Zīmīgā dienā, 13. oktobrī, kad atcerējāmies Fatimas lielo notikumu simtgadi, svinējām arī tēva Honorāta Kozmiņska (1829-1916) svētkus, pateicoties par viņa dzīvi un devumu Baznīcai. Tas īpašā veidā ir atklājies viņa dibinātajās kopienās, kurām viņš deva jaunu dzīves formu – konsekrāciju Dievam apslēptībā. Tā bija kā atbilde Baznīcas vajadzībām Austrumeiropā carisko vajāšanu un komunisma režīma laikā, kā arī mūsdienās. Šogad tēva Honorāta kongregāciju saimē tiek atzīmēts Pateicības gads – kā kulminācija simtgadei kopš viņa svētīgās nāves un piedzimšanas debesīm 1916. gada 16. decembrī.

Pulcējoties māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā uz svētīgā tēva Honorāta svētkiem franciskāņu ģimenē – kopā ar brāļiem kapucīniem, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un franciskāņu terciāriem, priecājāmies par arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča klātbūtni un cerības vārdiem, ar kuriem viņš iedvesmoja mūs turpināt nest Labo Vēsti pasaulē:

“Baznīca nepastāv priekš sevis, bet gan lai izplatītu Dieva Valstību. Mums ir nepieciešama sirdsapziņas izmeklēšana un jāuzdod sev jautājums, vai mana kā kristieša prioritāte ir evaņģelizācija. (..) Dievs nav bezspēcīgs! Bet Viņš gaida mūsu iesaistīšanos, sadarbību.”

Uzrunājot māsas Svētās Mises laikā, Arhibīskaps norādīja, ka viņas ir aicinātas “izplatīt Dieva Valstību ‘kontrabandas’ ceļā”. Šo veidu atspoguļo arī franciskāņu Miera lūgšana: nest mieru, prieku, cerību tur, kur tā visa pietrūkst, jo cilvēki mūsdienās aizvien biežāk dzīvo izolējušies viens no otra, cīnoties vieni paši ar savām problēmām.  Arhibīskaps uzsvēra divus no daudzajiem evaņģelizācijas  ceļiem – dzīvot atvērtībā uz cilvēkiem un kopt savstarpējo mīlestību kopienās, jo tā ir zīme, kas pievelk un uzrunā. Pasludinot Valstību, svarīgi to darīt Garā, jo “sludinot ar miesīgiem līdzekļiem, kristietība kļūst par ideoloģiju”. Tiem, kuri dzīvo Garā – “no viņu iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes un cilvēki nāks pie viņiem, gribot pasmelties,” uzsvēra Ekselence.

Šai Garā dzīvoja un darbojās arī tēvs Honorāts Kozmiņskis, kapucīnu mūks, izcils dvēseļu pazinējs un biktstēvs, sava laikmeta pravietis un priekšgājējs daudzām Vatikāna II Koncila idejām. Skaidrs mērķis – “atklāt cilvēkiem Dieva mīlestību” – pavadīja tēvu Honorātu jau no pirmajām viņa priesterības dienām, un šo misiju viņš uzticēja arī 26 jaundibinātajām kongregācijām, kas kļuva par Labās Vēsts nesējām dažādās sociālajās vidēs visā Austrumeiropā.

Arī Latvijas Baznīca jau vairāk kā gadsimta garumā ir tikusi bagātināta ar tēva Honorāta kongregāciju klātbūtni. Marijas Bezvainīgās Sirds mazās māsas ir vecākā kongregācija Latvijā. Pirmās māsas no Polijas ieradās 1897.gadā un bez pārtraukuma darbojas līdz mūsdienām. Māsas palīdzētājas dvēselēm šķīstītavā kalpo Latvijā kopš 1903. gada. Savukārt māsas kalpones Latvijā darbojās 19.-20 gs. mijā līdz Pirmajam pasaules karam. 1975. gadā atkal piecas māsas no Latvijas salika pirmos svētsolījumus, tādējādi atjaunojot Bezvainīgās Vissv. Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas klātbūtni Latvijā.

Pēc Svētās Mises bija iespēja pagodināt svētīgā tēva Honorāta relikvijas, kas glabājas māsu kapelā. Savukārt sadraudzības vakara gaitā māsas Otīlijas sagatavotais vēsturiskais pētījums par apslēpto māsu darbību Krāslavā 19.-20. gs. mijā mūs iedvesmoja ar pateicību atskatīties uz Dieva darbiem pagātnē un ar paļāvīgu cerību raudzīties nākotnē. Pētījums ticis sagatavots konferencei “Krāslavas katoļu baznīcai 250”.

*  Prezentācija “Slēpto” kongregāciju māsas Krāslavā 19.-20. gs. mijā (pdf) >>

Svinot Pateicības gadu, kā arī Lielo Novennu deviņu gadu garumā, ar kuru jau kopš 2007. gada gatavojāmies simtgades atcerei, mēs varam atzīt, ka šis garais laika posms ir palīdzējis mums, Tēva garīgajiem bērniem un viņa uzticētās misijas tālāknesējiem, tuvoties viņa garīgā mantojuma labākai iepazīšanai. Šajos gados, jo īpaši – katra mēneša 16. datumā, pārdomājām vairākus svarīgus garīgās dzīves balstus, ko Dibinātājs uzskatīja par lielākajām savas dzīves žēlastībām, piemēram, aicinājumu un konsekrāciju, Euharistiju un lūgšanu, upuri un gandarīšanu, žēlsirdību un pilnīgu veltīšanos Marijai – “Tuus Totus”.

Svētīgā Honorāta garīgā mantojuma iepazīšana  vairo pateicību Dievam par to, kā Viņš visos laikos vada un atjauno Baznīcu, aizvien jaunos veidos. Un mēs apzināmies, ka vislabākā pateicības forma par tēva Honorāta dāvanu ir mūsu dzīve viņa garā un saskaņā ar viņa ilgām.

Raidījumā “Es ticu” tiek skaidrota Rožukroņa lūgšanas struktūra un kārtība, kādā var to lūgties.

Ir ļoti nepieciešamas lūgšanas par bērniem, jauniešiem, par stiprām ģimenēm. Dzīvojam ļoti neviennozīmīgā laikā. Vēl jo vairā, ja tā lūgšanu grupa, tai ir LIELS spēks. Esmu par to pārliecinājusies.

Lai katru dienu viens otram sniedzam skaistas neredzamās garīgās rozes!

www.katolis.lv

22. – 24. septembrī māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā notika aicinājuma izzināšanas nedēļas nogale jauniešiem, kurā piedalījās ne tikai jaunieši no Rīgas, bet arī no Daugavpils, Jēkabpils, Bebrenes, Līvāniem, Jelgavas un Salaspils. Nedēļas nogales tēmu “Mīlēti. Izredzēti. Aicināti” jauniešiem palīdzēja labāk izprast bīskaps Viktors Stulpins un māsas kalpones.

Pirmajā konferences daļā bīskaps Viktors jauniešiem deva iespēju aizdomāties par to, kāda ir mūsu Dieva pieredze ikdienā – caur lūgšanu, klusumu, dabas skaistumu, ikdienas notikumiem un cilvēkiem. Lai atpazītu Dieva klātbūtni un darbību katru dienu, ir nepieciešams iet cauri ikdienai ar atvērtām acīm, jo “Dievs runā uz mums un sniedz atbildes, var negaidītā veidā dot norādi, kā rīkoties tālāk. Svarīgi ir šīs lietas pamanīt un nenoraidīt. Tādēļ vakarā ir labi praktizēt atskatu uz aizvadīto dienu, pārdomāt, ko esmu piedzīvojis, pārdzīvojis, kādi jautājumi mani ir nodarbinājuši. Pārdomāt, ko Dievs caur to man ir vēlējies pateikt. Labs piemērs, kā atpazīt Dieva darbību manā dzīvē, ir Jaunava Marija, kura visus savas dzīves notikumus paturēja prātā un pārdomāja savā sirdī”. Tāpat arī bīskaps Viktors norādīja, ka svarīga loma aicinājuma atpazīšanas ceļā ir arī piedzīvotajām ciešanām, kuras, pareizi pieņemtas un izdzīvotas, attīra mūsu izpratni par Dievu, jo “ciešanas palīdz mums tuvoties patiesajam Dieva tēlam”. Nereti sava aicinājuma ceļā varam piedzīvot arī bailes. Uz bailēm bīskaps aicināja paraudzīties no citas perspektīvas –  kā tās mani var tuvināt Dievam.

Otrajā konferences daļā bīskaps skaidroja, ko aicinājuma izzināšanas ceļā nozīmē, ka esam Dieva mīlēti, izredzēti un aicināti.

“Zināmā mērā mūsu dzīve ir noslēpums arī mums katram, tas ir kaut kas īpašs priekš katra no mums. Un Dievs vēlas, lai mēs iesaistītos šajā pazīšanas procesā – lai mēs esam ne tikai ziņkārīgi novērotāji no malas, bet lai esam gatavi iet, meklēt, arī kļūdīties… un nebaidīties no kļūdām, bet atklāt, kāda ir Dieva griba attiecībā uz mani.” Izzināšanas ceļā būtiski ir ne tikai saprast, ka Dievs mani ir aicinājis līdzdarboties, bet arī atcerēties un paturēt prātā, ka svarīgi ir mīlēt arī sevi pašu, jo bez tā nav iespējama patiesa mīlestība uz Dievu un tuvāko. “Kad noticam Dieva mīlestībai, tam, ka Viņš mūs mīl, tad arī spējam atpazīt Dieva aicinājumu savai dzīvei, jo tad mēs sadzirdam Dievu un sadzirdam to, uz ko Viņš mūs ir aicinājis. Tad ar mīlestību varam arī atbildēt šim aicinājumam,” sacīja bīskaps.

Māsas Ineses Ievas konferencē bija iespēja palūkoties uz katra cilvēka aicinājumu plašākā perspektīvā, kā arī uzzināt par četriem svarīgākajiem principiem lēmumu pieņemšanas procesā. Pieņemot lēmumus, svarīgi ir ielūkoties ne tikai tajā, ko saka manas emocijas – tajās sajūtu dzīvību vai pilnīgu sastingumu, bet arī izmantot racionālos prāta apsvērumus, jo “lēmuma pieņemšanas procesā Dievs mūs nav atbrīvojis no prāta”, uzsvēra māsa Inese Ieva.

Svētdien jauniešiem bija iespēja pārdomāt Vissvētākās Jaunavas Marijas lomu un nozīmi aicinājuma izzināšanas ceļā. Lai sadzirdētu Dieva aicinājumu, ir jāieklausās Viņa Vārdā. Tā kā Marija ir visskaistākā Lectio Divina ikona, uzlūkojot viņas dzīvi, jauniešiem bija iespēja mācīties, kā dzīvot ar Dieva Vārdu ikdienā. “Marija pasludināšanas dienā mums atgādina, ka Dievs nāk pie cilvēka viņa ikdienā. Katrs vārds Bībelē ir man un par mani. Ir tikai jāiemācās klausīties. Kamēr manī nebūs šādas pārliecības, mana svēto Rakstu lasīšana būs abstrakta,” uzrunā jauniešiem uzsvēra māsa Zane.

Jaunieši labprāt izmantoja ne tikai iespēju aiziet uz grēksūdzi pie bīskapa, bet arī uzticēt Kungam savas vajadzības individuālā aizlūgšanā pie māsām. Bet viss nebija tik nopietni kā izklausās, jo netrūka arī jautrības un smieklu, un piedzīvojuma garšas. Īpaši, kad bija jādodas “Vārda medībās” pa Ķīpsalu vai jāsaprot, kurā brīdī jāmetas bēgt, jo “pakaļ dzenas vecmāmiņa”.

“Šajā nedēļas nogalē Dievs caur visu piedzīvoto atkal atgādināja, ka viņam ir konkrēti plāni attiecībā uz mums katru. Sapratu, ka lai šis Dieva plāns realizētos manā dzīvē un es spētu atrast sevi, man galvenokārt ir jācīnās par attiecībām ar Kungu. Jāveido sava dzīve uz tiem likumiem un vērtībām par kuriem lasu Viņa svētajā Vārdā (Bībelē). Dievs šajā nedēļas nogalē aicināja mani atjaunot attiecības ar Mariju. Bērnībā šīs attiecības man bija uzticības un uzticēšanās pilnas, bet ar laiku tas pazuda. Aicinājuma izzināšanas nedēļas nogalē es Mariju iepazinu no jauna. Uzrunāja tā realitāte, kuru Marija izdzīvoja savā ikdienā. Tas man ļāva saprast, ka viņa ir tuva arī man un no viņas varu mācīties, kā cīnīties ar grūtībām savā ikdienā. Spēcīgi uzrunāja arī doma, ka Dievam ir jāatdod pats labākais – jāattīsta savi talanti un prasmes pēc iespējas labāk, lai ar to varētu kalpot Kungam un tuvākajam,” – savā pieredzē par piedzīvoto liecina studente Agnese.

Kopumā izkristalizējās atziņa, ka jauniešiem ir svarīgi saprast ne tikai savas dzīves aicinājumu, bet arī to, uz ko Kungs viņus aicina ikdienā, kā arī saprast un atrast labāko veidu, kā garīgumu izdzīvot ikdienā.