Jauniešu dienas – ļoti personīgas pārdomas
Vispirms – vislielākā pateicība Dievam un brīnišķīgajiem cilvēkiem, kuru pašaizliedzīgā kalpošana sagatavoja un pārvērta šīs dienas īstenos ticības svētkos. Jau no paša pirmā brīža, ierodoties Aizkrauklē, uzrunāja lielā rūpība un skaistums, ar kādu bija sagatavotas un saskaņotas pat vissīkākās detaļas (sākot no aprocēm, līdz pat ziediem un svecēm baznīcā, kur nu vēl baloni, brīvprātīgo krekli, baneri, gaismas un skaņas!!!) Un milzīgi milzīgi skaistais un dvēseliskais Maikla Patrika Kellija koncerts – tas sasniedza savu virsotni Euharistiskā Jēzus pielūgsmes brīdī, kas nekad, šķiet, neļaus aizmirst šīs Jauniešu dienas… Ļoti mani uzrunāja arī Patrika liecība, ka Dievs viņa dzīvē ir vissvarīgākā Persona. Un viņa dvēseles skaistums un brīnišķīgā mūzika par to liecina – pat bez vārdiem…
Mūsu galvenais uzdevums šajās Jauniešu dienās bija lūgšana. Pārmaiņus ar citām konsekrētajām māsām pavadījām daudzas stundas kopā ar Jēzu nemitīgajā adorācijā – stāstot Viņam par jauniešiem un atklājot to, cik ļoti Viņš mīl viņus! Mīl mūs visus. Un te nu sākas manas personīgās pārdomas.
***
Svētdienas rītā ļoti nopriecājos, ka adorācija notiks baznīcā, nevis āra kapelā, kur bija rudenīgi vēss. Pēc Laudēm skatiens man neviļus pievērsās trauciņam, kur bija lapiņas ar Svēto Rakstu fragmentiem. Kāda brīvprātīgā palīga čaklās rociņas bija skaisti tās sagatavojušas un uzraksts mudināja paņemt lapiņu, “apzinoties, ka Dievs tev to vēlas teikt”. “Labi. Ko Tu, Kungs, vēlies teikt man?” nodomāju. Izvilku fragmentu no Jesajas grāmatas 49.nod. – “Kungs aicināja mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja Viņš domāja un atcerējās par manu vārdu”. Pirmajā brīdī mani ļoti uzrunāja un sasildīja apziņa, ka Dievs par mani ir domājis, Viņš ir atcerējies par mani, zinājis, kā mani sauc… Bet tikai vēlāk, es sapratu daudz vairāk!
Dienas gaitā šis rīta Vārds pie manis atgriezās vēl un vēl. Un pēkšņi man bija jāsmejas no prieka! Dievs man saka – “no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja” Viņš ir domājis par mani. Un mana piedzimšanas vieta ir Aizkraukles slimnīca! Toreiz tā vēl bija Stučka – mana mammīte īsi pirms dzemdībām bija atbraukusi šeit ciemos pie savas draudzenes un tā es ierados pasaulē pavisam negaidītā laikā un vietā. Bet Dievs saka – Es jau tad domāju par tevi! Tā nebija nejaušība! Un pirms mans tētis mani nosauca par Inesi – Dievs jau zināja un atcerējās manu vārdu! Un laikam vēl mazāka nejaušība ir mans aicinājums, ko Viņš man dāvāja vēl agrāk – vēl “mātes miesās”, vēl pirms es ieraudzīju dienas gaismu šeit, Aizkrauklē. Zīmīgi, ka tieši tajā dienā (20. septembrī), kad Kungs mani uzrunāja ar savu Vārdu, apritēja arī 19 gadi kopš dienas, kad pirmo reizi pārkāpu māsu kalpoņu klostera slieksni un tiku uzņemta aspiranturā. Mana otrā dzimšanas diena!
Dievs patiešām ir uzticīgs tam, ko Viņš saka un apsola! Viņa Vārds arī dara to, ko tas izsaka! Viņš mums katram ir dāvājis dzīvību. Un – ja esam dzīvi, tad tas ir vislielākais pierādījums tam, ka esam arī aicināti. Aicināti katrs savā veidā izdzīvot šo brīnišķīgo noslēpumu – dzīvi kopā ar Dievu, bērna dzīvi kopā ar savu Radītāju, savu Tēti.
***
Un vēl viens skaists mirklis – no Jauniešu dienu “iekšējās” puses. Iespēja palikt Jēzus priekšā adorācijā bija liela žēlastība, ko pavadīja apziņa, ka tieši te – Jēzus Sirdī, Jēzus mīlestībā uz jauniešiem, uz visiem cilvēkiem – ir šajās dienās saņemto žēlastību avots. Centrs. Sirds. Baznīcā ik pa brīdim ienāca cilvēki, palika lūgšanā, paņēma pa kādai lapiņai ar Svēto Rakstu fragmentiem, aizdomājās… Man aiz muguras apsēdās kāda sieviete ar mazu puisēnu, kurš, iespējams, baznīcā bija pirmo reizi. Bija ļoti ieintersēts par visu. Viņš norādīja sievietei uz Krustāsisto Jēzu altārgleznā un uzskaitīja, kur Jēzum rokās un kājās ir ievainojumi… un sieviete vēl maigi piebilda, ka arī Sirdī ir rēta… Tad abi pamanīja trauku ar lapiņām – ar Dieva Vārdu. Sieviete teica mazajam – “Tu vari izvilkt kādu lapiņu un tad paprasīt tētim vai mammai, lai tev nolasa, ko Dieviņš tev saka”. Ar milzīgu nopietnību puisēns to, protams, izdarīja un priecīgs aizskrēja. Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar mammu, gados jaunu sievieti, un ar svarīguma izteiksmi mazajā sejā parādīja, kur viņai jāpaņem sev lapiņa. Vēl pēc laika – un te nu man bija ļoti jāsmaida – zēns pie rokas atveda (varbūt drīzāk “atvilka”?) arī tēti, kura ārējais izskats neliecināja, ka uzturēšanās baznīcā ir viņa “komforta zona”. Ar lielu mērķtiecību puisēns parādīja arī viņam trauku ar lapiņām un teica, ka jāņem. Tētis nevarēja nepaklausīt. Šķiet, nekad neaizmirsīšu tā bērna lielās, sirdsķīstās acis, kad viņš lūkojās augšup uz savu tēti, gaidot, kāda nu būs viņa reakcija, ko viņš pateiks – kas tad ir uzrakstīts uz šīs noslēpumainās lapiņas?!!! Neviltota interese, uzmanība, vērība, pat bijība… Krievu valodā tam ir tāds jauks apzīmējums – “ум новичка” – tas ir, iesācēja prāts. Kurā nav aizspriedumu, rutīnas, kas ir tīrs. “Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5,8). Vīrieša sejas izteiksmi nevarēju redzēt, jo viņš stāvēja ar muguru, bet atceros bērna acis. Ticu, ka šis mazais puisēns todien bija sava lielā tēta apustulis.
m. Inese Ieva
