Pāvests Jānis Pāvils II ir teicis, ka ordeņiem, kongregācijām un institūtiem bieži vien ir savi iekšējie sanktuāriji jeb Dievmātes klātbūtnes vietas, ar kurām saistās to garīgums, darbība un sūtība. Mums tā ir Getšvalde (Polijā). Svētīgajam kapucīnu tēvam Honorātam tika dāvāta iespēja pazīt un smelt žēlastības no tā pārpilnības avota, kāda ir Dievmātes atklāsme. Te viņš saņēma spēku un iedvesmu, lai dibinātu Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregāciju. Kādā no vēstulēm ģenerālajai mātei Paulīnei Lišeckai viņš rakstīja: “Vislabāk būs, ja Gietšvaldes Dievmāti pieņemsiet kā jūsu kongregācijas Dibinātāju, jo Viņai labpatika parādīties lauku meitenēm un uzrunāt tās, lai pamudinātu lūgties un būt pat labu paraugu citiem.”

Katra Jaunavas Marijas atklāsme ir saistīta ar kādiem dramatiskiem notikumiem un ir kalpojusi kā atbilde no debesīm uz cilvēku lūgšanām. Atklāsme Varmijas Getšvaldē notika 1877. gadā no 27. jūnija līdz 16. septembrim, kad Kulturkampf bija izvērsusi milzīgu kampaņu pret katolisko Baznīcu. Tas bija laiks, kad prūšu Iekarotāji izveda tūkstošiem poļu iedzīvotāju, aizliedza priesteriem mācīt reliģiju poļu valodā, slēdza garīgos seminārus, visādi centās ierobežot poļu valodu. Šajā kontekstā Dievmātes parādīšanās Getšvaldē ir skaidra palīdzība cilvēkiem, kurus dziļi satrauca Baznīcas vajāšanas un ikvienas izpausmes apkarošana, kas liecinātu par piederību poļu tautai.

Kādos apstākļos Dievmāte parādījās Getšvaldē?

Pirmo reizi Viņu redzēja 13 gadus veca Justīne Šafriņska 1877. gada 27. jūnijā, kad viņa pēc nodarbības pie prāvesta Viehsla bija ceļā uz mājām. Skanēja baznīcas zvani, aicinot uz Kunga eņģeli un meitene, pagriezusies atpakaļ, uz kļavas koka netālu no plebānijas ieraudzīja neparastu gaismu. Tās centrā bija sieviete baltā tērpā. Gaišie mati brīvi krita pār viņas pleciem. Viņa sēdēja uz pērlēm izrotāta zelta troņa. Pēc brīža meitene pamanīja spožu gaismu, kas nāca no debesīm un eņģeli ar zelta spārniem, kura baltais apģērbs bija cauršūts ar zeltu. Eņģelis zemu noliecās tronī sēdošās sievietes priekšā. Kad Justīna pabeidza lūgšanu, parādība pazuda.

Par notikušo meitene darīja zināmu prāvestam, kurš ieteica viņai arī nākamajā dienā ierasties tai pašā vietā. 28, jūnijā Justīna ieradās, lai kopā ar draudzenēm lūgtos rožukroni. Kad baznīcas zvani aicināja uz Kunga eņģeli, kļavas koku apspīdēja gaisma, uz tā parādījās zelta tronis rotāts ar pērlēm, divi eņģeļi pavadīja Skaisto Kundzi un vēl divi atnesa Bērnu Jēzu. Kreisajā rokā Bērniņš turēja zemeslodi un eņģeļi Viņu nosēdināja uz Viņa Mātes kreisā ceļgala. Vēl divi citi eņģeļi turēja kroni virs Dievmātes galvas, kāds cits eņģelis virs kroņa turēja zelta scepteri. Parādījās vēl viens eņģelis, kurš norādīja uz milzīgu krustu. Šī parādība turpinājās apmēram pusstundu. 29. jūnijā atkārtojās tas pats. Savukārt 30. jūnijā Dievmāte parādījās viena pati, tāpat arī turpmāk. Pēc prāvesta rīkojuma Justīna pajautāja: “Ko vēlies, Dievmāt?” Atbilde skanēja:

“Es vēlos, lai jūs ikdienas lūgtos Rožukroni.”

Tajā pašā dienā šo parādību pirmo reizi redzēja Barbara Samolovska. 1. jūlijā Justīna pēc pašas iniciatīvas pajautāja: “Kas Tu esi?”, un kā atbildi saņēma:

“Es esmu Vissvētākā Jaunava Marija, Bezvainīgi ieņemtā.” 

No šī brīža Justīna un Barbara vīzijas saņēma katru dienu. Tas sākās otrā rožukroņa noslēpuma sākumā un beidzās ceturtā noslēpuma laikā  vai piektā noslēpuma sākumā – kopumā Dievmāte parādījās 160 reizes.

Svētīgais tēvs Honorāts atpazīst laika zīmes

Abas šīs meitenes bija Dieva izvēlētais “instruments”. Pateicoties viņu liecībai, Getšvaldē padziļinājās Marijas kults, un ne tikai Getšvaldē. Svētīgais tēvs Honorāts šo laiku raksturoja tā: “Šodien viss ir pavērsies pret Baznīcu – herēzijas, visādas atkrišanas no ticības un liberālisms, varas ļaunprātīgas izpausmes un viltus mācības, bezdievīgie spalvas meistari ir sadevušies rokās, lai to kopīgi vajātu un ir sazvērējušies noslaucīt no zemes virsas.”

Viņš ir pasvītrojis, ka Marija ir izvēlējusies tik sarežģītu laiku, lai Baznīcu stiprinātu. Svētīgais Honorāts centās izprast, kāpēc Marija parādījās nabadzīgām un vāji izglītotām meitenēm nevis kādam no šīs pasaules varenajiem.  Viņš secināja:

“Marija caur savu izvēli gribēja pateikt, ka pazemība ir svarīgāka par varu, bagātību un zināšanām. (..) Pastāv tikums, kas piemīt vienkāršajām dvēselēm – tā ir pazemība, kas ir Dievam patīkama un liek Viņam pievērst savu sirdi radībai.”

Svētīgais Honorāts lielu vērību veltīja tam atklāsmju aspektam, kas bija saistīts ar Rožukroņa lūgšanu:

“Cik maz mūsu Karaliene prasa no mums. Viņa neliek mums nekavējoties mainīties, neuzliek uzreiz smagas gandarīšanas, nepieprasa milzīgus upurus, kaut arī to visu pamatoti prasīt varētu. Viņa grib tikai , lai mēs lūgtos Rožukroni, bet caur šo Rožukroni viņa vēlas mums iedalīt visu, kas vajadzīgs mūsu miesai un dvēselei – gan katram atsevišķi, gan visiem kopumā.” 

Šo domu apstiprina vēl viens novērojums:

“Mēs esam pazaudējuši uzticēšanos šai lūgšanai, taču tajā ir mūsu vienīgā cerība. Ja Marija mūs aicina lūgties Rožukroni, tātad viņa mudina mūs uz sev vismīļāko, bet mums pašiem uz visnoderīgāko lūgšanu.”

Svētīgais Honorāts vēlējās, lai Rožukroņa lūgšanai tiktu ierādīta tai pienācīga vieta. Viņš rakstīja: “Mēs nebūtu savas Mātes bērni, ja mēs nepildītu viņas padomus un pavēles.”

Par ļoti svarīgu Getšvaldes vēstījuma elementu tēvs Honorāts uzskatīja arī pamudinājumu uz ticību. Pēc viņa domām Getšvaldes notikumi labi iekļaujas pārējo 19. gadsimta Marijas atklājumu virknē, pateicoties kuriem, Dievmāte apceļoja visu katolisko Eiropu, stiprinot ticību, sniedzot brīdinājumu un iepriecinājumus, uzmundrinot jaunu dzīvību un reliģisku dedzību. Par šo vārdu patiesīgumu liecina tā neparastā rosība, kāda pārņēma Getšvaldes iedzīvotājus:

“Vajadzēja redzēt, kā viņi, atstājot visu, pāris reižu dienā skrēja uz notikuma vietu, kad tuvojās Dievmātes parādīšanās, lai pievienotos tam pulciņam, kas gaidīja uz Debesu Karalieni un, stāvot uz ceļiem, saņemtu Viņas svētību.”

Dzimst māsu kalpoņu kongregācija

Getšvaldes Kundzes atklāsmi un Viņas gribu tēvs Honorāts uzskatīja par apredzības sūtīto laika zīmi, kas iedvesmoja viņu dibināt jaunu klosterkopienu. Tā radās Rožukroņa Karalienes svētkos 1878. gadā, kad – kā tēvs Honorāts saka: pirmās trīs dvēseles, kā Bezvainīgās kalpones, sakarā ar Vissvētākās Jaunavas parādīšanos Getšvaldē, tika uzņemtas mazā jumtistabiņā. Kādā citā reizē viņš atzīmēja, ka Marijas kalpoņu kongregācija ir sākusi pastāvēt kopš Dievmātes parādīšanās Getšvaldē. Notikumus Getšvaldē svētīgais tēvs Honorāts uzskatīja par ārkārtīgi nozīmīgiem. Pēc viņa gribas vairākas māsas, tas ir, Rozālija Šumska un Jūlija Garžkovska 1877. gada septembrī devās uz Getšvaldi, lai saņemtu Dievmātes svētību jaunizveidotai kongregācijai. Māsas darīja zināmu prāvestam savas ierašanās mērķi, lūdzot viņu par to paziņot vizionārēm. Nākamajā dienā viņš paziņoja:

“Dieva Māte svētī jūs un jūsu kongregāciju.”

Pilnīgi droši varam teikt, ka apziņa par saņemto svētību pirmajām māsām bija prieka, lepnuma spēka avots visās pretišķībās. Ģenerālā māte Lišecka vēlāk rakstīja:

“Tā doma vien, ka Dievmāte mūs svētīja, ir liels atbalsts saskaroties ik uz soļa  ar visādiem uzbrukumiem un netaisnīgiem ļaužu spriedumiem. Cik gan liels iepriecinājums un gods, ja kongregācijas stūrakmens ir Vissvētākās Jaunavas Marijas svētība. Tas ir liels gods, bet reizē arī atbildība, lai mūsu kongregācija censtos atlīdzināt par to tik daudzām žēlastībām, godinot Vissvētāko Jaunavu Mariju, bet it īpaši Viņas Bezvainīgo Ieņemšanu.”

 

Gietšvaldes vēstījums – mūsu garīguma un harizmas sirds

Pie visbūtiskākās Getšvaldes atklāsmes aspektiem pieder:

1.  Bezvainīgās Ieņemšanas titula uzsvēršana
Kad vizionāri jautāja Skaistajai Kundzei, kas Viņa ir, atbilde skanēja: “Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana.” Tas skanēja mazliet savādāk, jo nepilnus 20 gadus atpakaļ līdzīgu atbildi bija saņēmusi Bernadete Lurdā: “Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana”. Gan Lurdā, gan Getšvaldē Marija sevi apzīmēja kā šķīstu būtni bez grēka. Viņa parādījās gaismas godībā, kura simbolizē pārmainītās cilvēces godību caur Kristus Augšāmcelšanos. Tēvs Honorāts, runājot par Mariju kā mūsu aizbildni Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas Noslēpuma gaismā, norādīja kādai ir jābūt mūsu līdzībai ar Viņu:

“Bezvainīgās Kalpones lai seko Viņas nevainojamā šķīstībā, cenšoties paturēt tīru sirdsapziņu bez neviena apzināta grēka un bez jebkādas pasaulīgas pieķeršanās  vai ļauni nodomi, kā arī ar tīru prātu, kuru nav aptumšojusi neviena ļauna doma, un nepatraipītu miesas šķīstību.”

2. pamudinājums uz lūgšanu, it īpaši uz Rožukroni

Lurdā Dievmātes vēstījuma galvenā doma bija: “Gandarīšana un vēlreiz gandarīšana.”    Fatimā Marija brīdināja Dieva sodu, ja cilvēki neatgriezīsies. Viņa aicināja bērnus lūgties par daudziem, upurēt par grēciniekiem, jo liela daļa no viņiem iet uz elli tāpēc, ka nav neviena, kas par viņiem upurētos. Marija vēlējās, lai pāvests veltītu visu pasauli Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Getšvaldē Marija Vairākkārt aizrādīja, ka lūgšanai jābūt sakopotai:

“Ja cilvēki labāk lūgsies, viss būs labi.”

Vissvētākā Jaunava visvairāk vēlējās akcentēt lūgšanas un dievbijības dzīves vērtību, kas mūsdienu pasaulē ir tik ļoti atstāta novārtā. Reiz, kad vizionāres jautāja, kura lūgšana – uz Dievu vai uz Dievmāti – tik ātrāk uzklausīta, sekoja atbilde: “Tā neklājas runāt, bet vajag lūgties.” Dievmātes pamudinājumam lūgties vajadzēja mūsu sirdīs rast atsaucīgu un dāsnu atbildi.

Īpašā veidā Dievmāte mudināja uz Rožukroņa lūgšanu. Ja visās sarežģītajās situācijās, kurās vizionāres lūdza Marijas palīdzību, Viņa ieteica lūgt Rožukroni, tad tas nozīmē, kas visās grūtībās tas ir visefektīvākais risinājums. Tēvs Honorāts rakstīja:

“Kurš gan varētu pazīt labāk visīsāko ceļu uz Dieva žēlsirdību un ar ko Marijas Sirdi varētu visvairāk aizkustināt, izlūdzot visbagātīgākās žēlastības, ja ne Viņa pati, mūsu Māte un Žēlsirdības Māte.”

Tēvs Honorāts ļoti akcentēja nepieciešamību kontemplēt Rožukroņa noslēpumus:

“Vieni un tie paši vārdi var atkārtoties, taču domām un jūtām ir pastāvīgi jāmainās, ja gribam šo garīgo vingrinājumu izpildīt pareizi. Tā tas ir debesīs. Tur nemitīgi skan viena un tā pati slavas himna svēts, svēts, svēts – bet eņģeļu un svēto domas un jūtas nekad neatkārtojas – tās aizvien no jauna dzīvina Vārdu.”

3.  pamudinājums atteikties no alkohola

Dievmāte vienmēr runā tajā valodā un tajā vietā, kas visvairāk atbilst aktuālajai tautas un Baznīcas situācijai. Ļoti svarīgs Getšvaldes vēstījuma aspekts ir aicinājums cīnīties pret alkoholismu, kurš Varmijas ļaudīm tobrīd bija vislielākās briesmas. 12. augustā, kad vizionāres lūdzās par alkoholiķu atgriešanos, Dievmātes smagi nopūtās un skaļi teica: “Viņi tiks sodīti.”  Vietējais prāvests Viehsels par Getšvaldes panākumiem rakstīja šādi:

“Lielu prieku nes pieaugošais dedzīgums lūgšanā un atturībnieku brālība. Šeit visi atsakās no alkohola un sola vienmēr lūgties rožukroni.”

 Ir iesakņojusies pārliecība, ka mūsu kongregācijas harizmā ietilpst rūpes par alkoholisma izskaušanu. Jau pašā sākumā māsas dibināja bezalkohola ēdnīcas, lai novirzītu cilvēkus no dažādām dzertuvēm. Jāatzīst, ka toreiz vara valdība visādā veidā veicināja alkohola tirdzniecību tik tālu, ka praktiski nebija nevienas vietas, kur līdztekus ēdienam nepasniegtu arī degvīnu.

4.  pamudinājums stiprināt ticību

25. jūlijā Dievmāte teica meitenēm: “Cilvēku ticība mazinās, vajāšanas būs vēl lielākas, taču beigās tas nāks jums par labu.”

Barbara Samulovska, būdama jau klostermāsa, reiz teica: “Bezvainīgi Ieņemtā ir neizsakāmi skaista.” Mūža nogalē 1950. gadā viņa saslima ar vēzi, kas sagādāja viņai milzīgas ciešanas. Viņa nomira Gratemalā, kur 54 gadus bija kalpojusi kā žēlsirdīga māsa. Viņas pēdējie vārdi bija: “Mīlēsim Viņu, uz Viņu liksim visas mūsu cerības. Viņa mūs pasargās un visu mūsu dzīvi rūpēsies par mums.”

Ir vērts atcerēties Dievmātes aicinājumu saglabāt prieku un cerību, to apstiprina Viņas vārdi, kurus 8. septembrī Viņa teica meitenēm – vizionārēm, tātad, mums visiem:

“Neskumstiet, Es vienmēr būšu ar jums.”

Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, jo arī pavests Francisks mūs mudina uz apustulisku prieku. Kaut arī mēs sastopamies ar grūtībām, nezaudēsim cerību un paļāvību, jo mūsu Mātes Sirds ir par mums nomodā.

Mums bija patiess prieks šogad atvērt klostera durvis Baznīcu naktī – 5. jūnijā. Ķīpsalas kapelu, šķiet, vēl ilgi pēc šī īpašā vakara piepildīja vokālā ansambļa “Luar” radītais skaistums! Vakara gaitā mūs apciemoja vairāk kā 200 cilvēki, lielākā daļa – pirmo reizi! Mēs ticam, ka tas ir tikai sākums nākamajām satikšanās reizēm!

Mūs aizkustināja kāda no viesiem rakstītais:

Paldies māsām kalponēm par mīlestību, par gaišumu un skaistumu, ko mēs, apmeklētāji, saņēmām un paņēmām līdz. Katrs viens tika sagaidīts kā visgaidītākais ciemiņš. Bija iespēja iepazīties ar klosteri, uzzināt par māsu ikdienas kalpojumu. Paldies arī brīnišķīgajām Mēnesgaismas (Luar) meitenēm, paldies par Marijai veltītajām dziesmām un svētuma noskaņu, ko dziedājumi un māsas kalpones lasījumi no Svētajiem Rakstiem radīja kapelā. Fantastiski, ka pat klusums “skanēja” kapelā. Paldies Dievam par šo svētvakaru pie māsām kalponēm.

Laikā, kad Baznīca svinēja Svētā Gara nosūtīšanas svētkus, neliela grupiņa jauniešu no Rīgas un Daugavpils ar klusuma rekolekcijām noslēdza savu īpašo – Dieva dāvātā aicinājuma izzināšanai veltīto gadu.

Ar dažādiem jautājumiem sirdī Samuēla gadu pērnā gada septembrī uzsāka vairāk kā divdesmit jauniešu. Pieredze Dievā un garīgajā dzīvē katram no viņiem bija atšķirīga, bet visus vienoja vienas pārdomas – kāds ir mans aicinājums Kristū? Kas ir tas ceļš, kuru Dievs man sagatavojis, lai darītu mani laimīgu? Piesakoties Samuēla gadam, kāds no jauniešiem rakstīja, ka vēlas izzināt „kā pieņemt un sadzīvot ar sev paredzēto Diena plānu?”, savukārt kāds cits drosmīgi uzstādīja jautājumu „Vai vēlme iet uz klosteri ir Dieva griba vai tikai mana vēlme?”, bet vēl kāds vēlējās „atbrīvoties no bailēm no nākotnes, [..] no visiem saviem priekšstatiem par savu nākotni, par to, kādai jābūt manai dzīvei, lai iemācītos ikdienas paļauties uz Kungu un sadzirdēt, ko Viņš saka man, saprast Viņa gribu savā dzīvē”.

“Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” (1 Sam 3, 10) – ar šādu nostāju Samuēla grupas jaunieši uzsāka gadu, kuru veltīja Dieva gribas izzināšanai savā dzīvē . Deviņu mēnešu garumā samuēļi ik dienas lūdzās ar Svētajiem Rakstiem (Lectio Divina) un dienasgrāmatā pierakstīja garīgās cīņas, kā arī satikās reizi mēnesī Rīgas un Daugavpils grupās, lai savstarpēji dalītos ar iepriecinājumiem un pārbaudījumiem. Katru no samuēļiem aicinājuma izzināšanas ceļā pavadīja arī garīgie vadītāji (priesteri un māsas). Kopā ar Jēzu un Mariju šo skaisto gadu mums palīdzēja izdzīvot Samuēla grupas garīgais tēvs priesteris Andris Kravalis, kā arī Daugavpils jauniešu iemīlētais priesteris Andris Ševels MIC.

Samuēļu ceļš, kurš patiesībā ir tikai viens no posmiem garīgajā svētceļojumā uz šīs zemes, nebūt nav bijis viegls. Daloties ar gada laikā piedzīvoto, kāds no jauniešiem atzīst, ka „šī gada laikā bija gan kāpumi, gan kritumi, kā arī prieka brīži un tuksneša periods”, savukārt cits piebilst „pamats zem manām kājām ir pamatīgi izkustējies, ko man cilvēcīgiem spēkiem ir grūti pieņemt, bet tajā es redzu lielus pārvērtību brīnumdarbus, kas māca man pazemību un pacietību”. Kā atzina vairāki no grupas, tieši pārbaudījumi, izdzīvoti sadarbībā ar Dieva žēlastību, arvien vairāk ļāva tuvoties Dievišķajam noslēpumam.

Samuēla gada noslēgums un kulminācijas mirklis bija rekolekcijas. Piecas dienas jaunieši pavadīja klusumā, lai jo plašāk varētu atvērt savas sirds ausis Dieva gribas sadzirdēšanai un drosmīgas atbildes sniegšanai Viņa gribas piepildīšanai savā dzīvē. Šogad rekolekciju laiku samuēlēni izdzīvoja Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu draudzē, kur saņēma patiesi tēvišķas rūpes no tēva Benedikta un baudīja lielu sirsnību, ko sniedza mariāņu tēvi un draudzes locekļi.

Mums, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsām kalponēm, kas kalpojam Samuēla grupas jauniešiem jau trešo gadu, ir grūti rast atbildi uz noslēpumu, kāpēc tieši Sarkaņu Dievmāte savā patvērumā ir paņēmusi šos puišus un meitenes un kāpēc tik ļoti ik gadu gribas steigties pie viņas, bet šo noslēpumu pieņemam priekpilnā un pazemīgā pateicībā. Zinām, ka Viņa Māte ir vispilnīgākais paraugs sekošanā Jēzum, un tas tiek izdzīvots kā īpašs akcents rekolekciju laikā – Vasarsvētku vigīlijas vakarā jau trešo reizi trīs gadu laikā, samuēļu dziesmām skanot un pārdomājot Gaismas ceļa noslēpumus, devāmies svētceļojumāpie Sarkaņu Dievmātes.

Samuēla gadam izskanot, kāda no samuēļu meitenēm dalījās ar sajūtām, ka „tas, ko Dievs šobrīd dara manā dzīvē ir kaut kas vārdos neietērpjams [..] Viņš ved mani no remdenībasuz dedzību, no tumsas uz gaismu”, savukārt kāda cita – papildināja ar atziņu „ticu, ka Dievam viss ir iespējams un ka īstais ceļš un izvēle pavērsies viegli tad, kad būs pienācis Dieva noliktais laiks. Šis gads man deva iedziļināties no dažādiem aspektiem katrā aicinājumā, lika katru aicinājumu iepazīt nevis virspusēji, bet pēc dziļākās garīgās un matēriskās būtības, kas patiesībā ir ļoti aizraujošs un interesants process”. Arī samuēļu puišiem ir savs sakāmais par aizvadīto gadu – kāds no viņiem ir piedzīvojis „zvīņu nokrišanu” no sirds izprotot, ka „pirms izzināt aicinājumu uz Dievam veltītas personas dzīvi vai laulību, pirmkārt, ir nepieciešams dziedināt manu vīrišķo identitāti, tēvišķību, kas manī ir ievainota” un nācis arī pie atziņas, ka „pirms gaidu no Dieva kā dāvanu man izredzētu sievu, man pašam jāspēj kļūt par dāvanu viņai”.

Noslēdzot atskatu uz Samuēla gadu, prātā jau atkal nāk kāda samuēļa teiktie vārdi „aicinājums ir mūsos, tas nav jāizdomā, tas ir tikai jāatklāj!”

Mēs, māsas, reizē ar jauniešiem esam ļoti pateicīgas Dievam par šo, Dieva žēlastībām piepildīto, gadu un  iedrošinām ikvienu jaunieti pievienoties jaunajai Samuēla grupai, kas jau 26.septembrī tiks uzsākta Rīgā māsu kalpoņu klosterī.

m. Maija

No jauniešu liecībām…

“Atceros, ka pirms gada šajā laikā es biju pievērsusies pasaulīgiem uzskatiem un biju aizgājusi ļoti tālu no patiesības. Šis gads ir mainījis daudz ko, un visas pārmaiņas vēl līdz galam nav īstenojušās. Dieva plāns šim gadam bija mainīt manu ticību pilnā mērā. Tas, ko Dievs šobrīd dara manā dzīvē ir kaut kas vārdos neietērpjams un man pašai nesaprotams, jo tas ir Dieva noslēpumainais žēlastības darbs. Viņš ved mani no remdenības uz dedzību, no tumsas uz gaismu. Un šis nav viegls ceļa posms, bet tas ved uz to ceļu, kas ieiet debesu valstībā.

Samuēla gads tiek dēvēts par aicinājuma izzināšanas gadu, bet tā kā jau savu aicinājumu uz ģimenes dzīvi biju saņēmusi, tad Dievs mani nolēma aicināt ar patiesāko un lielāko no aicinājumiem: „Nāc, seko man!””

“Es nonācu pie lēmuma pieteikties Samuēla grupai brīdī, kad savā dzīvē vairs nespēju turpināt pildīt savu gribu. Samuēla gads bija brīnišķīga Dieva dāvana man, jo pirmkārt tā nāca īstajā laikā. Vispār laika zīme kā tāda ir viens no Tēva instrumentiem, ar kādiem Viņš mūs vada – Viņš ir laika un notikumu noteicējs. Izdzīvojot Samuēla gadu es piedzīvoju dziedināšanu un garīgu briedumu, atradu atbildes uz visiem jautājumiem un tādā veidā ienācu jaunā savas dzīves posmā. Lūk, dažas no svarīgākajām atziņām, ko man deva Samuēla gads:

• Svēties Raksti ir stāsts par mani, manu dzīvi. Tur ir pilnīgi visas atbildes. Dieva Vārds ir ļoti spēcīgs un tas obligāti ir jālasa un jāpārdomā katru dienu.
• Nav foršas dzīves, nav zelta vidusceļa šajā pasaulē, ir dzīve ar Kristu vai dzīve bez Kristus.
• Aicinājums ir jāatklāj, pazemībā un paklausībā, nevis jāizdomā.
• Dieva rokās jānodod kontrole pār savu dzīvi.
• Savs skats jāvērš vairāk uz Dievu un tuvākā vajadzībām, tad dzīvē ieviešas kārtība visās lietās.
• Grēks ir vislielākais ļaunums un šķēlējs, ar to ir jācīnās.

Tāpat daudz ieguvu sarunās ar garīgo tēvu un māsām, daloties kopienā. Iemācījos, kā atpazīt Garus un cik tas ikdienā ir nepieciešams. Samuēla klusuma rekolekciju noslēgumā izdarīju izvēli būt ar Kristu. Ikdienas – lūgšanās, sarunās, lasot Dieva Vārdu, piedaloties Svētajā Misē, darot tuvākmīlestības darbus. Šo sarakstu var turpināt, jo kalpošanas ir dažādas. Un ir viens Gars, kurš mūs vada, ja mēs to Viņam ļaujam. Pateicība Dievam!”

“Dievs atklāja to, ka pasauli, ko radīja, radīja mainīgu. Tā aug, vairojas, attīstās, mainās ik mirkli… Šis atklājums (lai gan liekas pašsaprotams) norādīja uz manu problēmu – to, ka es vēlos dzīvot kā bērns, lai gan man jau ir pāri 20…

Garīgās vadības sarunas sākumā man bija kas biedējošs! Uzsākt sarunu ar kādu – klusai būdamai no bērnības – bija samērā sarežģīti. Tomēr pārvarot šo problēmu, apjautu, ka sarunas nes ļoti lielu labumu. Izvēloties Samuēla gadu, zaudētāju nebūs, bet tikai ieguvēji!”

“Samuēla gads man bija kā mazi, sīki uzticības solīši, ar kuriem mērots liels attālums. Šis laiks ir pazemības, lēnprātības un uzticības pildīts. Dievs mums nespiež skriet. Bet Viņš ar prieku skatās, kā Viņa bērni lēnām sper savus pirmos soļus.

Dievs aicina mūs vius. Un pirms ģimenes aicinājuma, pirms priesterības aicinājuma, konsekrētās kārtas, pirms visa, visa… ir viens aicinājums, kurš mums visiem ir vienāds – mīlēt mūsu Kungu no visas sirds. Jo viņs mūs mīl jau tagad. Uz visiem 100%!”

“Slava Dievam un Svētajam Garam, kas ļāva man pieteikties Samuēla grupai! Mans galvenais jautājums bija par aicinājuma izzināšanu. Tas, ko šajā gadā esmu piedzīvojusi caur ikmēneša tikšanās reizēm ar samuēļiem, māsām kalponēm, priesteriem un garīgo vadītāju, ir devis milzīgu progresu manā garīgajā dzīvē. Dieva mīlestības meklēšanas ceļa kulminācija bija rekolekcijas maijā, kuru noskaņā joprojām dzīvoju.

Pirmais un acīmredzot galvenais bija attiecību veidošana ar Dievu. Šo attiecību laikā, neapšaubāmi Dievs ir kļuvis man par labāko draugu. Tomēr ļoti būtiski ir tas, ka šīs attiecības ir jākopj un jāattīsta caur lūgšanām, svētajiem rakstiem, grēksūdzēm un dalību svētajās misēs. Tas ir darbs un brīžiem pat ļoti smags darbs, kas atmaksājas. Dzīvojot laicīgā pasaulē ir ļoti daudz kārdinājumu attālināties no Dieva. Šī gada laikā arī man bija gan kāpumi, gan kritumi, kā arī prieka brīži un tuksneša periods. Tomēr visam pāri bija Dieva mīlestība, kura savā ziņā ir neprātīga un arī mani atkal un atkal no jauna atjaunoja – tā man palīdzēja cīnīties ar grēkiem un to sekām.

Šī gada laikā arī centos izzināt savu aicinājumu caur citu cilvēku pieredzēm, stāstiem, reliģisko literatūru, Dieva vārdu, lūgšanām un Svēto Garu, kas deva iespēju izzināt dažādu aicinājumu veidus – konsekrēto dzīvi, laulību un dzīvi vienatnē. Šie meklējumi bija ļoti grūti, dažkārt arī mokoši, jo grūti ir atvērties Svētā Gara darbībai, jo īpaši cilvēkam, kas tik ļoti ir piesiets laicīgajai dzīvei. Bet es ticu, ka Dievam viss ir iespējams un ka īstais ceļš un izvēle pavērsies viegli, tad, kad būs pienācis Dieva noliktais laiks. Šis gads man deva iedziļināties no dažādiem aspektiem katrā aicinājumā, lika katru aicinājumu iepazīt nevis virspusēji, bet pēc dziļākās garīgās un matēriskās būtības, kas patiesībā ir ļoti aizraujošs un interesants process.

Es ļoti gribētu Latvijas jauniešus un nākošos samuēļus mudināt meklēt savu aicinājumu, nebaidīties no jebkādiem jautājumiem un tos uzdot gan sev, gan garīgajai vadībai, pat ja sākumā šie jautājumi šķiet cilvēciski nesvarīgi (ticiet man, Dievam neviens jautājums nav nesvarīgs!).”