Māsas Ksaveras Četvergaites (klostera vārdā – Augustīna) garais mūžs un uzticīgā kalpošana Dievam noslēdzās 27.maijā, 92 gadu vecumā. Atvadu Svētā Mise un izvadīšana notiks Sv. Alberta baznīcā sestdien (4.jūnijā plkst. 11:00) – Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas dienā.
Lietuviete – ceļā caur Sibīriju uz Latviju
Māsa Ksavera nāca pasaulē 1923.gadā 8. decembrī – Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkos – mazā ciematā Smilgē (Smilgiai) netālu no Biržiem, Lietuvā, ticīgā četru bērnu ģimenē. Smags pavērsiens skāra Antona un Petronelas ģimeni Staļina represiju laikā, kad viņi iekļuva “politiski neuzticamo” statusā. Māsa Ksavera tika apcietināta 1949. gadā (it kā par politiskām anekdotēm – pēc viņas pašas stāstītā), ielikta Paņevežas cietumā, tad pārvesta uz Viļņu un izsūtīta uz Mordviju, vēlāk Irkutsku. Darba nometnē kopā bijušas aptuveni 3000 sievietes, šuvušas šineļus armijai. Māsa Ksavera bijusi šujmašīnu mehāniķe. Darbs noritējis divās maiņās – viena no 7.00 rītā līdz 7.00 vakarā, otra pārējo laiku – pa nakti. Divi gadi bijuši ļoti smagi, piedzīvojuši arī badu.
Lai arī daudzi politiski ieslodzītie tika amnestēti pēc Staļina nāves, māsa Ksavera tikai pēc 10 gadu soda termiņa beigām varēja doties atpakaļ. Turklāt atgriešanās dzimtajā Lietuvā viņai tika liegta, tāpēc māsa Ksavera apmetās uz dzīvi Rīgā, kur ilgus gadus strādāja Juglas šūšanas fabrikā, kā arī vienlaikus kalpoja svētā Franciska baznīcā – gan kā zakristiāna palīdze, gan cepot dievgalda komunikantus un oblātas. Kā viņa pati vēlāk stāstīs par savu dzīvi Latvijā: “Kādreiz pasūdzējos priesterim, ka nevaru atgriezties mājās, bet viņš atteica, ka gan jau Dievam ir kāds plāns, kāpēc Viņš grib, lai es būtu Latvijā. Tā nu Viņš šo plānu īstenoja. ”
Izšķirošais “pavediens” – Dieva Apredzības plānā
Dieva darbus varam salīdzināt ar brīnišķīgu mākslas darbu, kurā katram pavedienam ir sava nozīme, sava vieta. Arī samezglojumi kalpo tam, lai beigās atklātos Dieva Apredzības skaistums! Līdzīgi var runāt par māsas Ksaveras dzīves skarbajiem līkločiem.
Nonākusi Rīgā, viņa iepazinās ar citām jaunietēm, kuras, līdzīgi kā viņa, daudz laika veltīja kalpošanai baznīcā un ilgojās savu dzīvi veltīt Dievam. Kopā ar viņām – Annu, Leonīdu, Gaļinu un Helēnu – Ksavera kļuva par vienu no Bezvainīgas Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas klātbūtnes atjaunotājām Latvijā[1]. Varam tikai apbrīnot, kā klostera kopienas izveidošanās bija iespējama Brežņeva sociālistiskā režīma pašā plaukumā, Baznīcas vajāšanu vidū. Kā tad tur īsti bija – toreiz, pirms vairāk kā 40 gadiem?
Lietuvā, 1979. gadā. No kreisās: m. Valentīna Juhna, Anna Siņica, m. Leonīda Tatačuka, priestera mājas saimniece Lietuvā, m. Anna Korovacka, m. Ksavera Četvergaite, m. Helēna Janoviča, m. Gaļina Siņica, m. Adele Jakuntavičute.
1971. gadā Ksavera uzaicināja savas biedrenes, nākamās ordeņmāsas, doties svētceļojumā uz Šiluvu Lietuvā, kur ik gadu no 8. līdz 15. septembrim notika lielas svinības par godu Dievmātes dzimšanas dienai un Viņas parādīšanās atcerei šajā vietā. Ksavera piedalījās procesijā, nesot sv. Kazimira karogu. Tur viņa iepazinās ar kādu lietuviešu jaunieti Emmu Krasauskaiti, kura vēlāk apciemoja viņas Rīgā. Kā atceras māsa Anna Korovacka: “Sapulcējāmies Ksaveras dzīvoklī, mums pievienojās vēl dažas mūsu paziņas no draudzes. Emma atklāja, ka pieder Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijai un atkal aicināja mūs aizbraukt pie māsām uz Šauļiem, palūdza pie reizes atvest matēto stiklu durvīm, ja tādu Rīgā varētu atrast nopirkt. Viņa aizbrauca, bet mēs palikām domājot. Klosteris? Lietuvā vēl eksistē klosteri? Un tās nav „ārzemes”, tas ir tikpat kā pie mums…”[2]
Māsa Ksavera bija “izšķirošais pavediens”, kas savienoja Latviju ar Lietuvu, jo viņa tulkoja no lietuviešu valodas māsas Emmas teikto (māsa Emma nerunāja nedz krieviski, nedz poliski). Tomēr izšķiršanās par klosterdzīvi nebija viegla. Pati māsa Ksavera vēlāk atcerās: “Ilgi domāju, stāties vai nestāties. Arī priesterim jautāju, bet viņš tikai sarāja – vai man tāpat jau Sibīrijas nepietiekot, vai es atkal gribot tur nokļūt? (..) Protams, sākumā bija bail, bet māsas iedrošināja. Vēlāk ļoti noderēja tas, ka esmu lietuviete, varēju ar Lietuvas māsām kontaktēties lietuviski, vajadzības gadījumā palīdzēt sazināties, tulkot.”
Tā bija Ksavera, kas iedrošināja pārējās četras biedrenes doties uz Lietuvu, lai iestātos klosterī. Viņa nopirka apsolīto durvju stiklu – un bija jābrauc! Tā pirmo satikšanos ar kongregācijas māsām atceras māsa Anna: “Izbraucām 5. februārī, tas bija 1972. gads. Iebraucām Šauļos, izkāpām no vilciena un… Ksavera atzinās, ka ir aizmirsusi māsas Emmas adresi. Ko nu? Gāju uz staciju un par laimi tur jau bija māsa Emma. Tā nu nokļuvām pie māsām, kuras dzīvoja netālu no stacijas. Viņas mūs jau gaidīja. (..) Nākamajā dienā atbrauca viņu provinciālpriekšniece Arkādija Mironaite un mūs uzņēma [kongregācijā]. Bijām piecas, nu jau kandidātes. Māsas mūs nodēvēja par „piecām gudrām jaunavām”. Bija tik liels aizkustinājums, ka no prieka bira asaras. Negaidīti bija piepildījies mans bērnības sapnis.”
Konsekrācija Dievam
Sekoja uzņemšana postulātā, pēc tam noviciātā, un 1975. gada 4. maijā piecas māsas jau deva pirmos svētsolījumus. Arī Lietuvā nebija tik liela brīvība, kā varētu likties, gandrīz neiespējami bija sazināties ar kongregācijas galveno māju Polijā. Tikšanās, rekolekcijas notika dažādās vietās, pat mežā, jūras krastā pie Palangas vai kādā pažobelē. Tā, piemēram, gatavojoties Mūžīgajiem svētsolījumiem, kurus māsas salika 1980. gada 20. jūlijā Viļņā, rekolekcijas un sarunas ar māsu audzinātāju notika mežā, prom no visu acīm!
Māsas vienoja īpašā piederība Jēzum, kopīgās lūgšanas un formācijas tikšanās, kaut gan visus padomju gadus viņas vēl dzīvoja izklaidus. Māsa Ksavera turpināja kalpot sv. Franciska baznīcā – līdz pat sirmam vecumam gādājot par komunikantiem. Mons. pr. Oļģerts Daļeckis atceras, kā viņa cepa ik gadu 12 000 Ziemassvētku oblāšu lielās draudzes vajadzībām. Lai to paveiktu ar mazās, ļoti vienkāršās cepammašīnas palīdzību, māsas Ksaveras darbs pie oblātēm iesākās jau oktobrī!
Nemanāmā Dieva kalpone
Ar šādu virsrakstu Katoļu Baznīcas Vēstnesis publicēja rakstu par māsu Ksaveru neilgi pirms viņas 90. dzimšanas dienas. Un tāda – nemanāma kalpone – māsa Ksavera paliks mūsu visu atmiņās.
Svinot 90 gadu dzimšanas dienu
No 2002. gada līdz 2009. gadam kalpojot nelielajā Priedaines kopienā, bet mūža pēdējos gadus galvenajā klostera mājā Ķīpsalā, māsa Ksavera izcēlās ar īpašu uzticību, stipru gribasspēku, neizsīkstošu vēlmi darboties un gaišu labestību, ko pamanīja ikviens, viņu satiekot. Mūža nogalē viņa slikti dzirdēja, kas apgrūtināja sarunāšanos, tomēr māsas iekšējais gaišums pievilka cilvēkus un ļāva viņai rast “kopīgu valodu” ar visiem, pat ar svešzemju ciemiņiem!
Šķiet, māsu Ksaveru Dievs īpašā veidā bija apdāvinājis ar saticības un miera dāvanu, kas jo vairāk atklājās vecumdienās. Viņa nekad nepieminēja ļaunu vai nepārmeta saviem pāridarītājiem, pat vairāk, īsti nevar atsaukt atmiņā situācijas, kurās māsa Ksavera būtu bijusi redzēta dusmojamies vai neapmierināta ar kaut ko. Ar savu možo garu un pacietību ciešanās viņa bija labs paraugs pārējām māsām. Mūsu atmiņās ir saglabājusies kāda epizode. Kad māsas kopienā dalījās ar Evaņģēliju – fragmentu no Mk 7, 31-37 par kurlmēmā dziedināšanu – māsa Ksavera savā vienkāršībā noteica: “Tas kurlmēmais jau nebija ne apsēstais, ne arī liels grēcinieks, jo – ko tad viņš varēja sagrēkot, nedzirdot un nerunājot… Bet viņu dziedināja, lai viņš slavētu Dievu!” Līdzīgi bija arī ar viņu pašu.
Māsa Inese, kura pēdējos gados bija vistuvāk blakus māsai Ksaverai, atceras: “Viņa bija vecā kaluma cilvēks, tās paaudzes pārstāve, kuri nemēdz žēloties, kuri ir izturīgi, pacietīgi, rūdīti, jo piedzīvojuši gan karu, gan badu, gan izsūtījumu, gan ideoloģiju maiņu. Viņai piemita kaut kas no tuksneša mūku askēzes, ilgām pēc klusuma un vientulības, lai arī viņa bija komunikabla, ar humora izjūtu. (..) Cēlās agri, katru rītu pēc 4.00, viena no pirmajām bija kapelā, lai slavētu Kungu, lūdzoties Laudes. Ja kādu rītu modinātājs nepamodināja, ļoti pārdzīvoja, uzskatīja, ka nav pienākumu un savu apņemšanos izpildījusi. Breviāra lūgšanas un rožukroni, kā arī Krusta ceļu Gavēņa laikā viņa nekad neizlaida. Tas bija viņas pēdējo gadu apustulāts.”
Katru dienu kopā ar Euharistisko Jēzu
Katras dienas svarīgākais uzdevums līdz pat mūža beigām māsai Ksaverai bija Svētā Mise, lai vienotos ar Jēzu Euharistijā. Lai arī cik būtu auksti, lai arī ceļš aizputināts vai apledojis, viņa uzticīgi mēroja ceļu uz rīta Svēto Misi sv. Marijas Magadalēnas baznīcā. Arī jau guļot uz gultas paralizēta pēc insulta, viņa tik ļoti vēlējās Vasarassvētkos būt Svētajā Misē baznīcā!
Pēc Svētās Mises atgriežoties mājās, māsa Ksavera ik dienas meklēja iespēju, kā palīdzēt kopienai – virtuvē mizojot kartupeļus vai arī strādājot klostera dārzā. Tā viņa ir palikusi mūsu un arī klostera kaimiņu atmiņās – kā maza, gaiša, salīkusi “kukažiņa”, ar vienu roku atspiedusies uz spieķīša, bet ar otru čakli grābjot lapas vai slaukot ceļu. Īpaši svarīgi viņai bija izslaucīt pagalmu, gatavojoties svētkiem vai arī sestdienu vakaros, Kunga dienai par godu. “Skatoties uz viņas gribasspēku un uzticību, man pašai reizēm palika kauns par savu čīkstēšanu un žēlošanos par dzīves grūtībām,” uzzinot par māsas Ksaveras aiziešanu mūžībā, dalījās savās pārdomās viena no mūsu kaimiņienēm.
Māsa Ksavera bija apveltīta ar muzikālām dotībām, skaistu balsi, labprāt slavēja Kungu dziesmās. Bija skaisti vērot, ka pat vecuma nespēkā, guļot uz slimības gultas bez pilnas apziņas, viņa vienmēr, kad priesteris atnesa Svēto Komūniju, it kā atdzīvojās, un, kaut arī vairs nespēja pat kaut ko pateikt, ar lielu aizgrābtību dziedāja līdzi invokācijas “Lai top slavēts Vissvētākais Sakraments…” vai arī “Visusvētā Jēzus Sirds, apžēlojies par mums…”.
Pēdējās sava mūža dienas – no 11. aprīļa, kad viņu skāra insults un ar to saistītā paralīze, māsa Ksavera pavadīja uz gultas. Pēc šī 46 dienu “Lielā Gavēņa”, kā simboliski varētu salīdzināt viņas ciešanu laiku, 27. maija vakarā 20:45 – stundā, kad māsas parasti pulcējas uz vakara adorāciju kapelā, māsa Ksavera tika aicināta doties mūžībā, Žēlsirdīgā Dieva rokās. Zīmīgi, ka tā bija diena pēc Vissvētākā Sakramenta svētkiem, kad mūžīgajā mierā iegāja tā, kura visu savu mūžu bija veltījusi Jēzum un nenogurstoši rūpējusies, lai Viņš varētu būt klātesošs cilvēku rokām ceptās maizes zīmēs.
Svētsolījumu 40 gadu jubilejā – 2015. gada 4.maijā
[1] Māsa Otīlija Kovaļevska “Klātbūtnes dāvana”
[2] turpat
