Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācija tika dibināta Polijā 1878. gadā kā atbilde uz konkrētā laika un sabiedrības vajadzībām. 19. gadsimta otrajā pusē Polija bija beigusi pastāvēt kā valsts un tika sadalīta. Krievijas okupētajā apgabalā notika smagas represijas: tika uzspiesta rusifikācija, ierobežota draudžu darbība, slēgti klosteri.
Meklējot atbildi uz to, kā labāk risināt šī grūtā laikmeta problēmas Dieva Vārda gaismā, svētīgais tēvs Honorāts Kozmiņskis OFMCap (1829-1916) no jauna atklāja Dieva reālo, kaut arī apslēpto klātesamību Betlēmē, Nācaretē, uz Palestīnas ceļiem, bet pēc tam – uz krusta un apslēptu zem maizes zīmēm. Apslēptās Dieva Dēla dzīves paraugs viņu iedvesmoja dibināt jaunu, līdz tam Polijā nepazītu apslēptās klosterdzīves formu, jo klosterdzīvē tēvs Honorāts saskatīja lielu spēku, kas sekmē tautas garīgo atdzimšanu. Viņa dibināto kongregāciju locekles kalpoja cilvēkiem tajā vidē, no kurām pašas bija cēlušās, ārēji saglabājot iepriekšējo dzīvesveidu. Tēvs Honorāts viņām deva svētā Asīzes Franciska III ordeņa regulu, kā arī katras kongregācijas raksturam atbilstošu konstitūciju.
1878. gadā pirmās trīs kandidātes (tēva Honorāta penitentes) veltīja sevi kalpošanai Dievam kādas nelielas mājas bēniņos Zakročimā. Šajā laikā Getšvaldē, Polijā, notika Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās, kas guva plašu rezonansi tautā. Arī pirmās kandidātes tēvs Honorāts sūtīja uz parādīšanās vietu, lai ar vizionāru starpniecību uzzinātu, vai kongregācijas izveidošana saskan ar Dieva gribu. No Marijas tika saņemta atbilde: “Svētīju kalpones!” – un šie vārdi tika izraudzīti arī par kongregācijas nosaukumu.
Kā garīgās dzīves pamatu māsām tēvs Honorāts ieteica sekošanu Kristum un Viņa Bezvainīgajai Mātei viņu apslēptajā dzīvē, bet kā īpašu uzdevumu paredzēja rūpes par tautas ticības gara un morāles atdzimšanu. Māsas centās dot pretsparu garīgajam pagrimumam, kas valdīja laukos, cīnoties pret alkoholismu, dibinot skolas, vadot draudzēs rožukroņa pulciņus utt.
Pirmajos kongregācijas veidošanās gados māsas pārsvarā dzīvoja atsevišķi, tikai laiku pa laikam sanākot kopā. Šīs māsas, kuras vēlāk tika nosauktas par „apvienotajām”, saskaņā ar dibinātāja ieceri bija galvenais un skaita ziņā lielākais kongregācijas atzars. Viņas dzīvoja pēc pāvesta Leona XIII reformētās regulas, deva svētsolījumus tikai uz laiku un veica apustulisko darbu savās ģimenēs un darbavietās. Ar „apvienotajām” māsām sadarbojās kopienās dzīvojošās māsas, kuras ievēroja pāvesta Leona X klosterdzīvei pielāgoto regulu. Viņām bija organizēts noviciāts, viņas deva svētsolījumus uz laiku un pēc tam uz mūžu, un kalpoja kā priekšnieces un audzinātājas pārējām kongregācijas māsām. Ar šīm kopienā dzīvojošajām, kā arī ar „apvienotajām” māsām sadarbojās t. s. „sabiedrotās” māsas. Tās nebija tik cieši saistītas ar kongregāciju un dzīvoja kā laicīgās terciāres, nedodot svētsolījumus.
Būtiskas izmaiņas kongregācijas struktūrā notika pēc 1909. gada, kad Apustuliskais Krēsls ar atzinības dekrētu (decretum laudis) apstiprināja konstitūciju tikai kopienās dzīvojošajām māsām. „Apvienotajām” māsām tika dota iespēja pievienoties kopienām vai arī kļūt par „sabiedrotajām” māsām. Kopš tā laika kongregācija pilnībā pieņēma kopienas dzīves veidu un konstituējās kā bezhabita klosterdzīves kongregācija. Šīs pārmaiņas bija saistītas arī ar reliģiskās un politiskās situācijas izmaiņām Polijā.
Pēc Polijas neatkarības atgūšanas 1918. gadā kongregācija paplašināja savu darbību, dibinot klostermājas visā Polijā, bet vēlāk arī Amerikas Savienotajās Valstīs (1935), Itālijā (1969) Ruandā un Kongo (1977), Baltkrievijā, Francijā.
1937. gadā Apustuliskais Krēsls apstiprināja kongregāciju uz laiku, bet 1949. gadā, pāvesta Pija XII pontifikāta laikā, kongregācija saņēma galīgo apstiprinājumu.