Mūsu kongregācijas īpašā harizma:
– būt Dieva mīlestības zīmei pasaulē, cenšoties to pārveidot Evaņğēlija garā.
 |
Mīlestība ir kalpošana, kas ir kongregācijas garīguma pamatā. To mēs mācāmies no Jēzus, kurš atnāca, lai “kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20,28), kā arī no Marijas, kura par sevi teica: “Lūk, es esmu Kunga kalpone” (Lk 1,38).
Mūsu konstitūcijā teikts: |
Gars, kurš atdzīvina Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregāciju, savu dedzības kvēli rod Pestītāja mīlestībā, kurš, nākot pasaulē, kļuva par Kalpu visiem, it sevišķi nabagiem, cietējiem un tiem, kuri dzīvē nomaldījušies. (..)
Dieva Dēls gatavībā atbildēja Tēvam: „Lūk, es nāku pildīt Tavu gribu” (Ebr 10, 6), bet Marija ar mīlestību steidzās pie Elizabetes, lai viņai pakalpotu. Sekojot viņu paraugam, māsas kalpones cenšas pastāvīgi būt gatavas pieņemt Dieva gribu un kalpot Dievam un tuvākajiem, it īpaši „tur, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama” (t. Honorāts). Kontaktos ar cilvēkiem māsas saglabā dabisku vienkāršību, kas modina uzticēšanos un atver sirdis Kristum.
|
 |
Māsas savā kopienā cenšas izdzīvot Jēzus un Marijas apslēpto dzīvi Nācaretē, kas, kaut arī Dieva klātbūtnes apgarota, cilvēku acīm šķita vienkārša un parasta. |
Kalpošanas ceļu sev izvēlējās Dieva Dēls un, jau no paša sākuma, arī Viņa Bezvainīgā Māte, kura visaugstākās izredzētības brīdī sevi nosauca par Kunga Kalponi. Viņas dzīve, dievišķo noslēpumu pārpilna, cilvēku acīs bija vienkārša un parasta.
Māsas cenšas līdzināties Marijai kalpošanas misijā un līdzīgi Viņai apslēptībā izdzīvot savu aicinājumu kalpot vienīgi Dievam.
|
 |
Kongregācija pieder plašajai franciskāņu saimei, līdz ar to no sv. Asīzes Franciska mēs mācāmies piedzīvot pašas un nest citiem prieku, kura avots ir Kristus krusts. |
Svētā Franciska dedzības mudinātas, māsas kalpones dziļi tic, ka Baznīca viņas ir aicinājusi klusā un apslēptā apustulātā līdzdarboties sabiedrības iekšējā pārveidē pēc pirmo kristiešu kopienas parauga, kurā „visiem ticīgajiem bija viena sirds un viens gars” (Apd 4, 32).
|
