Euharistija – dzīvības un svētuma avots
Euharistija jeb Svētā Mise. Dažiem tas nozīmē kaut ko nezināmu, tas var būt ir svešvārds, vai saistās ar pieradumu, pienākumu, svētkiem, tikšanos vai svētdienu… Ko Euharistija nozīmē Tev? Ja lasi šīs rindas, visdrīzāk Tava atbilde nebūs ne svešvārds, ne nepazīstams jēdziens, taču ļoti iespējams, ka kāds no pārējiem minētajiem variantiem.
Kā atgādina Vatikāna II koncils, Euharistija ir kristieša dzīves avots un virsotne. Bet kā to izdzīvojam realitātē? Vai tiešām priecājamies par Kunga atnākšanu ik dienas pie mums zem Maizes un Vīna zīmēm? Vai ticam Viņa reālajai klātbūtnei katrā Svētajā Misē? Vai sagatavojamies Svētajai Misei ar lūgšanu un pēc tās pateicamies par saņemtajām bagātīgajām žēlastībām? Vai…? Jautājumus varētu turpināt.
Dievmāte mums norāda uz Jēzu. Viņas mērķis ir Viņš, mūsu Kungs. Rožukronis, Viņas iemīļotā lūgšana, ir Kunga zemes dzīves noslēpumu pārdomāšana, izmantojot teoloģisku apzīmējumu – tas ir kristocentrisks. Vislabāk šeit uz zemes Dievu mēs atklājam Euharistijā un Svētajos Rakstos. Tieši tāpēc Euharistija bija lūgšanu kustības “No sirds un sirdi” šī gada tikšanās tēma. Lūgšanu dienu 3.jūnijā vadīja priesteris Slavomirs Plusa un māsas kalpones Eva un Magda no Polijas (trešo reizi kopš 2016.gada).
Māsas Eva un Magda ievadīja dalībniekus tikšanās tematikā. Īpaši interesants bija māsas Magdas sarūpētais pārsteigums – pupiņas, uz kurām redzama monstrances zīme. Lai gan Baznīcas vēsturē ir datēti 130 euharistiskie brīnumi, šāda veida gadījums ir vienīgais. Franču revolūcijas laikā 1798.gadā kāds Elzasas reģiona priesteris bailēs par Euharistiskā Jēzus drošību, lai tas netiktu apgānīts, pēc saimnieces ieteikuma noslēpa to pupiņu laukā. Pateicība Dievam, revolucionāri šajā apvidū nenodarīja nekādu lielus postījumus. Taču liels bija saimnieces pārsteigums, kad pēc pāris mēnešiem, vācot no lauka pupiņas, viņa pamanīja, ka uz katras no tām ir attēlota monstrance! Tas ir ļoti sīks attēls, taču skaidri saskatāms, ka zinātājs bez pūlēm tajā atpazīst monstranci, kurā parasti tiek izstādīta Hostija. Jāpiebilst gan, ka meklējot informāciju internetā, var atrast arī citas šo pupiņu izcelsmes vēsturisko fonu versijas, taču laikam ne tas būtu šoreiz būtiskākais, bet gan iespēja to redzēt kā kārtējo Dieva apliecinājumu Viņa, mūžības Kunga, reālajai klātbūtnei Euharistijā, konsekrētā Maizes gabaliņā. Zīmīgi, ka pavairojot šīs pupiņas, arī nākamās saglabāja īpašo “zīmējumu” ar monstranci.
Mūsdienās mazāk nekā senāk pievēršam uzmanību ārējiem reliģiskiem žestiem, jo sakām, ka būtiskākais taču notiek sirdī… Tā arī ir, taču arī tiem vēl aizvien ir nozīme un Kungs no mums prasa arī ārējas uzticības, pielūgsmes zīmes. Par šādu pieredzi savā dzīvē dalījās priesteris Slavomirs. Reiz, neskatoties uz spēcīgām muguras sāpēm, viņš saņēma iedvesmu pagodināt Kungu klātesošu Vissvētākā Altāra Sakramenta adorācijas laikā, pieliecoties ar seju līdz zemei Kunga priekšā. Turklāt šī adorācija notika rekolekciju laikā, klātesot arī citiem to dalībniekiem. Priesteris godīgi atzina, ka viņa pirmā reakcija bija nevēlēšanās izskatīties smieklīgi pārējo cilvēku priekšā un devās uz blakus esošo tukšo zakristiju. Tur nometies ceļos līdz zemei, viņš piedzīvoja pilnīgu muguras dziedināšanu. Arī katram no mums bija iespēja pagodināt Kungu šādā veidā Euharistiskās adorācijas laikā, pēc kopīgas Rožukroņa lūgšanas, kā arī saņemt individuālu svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Jāpiebilst, ka šis pielūgsmes žests var arī tikt upurēts kā gandarījuma un pārlūguma zīme par saviem, vai kādas citas personas grēkiem.
Paldies Kungam arī par jauko laiku, kā dēļ bija iespēja mieloties ar pusdienām un baudīt sadraudzību klostera pagalmā. Pēc tām sekoja priestera Slavomira konference un iespēja attīrīt savu dvēseli Grēksūdzes sakramentā.
Svētās Mises (mūsu dienas virsotne!) noslēgumā notika pirmā Euharistiskā procesija Ķīpsalas vēsturē, kas arī ir ārējs žests – iespēja atzīt Jēzu par manu Kungu publiski. Ļoti priecājamies, ka Jēzus svētīja šo tik kontrastaino salu katrā apstāšanās stacijā! Lai gan procesija notika tikai viena kvartāla ietvaros, ticam, ka svētībai nav robežu! Nav robežu arī žēlastībām, ko Kungs vēlas mums sniegt ikvienā Euharistijā, ja vien mēs patiesi atveram Viņam savu sirdi un caur to kļūstam līdzīgāki Jēzum, kas arī ir šīs pārdabiskās tikšanās mērķis. Kā raksta svētīgais tēvs Honorāts –
“Vai vēlies zināt, kādas ir šīs savienošanās augļi? Tie ir lēna pārveidošanās Jēzū Kristū, jo, ja ūdens pile grauž akmeni, ko gan neizdarīs Kungs Jēzus Svētajā Komūnijā, pat ja sirds, kas ar viņu bieži vienojas, būtu no akmens.”
m. Anna
