt visu, kas vajadzīgs mūsu miesai un dvēselei – gan katram atsevišķi, gan visiem kopumā.”
Šo domu apstiprina vēl viens novērojums:
“Mēs esam pazaudējuši uzticēšanos šai lūgšanai, taču tajā ir mūsu vienīgā cerība. Ja Marija mūs aicina lūgties Rožukroni, tātad viņa mudina mūs uz sev vismīļāko, bet mums pašiem uz visnoderīgāko lūgšanu.”
Svētīgais Honorāts vēlējās, lai Rožukroņa lūgšanai tiktu ierādīta tai pienācīga vieta. Viņš rakstīja: “Mēs nebūtu savas Mātes bērni, ja mēs nepildītu viņas padomus un pavēles.”
Par ļoti svarīgu Getšvaldes vēstījuma elementu tēvs Honorāts uzskatīja arī pamudinājumu uz ticību. Pēc viņa domām Getšvaldes notikumi labi iekļaujas pārējo 19. gadsimta Marijas atklājumu virknē, pateicoties kuriem, Dievmāte apceļoja visu katolisko Eiropu, stiprinot ticību, sniedzot brīdinājumu un iepriecinājumus, uzmundrinot jaunu dzīvību un reliģisku dedzību. Par šo vārdu patiesīgumu liecina tā neparastā rosība, kāda pārņēma Getšvaldes iedzīvotājus:
“Vajadzēja redzēt, kā viņi, atstājot visu, pāris reižu dienā skrēja uz notikuma vietu, kad tuvojās Dievmātes parādīšanās, lai pievienotos tam pulciņam, kas gaidīja uz Debesu Karalieni un, stāvot uz ceļiem, saņemtu Viņas svētību.”
Dzimst māsu kalpoņu kongregācija
Getšvaldes Kundzes atklāsmi un Viņas gribu tēvs Honorāts uzskatīja par apredzības sūtīto laika zīmi, kas iedvesmoja viņu dibināt jaunu klosterkopienu. Tā radās Rožukroņa Karalienes svētkos 1878. gadā, kad – kā tēvs Honorāts saka: pirmās trīs dvēseles, kā Bezvainīgās kalpones, sakarā ar Vissvētākās Jaunavas parādīšanos Getšvaldē, tika uzņemtas mazā jumtistabiņā. Kādā citā reizē viņš atzīmēja, ka Marijas kalpoņu kongregācija ir sākusi pastāvēt kopš Dievmātes parādīšanās Getšvaldē. Notikumus Getšvaldē svētīgais tēvs Honorāts uzskatīja par ārkārtīgi nozīmīgiem. Pēc viņa gribas vairākas māsas, tas ir, Rozālija Šumska un Jūlija Garžkovska 1877. gada septembrī devās uz Getšvaldi, lai saņemtu Dievmātes svētību jaunizveidotai kongregācijai. Māsas darīja zināmu prāvestam savas ierašanās mērķi, lūdzot viņu par to paziņot vizionārēm. Nākamajā dienā viņš paziņoja:
“Dieva Māte svētī jūs un jūsu kongregāciju.”
Pilnīgi droši varam teikt, ka apziņa par saņemto svētību pirmajām māsām bija prieka, lepnuma spēka avots visās pretišķībās. Ģenerālā māte Lišecka vēlāk rakstīja:
“Tā doma vien, ka Dievmāte mūs svētīja, ir liels atbalsts saskaroties ik uz soļa ar visādiem uzbrukumiem un netaisnīgiem ļaužu spriedumiem. Cik gan liels iepriecinājums un gods, ja kongregācijas stūrakmens ir Vissvētākās Jaunavas Marijas svētība. Tas ir liels gods, bet reizē arī atbildība, lai mūsu kongregācija censtos atlīdzināt par to tik daudzām žēlastībām, godinot Vissvētāko Jaunavu Mariju, bet it īpaši Viņas Bezvainīgo Ieņemšanu.”
Gietšvaldes vēstījums – mūsu garīguma un harizmas sirds
Pie visbūtiskākās Getšvaldes atklāsmes aspektiem pieder:
1. Bezvainīgās Ieņemšanas titula uzsvēršana
Kad vizionāri jautāja Skaistajai Kundzei, kas Viņa ir, atbilde skanēja: “Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana.” Tas skanēja mazliet savādāk, jo nepilnus 20 gadus atpakaļ līdzīgu atbildi bija saņēmusi Bernadete Lurdā: “Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana”. Gan Lurdā, gan Getšvaldē Marija sevi apzīmēja kā šķīstu būtni bez grēka. Viņa parādījās gaismas godībā, kura simbolizē pārmainītās cilvēces godību caur Kristus Augšāmcelšanos. Tēvs Honorāts, runājot par Mariju kā mūsu aizbildni Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas Noslēpuma gaismā, norādīja kādai ir jābūt mūsu līdzībai ar Viņu:
“Bezvainīgās Kalpones lai seko Viņas nevainojamā šķīstībā, cenšoties paturēt tīru sirdsapziņu bez neviena apzināta grēka un bez jebkādas pasaulīgas pieķeršanās vai ļauni nodomi, kā arī ar tīru prātu, kuru nav aptumšojusi neviena ļauna doma, un nepatraipītu miesas šķīstību.”
2. pamudinājums uz lūgšanu, it īpaši uz Rožukroni
Lurdā Dievmātes vēstījuma galvenā doma bija: “Gandarīšana un vēlreiz gandarīšana.” Fatimā Marija brīdināja Dieva sodu, ja cilvēki neatgriezīsies. Viņa aicināja bērnus lūgties par daudziem, upurēt par grēciniekiem, jo liela daļa no viņiem iet uz elli tāpēc, ka nav neviena, kas par viņiem upurētos. Marija vēlējās, lai pāvests veltītu visu pasauli Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Getšvaldē Marija Vairākkārt aizrādīja, ka lūgšanai jābūt sakopotai:
“Ja cilvēki labāk lūgsies, viss būs labi.”
Vissvētākā Jaunava visvairāk vēlējās akcentēt lūgšanas un dievbijības dzīves vērtību, kas mūsdienu pasaulē ir tik ļoti atstāta novārtā. Reiz, kad vizionāres jautāja, kura lūgšana – uz Dievu vai uz Dievmāti – tik ātrāk uzklausīta, sekoja atbilde: “Tā neklājas runāt, bet vajag lūgties.” Dievmātes pamudinājumam lūgties vajadzēja mūsu sirdīs rast atsaucīgu un dāsnu atbildi.
Īpašā veidā Dievmāte mudināja uz Rožukroņa lūgšanu. Ja visās sarežģītajās situācijās, kurās vizionāres lūdza Marijas palīdzību, Viņa ieteica lūgt Rožukroni, tad tas nozīmē, kas visās grūtībās tas ir visefektīvākais risinājums. Tēvs Honorāts rakstīja:
“Kurš gan varētu pazīt labāk visīsāko ceļu uz Dieva žēlsirdību un ar ko Marijas Sirdi varētu visvairāk aizkustināt, izlūdzot visbagātīgākās žēlastības, ja ne Viņa pati, mūsu Māte un Žēlsirdības Māte.”
Tēvs Honorāts ļoti akcentēja nepieciešamību kontemplēt Rožukroņa noslēpumus:
“Vieni un tie paši vārdi var atkārtoties, taču domām un jūtām ir pastāvīgi jāmainās, ja gribam šo garīgo vingrinājumu izpildīt pareizi. Tā tas ir debesīs. Tur nemitīgi skan viena un tā pati slavas himna svēts, svēts, svēts – bet eņģeļu un svēto domas un jūtas nekad neatkārtojas – tās aizvien no jauna dzīvina Vārdu.”
3. pamudinājums atteikties no alkohola
Dievmāte vienmēr runā tajā valodā un tajā vietā, kas visvairāk atbilst aktuālajai tautas un Baznīcas situācijai. Ļoti svarīgs Getšvaldes vēstījuma aspekts ir aicinājums cīnīties pret alkoholismu, kurš Varmijas ļaudīm tobrīd bija vislielākās briesmas. 12. augustā, kad vizionāres lūdzās par alkoholiķu atgriešanos, Dievmātes smagi nopūtās un skaļi teica: “Viņi tiks sodīti.” Vietējais prāvests Viehsels par Getšvaldes panākumiem rakstīja šādi:
“Lielu prieku nes pieaugošais dedzīgums lūgšanā un atturībnieku brālība. Šeit visi atsakās no alkohola un sola vienmēr lūgties rožukroni.”
Ir iesakņojusies pārliecība, ka mūsu kongregācijas harizmā ietilpst rūpes par alkoholisma izskaušanu. Jau pašā sākumā māsas dibināja bezalkohola ēdnīcas, lai novirzītu cilvēkus no dažādām dzertuvēm. Jāatzīst, ka toreiz vara valdība visādā veidā veicināja alkohola tirdzniecību tik tālu, ka praktiski nebija nevienas vietas, kur līdztekus ēdienam nepasniegtu arī degvīnu.
4. pamudinājums stiprināt ticību
25. jūlijā Dievmāte teica meitenēm: “Cilvēku ticība mazinās, vajāšanas būs vēl lielākas, taču beigās tas nāks jums par labu.”
Barbara Samulovska, būdama jau klostermāsa, reiz teica: “Bezvainīgi Ieņemtā ir neizsakāmi skaista.” Mūža nogalē 1950. gadā viņa saslima ar vēzi, kas sagādāja viņai milzīgas ciešanas. Viņa nomira Gratemalā, kur 54 gadus bija kalpojusi kā žēlsirdīga māsa. Viņas pēdējie vārdi bija: “Mīlēsim Viņu, uz Viņu liksim visas mūsu cerības. Viņa mūs pasargās un visu mūsu dzīvi rūpēsies par mums.”
Ir vērts atcerēties Dievmātes aicinājumu saglabāt prieku un cerību, to apstiprina Viņas vārdi, kurus 8. septembrī Viņa teica meitenēm – vizionārēm, tātad, mums visiem:
“Neskumstiet, Es vienmēr būšu ar jums.”
Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, jo arī pavests Francisks mūs mudina uz apustulisku prieku. Kaut arī mēs sastopamies ar grūtībām, nezaudēsim cerību un paļāvību, jo mūsu Mātes Sirds ir par mums nomodā.