Tomass Mertons

Katram cilvēkam ir paaicinājums. Dievs visus ir aicinājis būt līdzdalīgiem Savā dzīvē un Savā valstībā. Viņš ikvienam ir paredzējis konkrētu vietu šajā valstībā. Ja mēs pratīsim to sameklēt, tad būsim laimīgi. Ja neatradīsim – mūsu laime nebūs pilnīga. Nevajag lolot ilūziju, ka mēs atklāsim savas dzīves ceļu, spēlējot paslēpes ar Dieva Apredzību. Mūsu aicinājums nav Sfinksa noslēpums, kuru mums nekavējoties jāatrisina vai arī jāiet bojā. Daži cilvēki nonāk pie secinājuma, ka viņi ir daudzreiz kļūdījušies un ka, lai cik paradoksāli tas nebūtu, tieši tas ir bijis viņu aicinājums – iziet cauri dzīvei, pieļaujot veselu rindu kļūdu. Mēdz notikt, ka tikai pēc ilgāka laika mums atnāk skaidrība, ka tā ir bijis labāk.

Par mūsu dzīves ceļu lemj divi

Jebkurā gadījumā par mūsu dzīves ceļu lemj divi nevis viens, un tas nav neizbēgams fatum, kuru mums būtu uzspiedusi kāda cietsirdīga dievība, atstājot mūs bez jebkādas izvēles. Gluži pretēji, mūsu paaicinājums rodas, sadarbojoties divām brīvībām un divām mīlestībām. Skatīt paaicinājumu ārpus mīlestības un draudzības konteksta ir pilnīgi bezcerīgi. Mēs sakām Apredzība, taču tas ir filozofisks apzīmējums. Svētie Raksti runā par Debesu Tēvu, tātad Apredzība nav institūcija, tā ir Persona, tas ir mūsu Tēvs. Viņš mīl mūs vairāk nekā mēs paši sevi. Kā lai saprotam mūsu vienotības noslēpumu ar Dievu, kas ir mums tuvāk nekā mēs paši sev? Tieši tāpēc, ka Viņš mums ir tik tuvu, mums Viņu saprast ir vēl grūtāk. Viņš ir bezgalīgi pārāks par mums un bezgalīgi atšķirīgs, Viņš ir bezgalīgi „citāds” nekā mēs, kaut gan mājo mūsu dvēselēs un ir nomodā par mums ar bezgalīgu mīlestību. Viņš nemitīgi  darbojas, lai visas mūsu kļūdas, pat grēku sekas galu galā nestu labumu mūsu dvēselēm. Domājot par savu dzīvi, mums vienmēr jāapzinās, cik milzīga vērtība ir brīvībai. Tā ir Dieva dāvana, kas liecina, ka Viņš mūs mīl un grib, lai mēs mīlētu Viņu.

Aicināti brīvībai

Pilnīga mīlestība ir brīvības mērs: jo pilnīgāka mīlestība, jo lielāka ir brīvība. Mēs kļūstam brīvi, ja ar mīlestību atbildam uz Dieva mīlestību un rīkojamies šīs mīlestības vadīti. Tīrai mīlestībai piemīt gudrība, tā ir saprātīga un apdomīga. Būdama brīva, tā nepakļaujas egoisma ietekmei, prot saskatīt šķēršļus savā ceļā un tos apiet vai pārvarēt. Tā ir neparasti jūtīga uz Dieva iedvesmām, un Dieva gribas pazīšana nodrošina tai brīvību. Tīrā mīlestība allaž ilgojas pildīt Dieva gribu un uztvert ikvienu niansi, kas uz to norāda. Neskatoties uz to, mums reti ir absolūta pārliecība, ka Dievs grib no mums tieši to, izslēdzot katru citu varbūtību. Tas, Kurš mūs tik ļoti mīl, grib ļaut darboties mūsu brīvajai gribai, lai mēs paši izdarītu izvēli, neatstājot nevienu citu garantiju, tikai cerību, ka Dievs pieņems mūsu labo nodomu.

Kļūt kā Kristus

Katram cilvēkam ir aicinājums būt kaut kam, taču mums ir jāsaprot – lai piepildītu šo aicinājumu, mēs varam būt vienīgi mēs paši. Kristība piešķir mūsu aicinājumam sakramentālu dimensiju – vajag būt mums pašiem Kristū. Mums ir jāsasniedz sava identitāte Tajā, ar Kuru mēs jau esam sakrāli identificēti caur ūdeni un Svēto Garu. Ko tas nozīmē? Priekš cilvēka būt un dzīvot ir viens un tas pats. Taču viņš dzīvo kā cilvēks vienīgi tad, ja pazīst patiesību, ja mīl to, ko zina, un dara saskaņā ar savu mīlestību. Tā viņš pats kļūst par patiesību, kur viņš mīl, tas ir, kļūst kā Kristus.

Liecība - moceklība

Dabiskā ceļā mēs neesam spējīgi pilnībā realizēt savu paaicinājumu. Cilvēks tika radīts priekš lielākas patiesības nekā tā, uz kuru ir spējīgs viņa paša intelekts; priekš lielākas mīlestības nekā tā, uz kuru ir spējīga viņa griba, un priekš lielākas morālas aktivitātes nekā tā, kuru piedāvā cilvēciska gudrība.  Miesas gudrība pretojas Dieva gribai. Miesas darbi mūs iegrūž ellē. Ja mēs pazīsim, mīlēsim un darbosimies vienīgi savu dabisko instinktu vadīti, tad drīz vien izpostīsim savu garīgo dzīvi. Ja mēs gribam sasniegt to, kam esam radīti, mums vajag pazīt un mīlēt Kristu, un Viņam sekot. Mūsu aicinājums ir mūsu rokās, jo Dievs to mums ir dāvājis un piešķīris žēlastību paveikt neiespējamo. Ir neieciešama nelokāma drosme, ja gribam dzīvot un palikt uzticīgi patiesībai, tāpēc katra kristieša dzīvi varam pielīdzināt moceklībai. Vārda „martyrium” pamatnozīme ir „liecība”, tātad, moceklību saprotam kā liecību patiesībai, apzīmogotu ar paša asinīm un ciešanām.

Mūsu dzīve un darbība būs viens un tas pats, ja mēs paši un mūsu dzīve patiesi būs „moceklība” patiesības vārdā. Tā mēs identificēsimies ar Kristu, jo Viņš teica: „Es esmu dzimis un nācis pasaulē, lai apliecinātu patiesību.” (Jņ 18, 37) Tas ir mūsu patiesais aicinājums – liecināt par Kristus patiesību un atdot savu dzīvību, ja Viņš to prasa. Ja gribam būt uzticīgi Dieva gribai un savai sirdsapziņai, tad nevarēsim izvairīties no mūsu pašu gribas „nāves”, no nesakārtotu un patmīlīgu tieksmju „nāves”.

Tas nozīmē, ka sevis aizliegšana ir neizbēgama. Jo patiesībai mūsos nebūs vietas, kamēr mēs labprātīgi un ar pilnu apņēmību neatzīsim grēka realitāti un neatteiksimies no tās. Šo uzdevumu varam paveikt tikai mēs paši un mums ir jāatrod sevī tik daudz drosmes, ja mēs gribam dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu un atrast savu patieso identitāti Dievā. Neviens cits mūsu vietā nevar pievērst prātu patiesībai, atteikties no kļūdām, atraut gribu no egoisma un grēka, bet pievērsties mīlestībai un Dievam. Citu cilvēku dzīves paraugs un lūgšanas var kalpot kā atbalsts, taču izdarīt to varam tikai mēs paši.

Cīņa par dzīvi patiesībā

Tas tiesa, ka Dievs pats mūs mudina uz labām domām un labiem darbiem, jo „Dievs ir tas, kas jūsos rada gribu un izpildīšanu pēc savas labpatikas” (Fil 2,13). Taču, ja mēs paši to nevēlamies un nepūlamies pildīt Viņa gribu, tad Dieva žēlastība paliks neizmantota. Tas nozīmē, ka Dieva patiesība mājo mūsu sirdīs drīzāk pateicoties lielai morālai drosmei nevis augstām intelektuālām spējām. Garīgā inteliģence ir atkarīga no tās vīrišķības un pacietības, ar kādu mēs upurējam sevi patiesībai, kuru atklāj Dieva Apredzība ikvienā mūsu dzīves situācijā.

Drosmīgam un pašaizliedzīgam upurim ir milzīga nozīme tajā darbā, kuru mēs ieguldām, meklējot patiesību un liecinot par to ar visu savu dzīvi. Mēs nevaram palikt patiesībā, kamēr tā pati nav kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu caur labiem ieradumiem un zināmu tikumisku sagatavotību. Taču sasniegt to varēsim tikai pēc smagas cīņas ar kārdinājumiem. Šī cīņa ir tik sīva, ka skar mūsu visdziļāko būtību, jo visgrūtākais kārdinājums nav tas, kas mūs vilina uz acīmredzamu grēku, bet gan tas, kas lielu ļaunumu ietērpj augstākā labuma maskā. Un vēl, sava aicinājuma īstenošanas ceļā mums daudzreiz ir jāatsakās no tā, kas pats par sevi nav ļauns, bet, kas saskaņā ar Dieva Apredzību, nav mums atbilstošs. Tas ir upuris, kas prasa īpaši drosmīgu un godīgu attieksmi. Ja cilvēks samierinās ar to, ka viņš nav nepaklausīgs Dievam, bet tiecas apmierināt visas savas vēlmes, kur tas nav nepārprotami aizliegts, tad mēs varam teikt, ka viņš negrēko, bet visa viņa dzīve pārvērtīsies par bēdīgu patiesības un melu sajaukumu. Viņa garīgais skatījums nespēs vairs atšķirt un nodalīt patiesību no nepatiesības, un savu aicinājumu cilvēks nekad nevarēs īstenot visā pilnībā.

Kāpēc es mīlu savu aicinājumu?

Debesu Tēvs ikvienam ir ieplānojis to vietu un apstākļus, kur Viņš var iedalīt vislielāko labumu. Tātad, savas dzīves situāciju mums nav jāvērtē funkciju un svarīguma kategorijās, bet gan pēc Dieva mīlestības principa. Es mīlu savu aicinājumu ne tāpēc, ka uzskatu to par vissvarīgāko Baznīcā, bet gan tāpēc, ka Dievs pats to ir izvēlējies. Taču mans aicinājums ir Dieva gribas un manas gribas rezultāts. Ja Viņš ir aicinājis mūs tur, kur mēs saņemsim visvairāk žēlastību, tad tā ir vieta, kur mēs varam vispilnīgāk atteikties no sevis, bet atrast Viņu. Katrs aicinājums ietver gan upuri, gan prieka pilnību, jo mēs tiekam aicināti pazīt Dievu, atzīt Viņu kā Tēvu un kļūt laimīgi, pieņemot Viņa žēlsirdības pilno mīlestību. Tas tomēr nenozīmē, ka sava aicinājuma realizācijas ceļā mēs varēsim Dievu skatīt ar miesas acīm vai baudīt ar sajūtām, jo „miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” (1Kor, 15, 50). Dievs var būt mums vistuvāk tieši tad, kad mums šķiet, ka Viņš ir ļoti tālu.

Mūsu dziļākajā būtībā mīt ilgas pēc pilnības, jo mēs esam radīti mūžīgajai dzīvei. Ja cilvēks pazaudē savas sūtības izjūtu un atsakās meklēt savas dzīves aicinājumu, viņš līdz ar to zaudē iespēju kļūt laimīgam.

Priestera aicinājums

Brīvība, kas slēpjas ikviena, arī priesterības paaicinājuma izvēlē, ir noslēpums, kas nāk no Dieva Apredzības dziļumiem. Ko īsti nozīmē – būt priesterim? Vai mācīt citus cilvēkus? Varbūt nest viņiem iepriecinājumu vai dot padomus? Vai arī lūgties par viņiem? Jā, tas viss priesterim ir jādara, taču to pašu dara arī citi. Visiem ir pienākums savā reizē pamācīt, nest iepriecinājumu, dot padomu un visiem ir pienākums lūgties par citu cilvēku pestīšanu. Tāpat arī veltīšanās Dievam nav vienīgais priestera aicinājums. Klosterbrālis ir veltījies Dievam, bet viņam nav obligāti jābūt priesterim. Fakts ir tāds, ka priesteris ir aicināts, lai kļūtu „otrs Kristus”, daudz dziļākā un personīgākā nozīmē nekā vienkāršs kristietis vai mūks. Priestera uzdevums ir darboties Pestītāja vārdā, īstenot Viņa sakramentālo klātbūtni pasaulē. Priesteris ir redzams instruments Kristus rokās, jo Pestītājs valda, māca un vada Baznīcu caur priestera kalpojumu. Nevaram nesaskatīt priestera aicinājuma cēlumu un vienlaicīgi arī to smago atbildību, kuru tas uzliek. Priesteris, tikpat trausls un vājš pēc dabas kā visi citi, tiek novietots starp divām realitātēm: bezgalīgo Dieva žēlsirdību un bezgalīgi atbaidošo cilvēka grēka realitāti. No vienas puses, īpaša vienotība ar Kristu un, no otras puses, sava un citu cilvēku grēku nemitīga konfrontācija. Viņam nav iespējas necīnīties ar ienaidnieku, kuru saviem spēkiem viņš uzveikt nevar – ir jāļauj, lai cīnās pats Kristus. Tā ir nāve uz Krusta kopā ar Kristu to dvēseļu dēļ, kuras Dievs caur viņu grib atpestīt.

Konsekrētās dzīves sūtība

Kas ir aicinājums uz konsekrēto dzīvi? Ja runājot par priestera aicinājumu, mēs varam to zināmā mērā pamatot ar viņa svētdarošo kalpojumu, tad aicinājumam uz konsekrēto dzīvi tiešas saistības ar to nav. Kaut arī ikvienam svētam cilvēkam šajā pasaulē ir svētdaroša ietekme uz citiem, tomēr mūka galvenais uzdevums nav vest cilvēkus uz svētumu. Tāpēc kļūdains ir priekšstats, ka mūka dzīves galvenais saturs ir publiska lūgšana. Tas tiesa, ka mūks lūdzas par visiem cilvēkiem un visu Baznīcu, taču tas nav ne vienīgais un arī ne galvenais viņa sūtībā.

Nav ne mazāko šaubu, ka paaicinājums uz klosterdzīvi liecina par Dieva transcendenci un parāda visai pasaulei, ka Viņš pats izvēlas cilvēkus, kuri visu savu dzīvi veltī vienīgi Viņam. Taču, iestājoties klosterī, cilvēkam vajag vēlēties kaut ko vairāk, jo klostera paaicinājuma būtība un saturs ir – pilnīga atraušanās no pasaules, no visām tās vēlmēm, ambīcijām, rūpēm, lai dzīvotu ne tikai priekš Dieva, bet arī Viņā un ar Viņu, un ne tikai uz vairākiem gadiem, bet uz visiem laikiem.

Vienīgais, kas vispilnīgāk raksturo klostercilvēku, ir radikāla atgriešanās no pasaules un no visa, kas tai piederīgs, lai vientulībā meklētu Dievu. Pasaule to bieži saprot labāk nekā pats klostercilvēks, kas aptumšo savu paaicinājumu, ļaujot ienākt savā dzīvē kompromisiem ar pasaules garu. Svētais Benedikts saprata, ka vissvarīgākais mūkam ir „panākt atsvešinātību no šīs pasaules lietām”. Žēlastība, kas mudina cilvēku iestāties klosterī, pieprasa kaut ko vairāk nekā ārējo apstākļu maiņu. Nav autentiska paaicinājuma realizācijas bez radikālas iekšējās atgriešanās. Taču atgriešanās nenotiks, ja cilvēks tikai nomainīs apģērbu vai pieņems stingrāku dzīves veidu. Klostera paaicinājuma būtiskākā iezīme ir atrauties no pasaules, lai dzīvotu vientulībā, nodotos sevis aizliegšanai un lūgšanu dzīvei ar vienīgo mērķi – meklēt Dievu. Ja šīs iezīmes trūkst, mēs varam runāt par dievbijīgu dzīves veidu kopienās, nevis par klosterdzīves paaicinājuma īstenošanu. Tātad, ja klostera dzīvē dominējošā nav vientulība, lūgšana un mīlestība uz Dievu, tad nelīdzēs pat stingra regula vai dedzīga liturģisko funkciju pildīšana. Ir nepieciešama iekšējā pārmaiņa, tas ir, metanoia jeb pilnīga pievēršanās Dievam.

Šī iekšējā atgriešanās dara cilvēku par mūku, un kā likums šim iekšējam procesam ir raksturīgas arī ārējās izpausmes, tādas kā – paklausība, pazemība, klusēšana, vienkāršība, pieticība un atrautība no pasaules. Visas šīs īpašības varam izteikt pavisam īsi: rāms miers. Klosteris ir Dieva nams, tātad, miera patvērums. Tiesa gan, tas ir miers, kas iegūts par dārgu cenu. Šajā namā nevalda tas klusums, kas raksturīgs bagātnieka rezidencei. Tas nav to cilvēku miers, kuri ir brīvi no atbildības vai no rūpēm, ne arī tāpēc, ka šiem cilvēkiem būtu veselīgāks dzīves veids vai līdzsvarotāka ikdiena nekā tiem, kas dzīvo pasaulē. Tas ir miers, kuru nevaram izskaidrot vai pamatot ar cilvēciskiem argumentiem. Gluži otrādi, tas ir miers, kuru dāvā Dievs.

Pamēģiniet iegriezties klosterī un ieskatīties dziļāk ikdienas realitātē. Jūs redzēsiet, ka viss, kas izskatās ideāli pa gabalu, ir pieblīvēts ar dažādām nepilnībām un cilvēciskām vājībām. Arī kopienas dzīves ritms ne vienmēr ir tik rāms un nodarbību sadalījums nav tik vienmērīgs – reizēm mēdz būt pārslodzes, pārgurums un steiga. Arī klosterī ir brīži, kad šķiet, ka viss tiecas izjaukt mieru un lūgšanas garu. Tie ir trūkumi, kas nemitīgi duļķo un jauc dzīves virspusējo kārtu pat vislabākajos klosteros. Un tam ir sava jēga: šo šķēršļu uzdevums ir nepārtraukti atgādināt, ka mūka miers ir atkarīgs no kaut kā daudz dziļāka – no tā, kas ir apslēpts viņa dvēseles pašā būtībā. Protams, ka regulārs dzīves veids ir svarīgs, bez tā nevarēs saglabāt mieru nevienā klosterī. Taču mūsu skatienam ir jābūt vērstam vēl dziļāk, pašā mūsu ticības noslēpumā, jo tieši ticības spēks palīdz mūkam savas dvēseles visapslēptākajā stūrītī saglabāt vienotību ar Dievu, neatkarīgi no tā, kas jauc un duļķo viņa dzīves virspusi.

Mēs spētu vēl labāk izprast klosterdzīves paaicinājuma skaistumu, ja ņemtu vērā, ka laulības dzīve arī ir paaicinājums. Paaicinājums uz klosterdzīvi ir īpašs svēttapšanas ceļš, kuru mēro samērā neliels cilvēku skaits, bet parastais ceļš uz svētumu un kristīgās dzīves pilnību ir laulības dzīve. Tomēr ļoti daudzi, kuriem nav paaicinājuma uz priesterību vai klosterdzīvi, mēdz teikt: „Man nav aicinājuma!” Tā ir liela kļūda. To saka tie, kam ir skaists aicinājums, turklāt tāds, kurā nav stingra ierobežojuma, jo ģimenes dzīvei ir savi noteikumi, balstīti uz mīlestību, uz sirsnīgām savstarpējām attiecībām.

Laulības ceļš

Tiem, kas dzīvo laulībā, vajadzētu būt pateicīgiem Dievam par šo ceļu. Lai gan grūtu un atbildīgu, taču pilnīgi drošu, kas palīdz sasniegt svētumu un pasargā no novirzēm uz dievbijīgu konvencionālismu. Jo laulātie draugi, dzīvodami ciešā vienotībā ar Dievu – Radītāju un būdami uzticīgi saviem pienākumiem, piedalās radīšanas procesā un veic misiju audzināt jaunas dvēseles mīlestībai un laimei. Bet audzinot bērnus grūtos materiālos apstākļos, vēl dziļāk ieiet Dieva Apredzības noslēpumā nekā tie, kuriem pēc nabadzības solījuma salikšanas vajadzētu paļauties vienīgi uz Dievu, taču īstenībā viņi nemaz nepazīst rītdienas nedrošības sajūtu.

Dieva plānā visus aicinājumus ir jāskata Viņa mīlestības gaismā, jo ikviens paaicinājums piedāvā cilvēkam savu vietu Kristus Noslēpumā un aicina uz konkrētu pienākumu cilvēku pestīšanas labā. Atšķirību starp dažādiem paaicinājumiem nosaka atšķirīgie veidi, kā cilvēks atklāj Dieva mīlestību, kā uz to atbild un kā dalās tajā ar citiem. Katra paaicinājuma mērķis ir vairot Dieva mīlestību pasaulē. Laulības dzīve ir paaicinājums uz divu mīlošu cilvēku savienību, kurai Dievs dāvā savu svētību. Savukārt vecāki sniedz savu ieguldījumu Dieva Valstības paplašināšanā caur saviem pēcnācējiem, kuri kļūst par Mistiskā Kristus locekļiem.

Laulības dzīvē Dieva mīlestība manifestējas pilnīgāk nekā citos paaicinājumos, tāpēc ir vieglāk to apjaust un par šo dzīves ceļu izšķirties. Taču tās ietekmes sfēra ir šaurāka un mazāk garīga, jo tēva un mātes mīlestība iekļauj pašu bērnus, tuvākus radiniekus un draugus.

Apustuliskā un kontemplatīvā dzīve

Lai Dieva mīlestība varētu aptvert pēc iespējas vairāk cilvēku, ir citi paaicinājuma veidi, kas garīgi caurstrāvo dažādas cilvēku dzīves un darbības sfēras. Draudžu priesteri un apustuliskie ordeņi, atsakoties no fiziskas tuvības, visu savu mīlestību un sirds siltumu veltī tiem cilvēkiem, ar kuriem viņi darbojas, piemēram, draudzēs, skolās, slimnīcās. Tādējādi Dieva mīlestība uzskatāmi manifestējas žēlsirdības darbos, kopjot slimniekus, rūpējoties par trūcīgajiem, bāreņiem, sirmgalvjiem utt. Rūpējoties par līdzcilvēku vajadzībām, mēs paliekam nesaraujamā vienotībā ar visu sabiedrību.

Dzīve kontemplatīvajos klosteros pārsvarā saistās ar iekšējām grūtībām un problēmām, jo Dieva mīlestība šeit neizpaužas tik redzamā veidā un uzticība tai prasa lielāku garīgu piepūli. Dzīve, kas tiek vadīta klusumā un vientulībā, nepiedāvā tik daudz iespēju cilvēka dabisko emocionālo vajadzību apmierināšanai. Tas nozīmē, realizēt paaicinājumu uz stingri kontemplatīvu dzīves veidu var tikai emocionāli nobrieduši cilvēki.

Taču ne visi ir stingri kontemplatīvi klosteri. Parasti, dzīvojot un strādājot kopienā, emocionālā dzīve padziļinās, kļūst garīgāka un laika gaitā pāraug brālīgās mīlestības vienotībā, neatkarīgi no personīgām simpātijām vai mainīgiem garastāvokļiem.

Izvirzot domu, ka kontemplatīvs dzīves veids klauzūras klosterī ir grūtāks nekā apustuliskajā, es nepavisam negribēju apgalvot, ka brāļiem vai māsām tur ir smagāki pienākumi vai lielāka atbildība. Daudzējādā ziņā kontemplatīva dzīve ir vienkāršāka nekā apustuliska, bet ir daudz grūtāk to labi īstenot.

Kontemplatīvajā klosterī pielāgoties regulai nemaz nav tik sarežģīti – samērā viegli ir ievērot to, lai konkrētajā laikā ierasto tur, kur paredzēts, un izpildītu to, kas tiek prasīts. Visgrūtākais šeit nav pati fiziskā piepūle, bet gan darbs ar sevi, lai ievērotu un nemitīgi padziļinātu iekšējo lūgšanu un tajā pat laikā veiktu dažādas ārējās aktivitātes. Neskatoties uz to, ka klauzūras klosterī viss ir orientēts uz lūgšanu dzīvi, ja cilvēkam nav autentisks aicinājums uz šādu dzīves veidu, viņam to realizēt ir ļoti grūti. Daudz vieglāk ir tad, ja regula paredz lūgšanai mazāk laika nekā darbam.

Vai Dievs tiešām aicina mani?

Ja kāds izjūt vēlēšanos uzsākt garīgā paaicinājuma ceļu, tas vēl nenozīmē, ka viņam tiešām ir uz to aicinājums. Šī vēlēšanās daudzos gadījumos patiešām ir svarīgs faktors, taču ne vienmēr. Piemēram, dažreiz ir tā, ka cilvēkam ir paaicinājums uz priesterību, bet viņš izjūt acīmredzamu nepatiku pret kaut ko, kas raksturīgs priestera dzīves veidam. Paaicinājums uz trapistu klosteri nenozīmē, ka cilvēks nebaidās no stingras regulas. Vienīgais izšķirošais moments, kas liecina, ka paaicinājums tiešām ir, tā ir spēja pieņemt stingru lēmumu par šī ceļa uzsākšanu un pierādīt to reālajā dzīvē. Ja cilvēks ir neizlēmīgs un nespēj veikt to, ko paaicinājums prasa, tad samērā droši varam teikt, ka paaicinājuma nav, neatkarīgi no tā, vai cilvēks pats pretojas Dieva žēlastībai vai nē. Bet skaidra, mierīga izšķiršanās un mērķtiecīga rīcība, kas neļaujas nekādiem šķēršļiem vai pretestībai novirzīt vai attālināt no izvēlētā mērķa, ir ļoti laba zīme tam, ka Dievs ir cilvēku aicinājis un viņš uz Dieva žēlastību ir atbildējis.

Svētā Franciska aicinājums - dalīties Dieva pieredzē ar citiem

Mēs īsumā pieskārāmies apustuliskajam un kontemplatīvajam paaicinājumam, taču vēl neesam runājuši par to aicinājumu, kuru sv. Toms vērtē augstāk nekā visus citus. Tas ir apustuliskais dzīves veids, kurā kontemplācijas augļus dala ar citiem cilvēkiem. Šo paaicinājuma veidu visā pilnībā ir īstenojis sv. Francisks no Asīzes. Svētā Franciska stigmati uzskatāmi parāda, ka starp visiem svētajiem tieši viņš visvairāk līdzinās Kristum. Labāk nekā vienkāršības, nabadzības un Dieva mīlestības pakāpi, kas viņu ierindo vistuvāk Kristus dzīves paraugam. Pat vairāk, viņš patiešām bija Apustulis, kas vispilnīgāk iemiesoja dzīvē Evaņģēlija garu un sūtību. Pietiek pazīt sv. Francisku, lai sapratu Evaņģēliju, bet sekot viņa garīgās dzīves paraugam nozīmē visā pilnībā īstenot Evaņģēliju reālajā dzīvē. Sv. Francisks ideāli atklāja pasaulei Kristus mācību nevis vienā vai otrā aspektā, nevis pārdomu un vērtējumu fragmentos, bet gan visā tā eksistenciālās vienkāršības bezgalīgajā pilnībā. Sv. Francisks ir gluži vienkārši „otrais Kristus”.

Viņa dzīve nebija tikai viena vai otra Kristus dzīves noslēpuma atdarinājums. Viņam ne tikai piemita tie pazemīgie tikumi, kurus mēs redzam Kristum Nācaretes dzīves apslēptībā. Viņš ne tikai kopā ar Kristu tika kārdināts tuksnesī, vai kopā ar Kristu mēroja ceļu nogurdinošajās apustuliskajās gaitās. Sv. Francisks ne tikai darīja brīnumus kā mūsu Kungs un ne tikai kopā ar Viņu tika sists krustā. Visi šie noslēpumi sv. Franciska dzīvē saplūda vienā veselumā. Un augšāmcēlušais Kristus atkal atdzīvojās sv. Franciskā, jo viņš bija pilnīgi Dieva mīlestības caurstrāvots un pārveidots.

Mēs neizpratīsim pilnībā sv. Toma maksimu: contemplata aliis tradere (kontemplācijas augļus dalīt ar citiem), ja nepaturēsim atmiņā sv. Francisku, kurš staigā pa Itālijas ceļiem prieka un laimes pārpilns par savu sūtību – to sūtību, kuru viņam piešķīra neviens cits, bet gan Svētais Gars. Tā gudrības un pestīšanas vēsts, kuru svētais nesa cilvēkiem, bija ne tikai caurstrāvota ar bagātīgiem kontemplācijas augļiem; tā bija Kristus Gara pārpilna. Un Kristus Gars ir Svētais Gars.

Neviens nespēj kļūt par Kristus apustuli, ja viņā nav Svētā Gara pārpilnības. Un neviens nevar saņemt Svētā Gara pilnību, ja viņš neizpilda pašu galveno nosacījumu sekošanā Kristum, proti, viņam ir jāatstāj viss, lai visu atgūtu Kristū.

Runājot par sv. Francisku, ir jāatzīst, ka veltot Dievam visu, Viņš veltīja arī ikvienu „paaicinājumu” šī vārda šaurākajā nozīmē. Daudzus gadsimtus vēlāk, kad ir sakuplojuši dažādi franciskāņu garīguma atzarojumi, mēs ar lielu izbrīnu secinām, ka sv. Francisks sāka savu ceļojumu pāri Umbrijas laukiem iet, nemaz neapzinoties, ka viņam bija „franciskāņu paaicinājums”. Un fakts ir tāds, ka viņam tāda nebija. Viņš izkaisīja pa  vējam visus paaicinājumus, tāpat kā to darīja ar savu apģērbu un visu, kas viņam piederēja. Viņš neuzskatīja sevi par apustuli, bet par klaidoni. Skaidrs, ka viņš neuzskatīja sevi par mūku: ja viņš būtu gribējis kļūt par mūku, viņš varēja to ļoti viegli izdarīt, jo sv. Franciska laikā netrūka dažādu klosteru. Tāpat nav ne mazāko šaubu, ka savu ceļojumu laikā viņš nepavisam nedomāja, ka „viņš ir mistiķis, kurš saņēmis kontemplācijas dāvanu”. Viņu nenodarbināja arī atšķirības starp apustulisko un kontemplatīvo paaicinājumu, bet viņš realizēja abus vienlaicīgi, turklāt visā pilnībā. Sv. Francisks neatstāja neizpildītu nevienu labu darbu, nevienu žēlsirdības darbu – ne materiālajā, ne garīgajā nozīmē. Tas viss atrada savu vietu viņa brīnumainajā dzīvē, kurā visu caurstrāvoja brīvība. Sv. Francisks varēja saņemt priesterības sakramentu, bet viņš savā pazemībā no tā atteicās, taču būtībā viņam piemita apustuliskās upurgatavības un mīlestības kvintesence un pilnība, kas ir nepieciešama ikvienam priesterim. Vajag uz brīdi pieklust, lai varētu samierināties ar domu, ka sv. Francisks necelebrēja nevienu Svēto Misi.

Ja gribam atrast konkrētu paaicinājumu, kuru varētu attiecināt uz sv. Franciska dzīvi, tad varbūt vienīgi vientuļnieka paaicinājumu, jo vienīgi šiem, Dievam veltītajiem cilvēkiem, viņš centās sekot visu savu mūžu. Viņš ļoti bieži devās kalnos, lai tur vientulībā paliktu lūgšanā. Taču viņš nekad neuzskatīja, ka ir aicināts vienīgi tam un nekam citam. Viņš palika vientulībā un lūgšanā tik ilgi, cik ilgi viņam to lika darīt Gars, bet tad atkal devās uz apdzīvotām vietām, sekojot tā paša Gara iedvesmām.

Pravietis

Ja vien viņš būtu par to domājis, iespējams atzītu, ka pēc sava paaicinājuma viņš ir „pravietis”. Neapšaubāmi viņš līdzinājās Elijam un Elizejam, jo arī viņus Gars mācīja vientulībā, bet pēc tam lika iet uz pilsētām un ciematiem, lai tur sludinātu Dieva Vārdu.

Dziļāk uzlūkojot sv. Franciska daudzšķautņaino paaicinājumu, mēs redzam, ka tas stāv pāri parastajām „dzīves kārtām”. Tieši šī iemesla dēļ „ikreiz, kad runājam par jauktu dzīves veidu” jeb „apustulisku paaicinājumu”, mums ir jāņem par paraugu Francisks vai Elija. Pārāk vieglu roku šo jēdzienu „jaukts dzīves veids” mēs reducējam uz viszemāko kopsaucēju, vai citādi sakot, mēs ar to saprotam apustuliskās dzīves veidu, kas stipri zaudē salīdzinājumā ar kontemplatīvo. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc sv. Toma domām, apustuliskas dzīves galvenā vērtība slēpjas ne aktīvās darbošanās sfērā, bet gan kontemplatīvajā. Ja teologs nepraktizē kontemplāciju, tad viņa dzīves veidu varam saukt par darbīgu un tikai. Un lai arī cik nopelniem bagāta vai svēta tā nebūtu, viņš nevar pretendēt uz to, ka viņš „dala ar citiem kontemplācijas augļus”, kā to saka sv. Toms.

Patiesībā mūks, kas nodarbojas ar ubagošanu, var sasniegt daudz lielāku pilnību kontemplācijā nekā tas, kas kontemplācijas augļus nedala ar citiem, bet izmanto tikai pats. Bet viņš to spēs vienīgi tik lielā mērā, cik lielā pratīs tuvoties sv. Franciska vai Dominika ideālam, dzīvot tādā pat nabadzības un mīlestības garā, gremdējoties bezgalīgajā Dieva mīlestībā, kas tiek dāvāta vienīgi „mazajām” dvēselēm, un nedalītā paļāvībā ļauties Svētā Gara vadībai.

Tulkoja: m. Irēna Laiva