Gads, kas pārvērta dzīvi. Ja jūties gana stiprs, tad piesakies Samuēla gadam, lai atklātu sava vājuma milzīgo žēlastību, kad atklājas Kunga bezgalīgais stiprums un mīlestība, kas tajā paslēpta.

Žēlastības gads. Neredzamā, būtiskā pamanīšanas gads.

Reāls izaicinājuma gads.

Attiecību gads, ja ticība ir attiecības.

Savas iekšējās nāves ielejas atklāšanas un atzīšanas gads, bet vēl lielāks atklājums – Viņa – Dzīvinošā – ienākšana manā nāves ielejā, ceļš cauri tai kopā.

Veidošanas gads. Māla atrašanas un veidošanas, Viņa gudro Roku bezgalīgs pieskāriens, nodošanās Viņa iecerei.

Var jau kaut kā vai pat ļoti veiksmīgi vadīties pa dzīvi, nepalaist šīs zemes izdevīgos piedāvājumus garām, galu galā – ja jau dzīve piespēlē, – un tomēr nekad nebūt mierā, jo mūsu iecere ir tik vienpusēja, sevpusēja, individuāla putekļa haotiska pārvietošanās īsti nezini kam un kā radītajā visumā. Var jau izlikties (vēl vienu gadu), ka tā tam arī būtu jābūt, ticēt faktiem un mēģenēm, reklāmveidīgām vēja pūsmām un stūrgalvīgām iecerēm.

Bet var atdot sevi iecerei, brīnišķīgajām Rokām, bezgalīgajai Žēlsirdībai, Marijas apredzībai un beidzot būt laimīgam veselumam Tēvā.

Nokāp, Zahej, vērotāj! Jēzus grib nākt pie Tevis.

II

Samuēla gada vidū (ap janvāri/februāri) atrados brīdī, kad šķita – visapkārt ir tumsa un vienīgā gaisma ir tā, kas aizplīvurota spīd no Jēzus Vaiga. Pirms tam par šādu brīdi jau bija runājis priesteris, minējis, ka tā varot gadīties. No šī stāvokļa izkļuvu, kad pirms gavēņa laika saslimu un vienlaicīgi mani sāka uzrunāt Mātes Terēzes garīgums – tas notika caur nejaušā veidā dzirdētu lekciju, sarunām, grāmatu u.c. Tieši stāsti par Mātes Terēzes dzīvi palīdzēja aptvert kalpošanas lomu, tās nozīmi. Jo aicinājums ir lielā mērā saistīts ar kalpošanu. Neilgu brīdi pēc tam dziļāk ieiet kalpošanā kavēja apjausma par manu motivāciju – kāpēc vēlos kalpot. Dievs parādīja, kas traucē kalpot un ar kādu sirdi tas būtu jādara un ar kādu motivāciju tas nebūtu jādara.

Būt Samuēla grupā ir īpaši – iesākumā, kad vēl nebija izveidojies paradums katru dienu lasīt noteiktos Bībeles fragmentus (grupas vadītāja izsniegtos katrai dienai), palīdzēja tas, ka zināju – šajā rītā/dienā to pašu rakstu vietu lasa arī citi grupas dalībnieki.

Reiz biju dzirdējusi par nopietno un it sevišķi jezuītu plaši izmantoto Svēto Rakstu lasīšanas paņēmienu – lectio divina. Kas to būtu domājis, ka pienāks laiks, kad man būs iespēja soli pa solim apgūt šo metodi? Tieši tā bija visvērtīgākā dāvana, ko saņēmu Samuēla gada laikā. Spilgts brīdis: sestdienas rīts – visapkārt un arī iekšpusē bezcerība un apmulsums pēc nedēļas notikumu biruma, kas nav padevušies nekādai sašķirošanai. Gribas ķerties pie kāda mierinājuma, kaut kā pārtraukt bezgaisu un vilšanos. Bet rīts – tas taču nozīmē lectio divina (vismaz sestdienā, kad nesteidzina noteikta laika darbs). Un tādējādi sestdienas rīts, lasot rakstus, lēnām pārvēršas, iegūst gaišas un skaidras aprises. Vētra vairs neizskatās tik biedējoša un burinieku sāk vest uzticama virziena vējs, sirds zina – tas ir īstais, kurā gūt mieru un pārliecību par tālāko navigāciju.

Kādā grupas tikšanās reizē vadītāja stāstīja par izvērtes lūgšanu: Ignācijs no Lojolas esot teicis – iesākumā jezuīts pamet izvērtes lūgšanu, tad Euharistiju, tad adorāciju un vēlāk arī pašu jezuītu ordeni. Palēnām izvērtes lūgšana pārliecināja mani par savu spēju atvērt acis uz dzīves notikumiem.

Arī pati Samuēla grupa bija auglīga augsne, kur izvērtes lūgšanai augt un kļūt par pieradumu. Izmantoju arī izvērtes soļu audio ierakstus – dodoties ceļā vai pastaigas laikā.

Samuēla grupas tikšanās ļoti palīdzēja „ievilkt elpu” un iegūt skaidrāku sirdi. Daudz labāk arī sāku saprast, kas ir izvēle un, cik liela ir tās nozīme. Un galvenais – garīgā dzīve nereti sastāv no maziem solīšiem.

III

Šī gada laikā (no rudens līdz vasarai) esmu vairāk lūdzies par man svarīgām izvēlēm; ik dienas lasījis līdzi doto Vārdu, iespēju robežās vērsies pie garīgās vadības un reizi mēnesī ticies ar citiem samuēļiem.

Rezultāti? Pat ja man nav taustāmas atbildes šobrīd, tomēr pats process ir bijis tā vērts – apzināti tuvoties Dievam, censties izprast Viņa gribu, vadību. Ikdienā notiek gana daudz visādu procesu, virzību, nāk dažādas domas, iedvesmas. Un tā ir māksla izprast, kas ir no Dieva un kas – nē. Nevaru lielīties, ka man tagad „ viss ir skaidrs”, taču, rakstot tādu kā garīg0 dienasgrāmatu, var pamanīt ka kādas lietas, domas atkal un atkal atkārtojas. Tātad ne bez iemesla. Un Dieva Vārds, arī tā apcerē man vēl „ir kur augt”, redzēt vairāk par tiešo tekstu, censties izprast, ko tas nozīmē tieši man.

Visbeidzot noslēguma rekolekcijās sapratu, ka tā svarīgākā lieta nav tā vai cita izvēle, atbilde, bet tuvākas attiecības ar Dievu.

Ar Samuēla gadu jau nekas patiesībā nebeigsies, nebūs vairs šie aktuālie jautājumi, nāks vietā citi. Tādēļ svarīgi, lai mēs mācētu Viņam tuvoties, uz Viņu klausīties.

IV

Dievs mani nejaušā veidā aicināja pievienoties „ Samuēla grupai” un es piekritu šim aicinājumam.

Šajā gadā man svarīgi bija iepazīt Dievu tuvāk, veidot ar Viņu personīgas attiecības, sajust ilgas pēc Dieva vārda lasīšanas.

Vistuvākie vārdi man no Bībeles, ko Jēzus teica: „Es esmu ceļs, patiesība un dzīvība”. Šie vārdi pārņēma mani visu, tā nu es sāku iet šo ceļu, protams, tas nebija viegls, jo bija grūtības un pārbaudījumi. Lai cik grūti to pieņemt, bet tieši grūtības padara mūs spējīgus augt un attīstīties.

Svarīgu priekš sevis atziņu guvu, ka Dievs mani nevar pārveidot vienā dienā tā kā es gribētu, bet Viņš to dara pēc Saviem ieskatiem, pamazām, lēnām …

Ticu un zinu, ka šis gads priekš manis ir sākums, jo izrādās, ka pēc 30 gadiem nodzīvotiem es varu būt „ restartēta” jaunam sākumam! Pateicība Dievam!

V

Samuēla gads bija kā lāpuguns manā tumsā, kā Dieva šūpulis zīdainītim. Katru mēnesi Tas Kungs mani izveda cauri jaunam posmam, cauri šķīstīšanai, cauri Svētā Gara vadībai, cauri atgriešanai – cauri visiem posmiem Viņš mani uz rokām nesa tuvāk savai Sirdij, savai mīlošā Tēva Sirdij.

Mēs katrs esam aicināts sekot Jēzum un caur Viņu nonākt pie Tēva. Samuēla gada laikā Dievs Tas Kungs ļoti spēcīgi runāja uz mani, Viņš pats mani vadīja un turpina vest uz vietu, ko Viņš ir paredzējis. Samuēla gada laikā es piedzīvoju daudz dāvanu no Dieva. Protams, netrūka arī ciešanu, bet Dievs darbojās, Viņš deva un dod visu, kas nepieciešams mūsu dvēseles pestīšanai. Pats Samuēla gads ir varena dāvana Dieva bērnam, slava Dievam par to! Īsumā sakot, Samuēla gada laikā es daudz dzīvāk piedzīvoju Kunga darbību manā dzīvē.

VI

Samuēla gads paiet ātri, iespējams pat ātrāk kā citi gadi!

Man tas bija brīnišķīgs laiks! Nevaru tev pastāstīt, ka uzreiz pēc Samuēla gada noslēguma lecu iekšā laulības čībās vai klostera sandalēs, nav vēl pienācis mans laiks. Bet Samuēla gada laikā vēl vairāk apzinājos, ka Kungs mani ir izredzējis un man ir aicinājums, un tas ir tepat, bet Viņš man dod pacietību to gaidīt un izaugt līdz tam.

Samuēla gadam ir tikai viena ne pārāk laba lieta – tas beidzas! Un man Samuēla gads kopā ar Samuēla grupu vairs nebūs. Noteikti būs pašai savi samuēla mēneši vai, varbūt, gadi, tikai bez Samuēla grupas ikmēneša tikšanās.

Ir patiesībā tik skaisti, ka beidzas kāds brīnišķīgs notikums, jo es zinu, ka vēl brīnišķīgāki notikumi ir tikai priekšā, jo Kungs ir nebeidzams Brīnums!

Liels paldies jums, māsas!!!

VII

Visa sākums ir Kristus. Kopš dzimšanas tas jau mums ir sirdī. Ceļš ar Kristu ir skaists, dažu brīdi paliek grūti, bet vienmēr Viņš ir blakus, tikai paskaties pār plecu un sauc – Kristu, apžēlojies par mani!

Uzticies Viņam, kļūsti maziņš un paļāvīgs. Kļūsti sirdī svēts un tuvāks Kristum.

Slava Kristum!

Klauvē tik ilgi Kristum, kamēr Viņš sadzirdēs! Jo Viņš patiesi dzird!