Tezē kopienas organizētā Eiropas tikšanās, kas gadumijā pulcina tūkstošiem jauniešu, šogad notiek pavisam tuvu – Vroclavā! Tāpēc – IR jābrauc!
Izbraukšana – 27. decembrī (pēcpusdienā) un atgriešanās – 2. janvārī.
Pieteikšanās caur linku līdz 24. novembrim!
Tikšanās programma: šeit
Franciskāņu kopiena Latvijā sirsnīgi ielūdz uz svētkiem, ko šogad pirmoreiz svinēsim visi kopā sv. Alberta baznīcā! Tos organizē tēva Honorāta Kozmiņska dibināto kongregāciju māsas sadarbībā ar Mazāko brāļu kapucīnu ordeni un Sekulārfranciskāņu ordeni (terciāriem).
Viens no pamudinājumiem svinēt svētkus, turklāt – visiem kopā, bija šovasar “Mieram tuvu” izdotā grāmata par svētīgo tēvu Honorātu Kozmiņski “Dvēseļu arhitekts”. Lai arī viņš pats nav bijis Latvijā, tomēr “viņa darbība bija tik vērienīga, ka sasniedza mūsu zemi,” – tā grāmatas priekšvārdā raksta brālis Jānis Savickis OFMCap. Tēva Honorāta persona vieno mūs visus – gan brāļus kapucīnus, viņa līdzbrāļus, gan māsas no tēva Honorāta dibinātajām kongregācijām, no kurām Latvijā darbojas četras. Un, protams, sekulārfranciskāņus – māsas un brāļus terciārus pasaulē, jo šīs kustības attīstībai Svētīgais bija veltījis visu dzīvi. Šeit slēpjas arī tēva Honorāta darbības auglīgums un ģenialitāte – spējā sadarboties un vienot cilvēkus kopīgam evaņģelizācijas mērķim, lai visi iepazītu Dieva mīlestību!
Svētku programma
17:00
Svētku programma
17:00
Sakrālās mākslas izstāde “SĀKUMS”
Piedalās: Arta Skuja, Gundega Zaķe-Cimža, Zīle Ziemele, Aleksandra Runde un citi mākslinieki
Meditācija mūzikā
ar refleksijām no “Mieram tuvu” grāmatām
18:00
EUHARISTIJA
pateicībā par franciskāņu kopību Latvijā un par tēva Honorāta devumu Baznīcai
Celebrē bīskaps Andris Kravalis un brāļi kapucīni
19:15
SADRAUDZĪBA
Vārds grāmatas “Dvēseļu arhitekts” veidotājiem
“Terciāru grupas svētceļojums uz Asīzi 2019. gada oktobrī. Piezīmes, pārdomas, pārsteigumi.” – Agnese Irbe, OFS
Agape ar līdzpaņemtiem cienastiem
„Ja Francisks tagad pie mums atnāktu, es esmu pārliecināts, viņš nesāktu runāt ne par „Nabadzības Kundzi”, ne arī par „māsu sauli un brāli mēnesi, bet gan par Jēzu Kristu, pie tam – krustā sistu”. (t. Ranjero Kantalamesa OFMCap)
Šogad, līdzīgi kā pērn, māsu kalpoņu klosterī norisinājās Franciskāniskās lūgšanas skola. 17. marta tikšanās „Spogulis krustā – kontemplācijas skola” bija veltīta krusta noslēpuma pagodināšanai. Māsas Ineses Lietavietes stāstījums par krusta nozīmi svētā Franciska dzīvē palīdzēja sagatavoties svēta Damiāna krusta pagodināšanas brīdim kapelā. Savukārt Jāņa Kurševa vadībā kopīgi izdziedājām liturģisko lūgšanu Officium Passiones – svētā Franciska ofīciju par Kunga ciešanām, kura pamatā ir svētā Franciska apkopotie teksti no Svētajiem Rakstiem (galvenokārt Psalmi), kas vēstī par Dieva Kalpa – Kristus ciešanām, kā arī pauž augšāmcelšanās cerības prieka nojausmu.
Tikšanās kulminācija bija Euharistija. Priesteris Ilmārs Tolstovs sprediķī mūs mudināja izdzīvot Franciska garīgumu ikdienā, uz to palūkojoties no praktiskās puses. Kā prirsteris uzsvēra, tad ikvienas rekolekcijas ir domātas tam, lai palīdzētu atkal savākt to, kas ir izkaisīts. Viņš atgādināja par vairāku izcilu Dieva kalpu garīguma izpausmēm un to atstātajiem augļiem, kas savukārt mūs mudina uz nemitīgu atgriešanos pie Kunga krusta, kurš ir mūsu brīvības un laimes avots.
Rīgas Svēta Jēkaba katedrāles vikārs atzina, ka visi garīguma ceļi, lai gan ir tik dažādi, vienmēr beigās satiekas pie krusta koka, kur tad arī esam aicināti ielūkoties kā spogulī, kas ir mūsu patiesās laimes dāvātājs. Tieši krusts taču ir tas, kas dara cilvēku laimīgu, jo, vai gan mēs varētu priecāties, ja nebūtu Kristus upura? Tieši tādēļ arī esam aicināti uz līdzdalību krusta noslēpumā, ielūkošanos tajā kā spogulī, lai piedzīvotu neizsakāmo laimi būt cieši vienotiem ar Jēzu.
Māsa Inese konferencē stāstīja par vairākām epizodēm no Franciska dzīves, kurās parādījās Kristus krusta godība. Viņa atgādināja, ka krusts ir ciešanu zīme, bet Kristus ir arī uzvarētājs – krustā sists, bet mūžīgi dzīvs. Svarīgi pamanīt, ka Viņš ir augšāmceltais Pestītājs, kas ļauj mums krustā saskatīt bezgalīgo mīlestību, kas Viņu aizveda pie krusta. Šajā mīlestībā svētais Francisks atrada prieku. Pilnīgs prieks pēc Franciska domām ir Kristus mīlestības dēļ panest pārestības, ciešanas, izsmieklu un mokas, nedusmojoties un neļaunojoties. Vairāk kā par Svētā Gara dāvanām, jāpriecājas, ja redzam sevī Kristus krusta uzvaru, ja krusts mūsos sāk uzvarēt.
Kontemplācija aizsākas ar uzlūkošanu un pārdomām, ar mīlestību uz Jēzu, kurš par mums ir atdevis visu, jo, lai Dievu varētu pielūgt, nepieciešams Viņu iepazīt. Ceļš pie Dieva sākas ar to, ka pamanām otru cilvēku, nepaliekam vienaldzīgi pret viņa situāciju. Kad kāds ubags reiz lūdza Franciskam naudu, bet viņš tam atteica, jo bija aizņemts ar citam lietām, tad viņa sirds to vēlāk tik stipri pārdzīvoja, ka viņš izdarīja apņemšanos – ja kāds man ko lūgs Dieva vārdā, es tam neko neatteikšu. Franciska ceļš uz atgriešanos sākās ar to, ka, lasot Evaņģēliju, viņš saprata, ka nevar palikt vienaldzīgs pret spitālīgo. Pēc šīs tikšanās ar spitālīgo viņš piedzīvoja Kristu, kas ir cilvēku atstumts, nevienam nevajadzīgs.
Un Franciskam vairs nepietika ar naudas došanu, nu viņš spitālīgo arī noskūpstīja, un tas jau bija kas daudz dziļāks. Ar to arī sākās Kristus satikšana visā radībā.
Katram no mums mājās ir kāds spogulis, kurā mēdzam ieskatīties, lai pārbaudītu, kā izskatāmies, lai palūkotos uz sevi no malas. Spogulis labi parāda mūsu ārieni. Taču ir vēl kāds „spogulis”, kas ir vērsts uz mūsu iekšējo pasauli un kurā esam aicināti lūkoties. Šo „spoguļa” metaforu lieto svētā Klāra savā vēstulē svētajai Agnesei no Prāgas: „Jēzus ir mūžīgās gaismas spožums un šķīsts spogulis. Raugies šajā spogulī ik dienas, ak, karaliene, Jēzus Kristus līgava. Aplūko nepārtraukti tajā savu seju, lai tu ietērptos un greznotos ar visu tikumu ziediem un drānām tā, kā tas pienākas visaugstākā Karaļa meitai un visdārgākā līgavai!”
Ļausim arī mēs, lai šis gavēņa laiks aizved mūs līdz krusta spogulim tā, ka, līdz tam nonākuši, uzdrošināmies tajā ielūkoties, bet ielūkojušies varam pazemīgi nokrist ceļos un liet gaužas asaras par savu neuzticību, atzīstot, ka mūsu ciešanas šajā dzīvē nav salīdzināmas ar mūsu Kunga mīlestības pilnajām sāpēm mūsu atpestīšanas darbā.
