Jāņa Pāvila II „Romas triptiha” pirmajā daļā atklājas radīšanas realitāte visā savā dinamismā un skaistumā. Pirmais izteiksmīgais tēls, kas mūs pārsteidz, ir mežiem apaugušie kalni, bet paralēli tam redzam vēl spēcīgāku kalnu ūdeņu tēlu, t. i., „brāzmainu ūdeņu sudrabainas kaskādes, kas ritmiskā kustībā” steidzas un traucas uz ieleju. Tas viss man atgādina Karola Vojtilas teikto 1976. gadā rekolekciju laikā, kas bija domātas Pāvilam VI un Kūrijas darbiniekiem. K. Vojtila toreiz pieminēja kādu fiziķi, ar kuru viņam reiz bija gara diskusija, un noslēgumā šis fiziķis pateica šādi: „No manas zinātnes un tās metodoloģijas redzespunkta es esmu ateists.” Taču tas pats cilvēks vēlāk savā vēstulē rakstīja tā: „Ikreiz, kad es stāvu dabas varenuma, majestātisko kalnu priekšā, es jūtu, ka Viņš ir.” Lūk, divi pilnīgi atšķirīgi veidi, kā uzlūkot dabu. Tiesa gan, triptiha pirmā daļa it kā paliek nedroši stāvam uz sliekšņa. Pāvests vēl nerunā par Dievu tieši, taču viņš uzrunā Dievu kā tādu, kuru viņš līdz šim nav pazinis: „Ļauj man veldzēt savas lūpas/ avota ūdenī/ un sajust svaigumu,/ atspirdzinošu svaigumu.” Viņš izrunā šos vārdus, meklējot ceļu pie avota, un tas tiek viņam parādīts: „Ja vēlies atrast avotu, tev jāiet kalnup, pret straumi.” Bet iepriekš pirmajās apceres rindās mēs lasām: „Meža līcis nonāk kalnu strautu ritmā”, tātad mežs un ūdeņi norāda uz plūstošu kustību, uz leju. Taču tagad, kad meklējam avotu, ir jāiet augšup, jākāpj kalnā, pret straumi.

Man šķiet, ka tieši šeit slēpjas galvenā norāde uz to, kas mums palīdzēs izprast divus nākamos tēlus, kuru uzdevums ir pavadīt mūs ceļā kalnup, pret straumi. Teksts runā par garīgu ceļojumu, kas ved mūs pie „Sākuma”. Ceļa beigās mūs patiesi sagaida vēl kāds atklājums – „sākums” tajā pat laikā ir arī „beigas”. Kas ir atradis sākumu, tas jau zina, kāpēc un uz kurieni virzās tas viss, kas ir; viss, kas ir tapis, tieši tāpēc arī ir: „Viss pastāv, nemitīgi topot”. Svētceļnieks atrod avotu, kura visprecīzākais nosaukums ir Vārds, atbilstoši teiktajam Bībeles sākumā: „Dievs sacīja”, bet sv. Jānis sava evaņģēlija prologā piešķir tiem jaunu, vēl līdz šim nebijušu skanējumu: „Iesākumā bija Vārds.” Un tomēr vēl svarīgāks ir kas cits, proti, ceļojuma laikā triptiha otrā tēla visdziļāko būtību izsaka nevis „Vārds”, bet gan vīzija, spēja redzēt. Tēlam „Vārds” ir savi vaibsti, bet Vārds-avots ir vīzija. Visa radība, pasaule rod savu sākumu vīzijā. Arī cilvēks nāk no šīs vīzijas. Tātad tas ir pamatjēdziens, kas meditācijā iegrimušo pāvestu aizved līdz Siksta kapelas freskām, kas viņam ir kļuvušas tik ļoti tuvas, un pie to autora Mikelandželo. Radītās pasaules tēlos šis mākslinieks prata saskatīt paša Dieva vīziju; ja tā varētu teikt, viņš prata uzlūkot šo vīziju tā, kā to redzēja Dieva radošais skatiens, un savās drosmīgajās freskās Mikelandželo to visu meistarīgi attēloja uz kapelas sienām. Tā ir pirmatnējā vīzija, no kuras savu eksistenci saņēma ikviena radītā lieta, visa radītā pasaule. Man šķiet, ka Mikelandželo, no jauna atklādams Dieva vīziju pasaules tēlos, turklāt mākslinieciski ģeniālā veidā, palīdz mums gandrīz taustāmi atklāt to, kas ir katra cilvēka sūtība. Par Ādamu un Ievu, kas simbolizē cilvēku vispār – vīrieti un sievieti – pāvests saka: „Viņi arī kļuva par šīs vīzijas, redzējuma dalībniekiem.” Ikviens cilvēks ir aicināts „no jauna atgūt šo redzējumu.” Ceļš, kas ved pie avota, dod iespēju „redzēt”, ļauj iemācīties uzlūkot lietas tā, kā redzēja Dievs. Tieši šī iemesla dēļ sākums un beigas tagad kļūst saskatāms, uztverams. Tas ir veids, kā cilvēks atgūst taisnīgumu.

Sākums un beigas: visticamāk, ka ceļā uz kalniem, uz pašas būtības dziļumiem, pāvests atklāj saistību starp sākumu un beigām tieši Siksta kapelā, kur Mikelandželo gan sākumu, gan beigas ir atspoguļojis ar tēlu palīdzību, proti, radīšanas vīziju, un ar milzīgu fresku par Pēdējo tiesu.

Triptiha otrās daļas epilogā lasām Pēdējās tiesas apceri, un tieši šīs vārsmas saviļņo lasītāju visvairāk. Pāvests no jauna iekšēji redz 1978. gada konklāva notikumus. Es arī esmu šo notikumu aculiecinieks un labi atceros, ka Mikelandželo mākslinieciskie tēli atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu, it īpaši tik izšķiroša lēmuma pieņemšanas brīdī, kad uz mūsu pleciem gūlās tik milzīga atbildības nasta. Pāvests toreiz uzrunāja visus klātesošos kardinālus kā nākošā konklāva locekļus, kas notiks pēc „manas nāves”. Un, lūk, arī tad viņiem Mikelandželo atainoto vīziju būs obligāti jāpatur savā redzeslokā. Jēdzienu con-clave viņš asociē ar atslēgām; tām atslēgām, kuras esam mantojuši no Pētera. Un tiem, kam šīs atslēgas ir jāieliek īstajās rokās, paliek milzīga atbildība šajā tik izšķirošajā brīdī. Te nāk prātā Jēzus vārdi „bēdas jums”, kurus Viņš adresē likumu zinātājiem: „Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas” (Lk 11, 52). Nedrīkst piesavināties atslēgas, ar tām vajag atslēgt durvis, lai cilvēki var iet iekšā – tāda ir Mikelandželo doma.

Un tagad atgriezīsimies pie centrālā punkta triptiha otrajā daļā, t. i., pie „sākuma”. Kas īsti tas ir? Mikelandželo Radītājs ir „cilvēks”. Tātad mākslinieks te ir apgriezis otrādi patiesību, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības – tagad redzam Dievu līdzīgu cilvēkam, un tieši tāda arī bija autora doma – atrast veidu, kā attēlot Radītāju. Taču te mēs esam nonākuši pie kaut kā daudz svarīgāka, proti, tā perspektīva, kuru paver Kristus, ved mūs nesalīdzināmi dziļāk un ļauj pilnīgāk atklāt to, kas patiesībā ir cilvēks – viņš ir tas, kas iziet no Radītāja, no sākuma. Bet Radītājs – sākums nebūt nav „Visuvarenais Sirmgalvis”, kā to varētu izsecināt no Mikelandželo darba. „Radītājs ir Personu Komūnija... Personu Komūnija, kurā sevi dod viens otram un savstarpēji apdāvina...”

Iesākot šo domu, mēs skatījām Dievu no cilvēka perspektīvas, tagad mācāmies uzlūkot cilvēku no Dieva perspektīvas: dot, dāvāt sevi – lūk, kāda ir cilvēka īstā sūtība. Ja cilvēks spēj atrast ceļu un to sasniegt, tad viņš kļūst par atspulgu pašai Dieva būtībai, citiem vārdiem sakot, viņā kļūst redzama saikne starp sākumu un beigām. 

Romas triptiha raksturīgā iezīme ir neparastais vīzijas vērienīgums, kas sevišķi spilgti izpaužas trešajā daļā, kurā redzam Ābrahamu un Īzāku ceļā uz Morijas kalnu – upura kalnu, kur jānotiek nesavtīgai sevis atdošanai. Uzkāpšana Morijas kalnā ir pēdējais un izšķirošais posms ceļojumam, kuru Ābrahams ir uzsācis jau tajā brīdī, kad atstāja savu dzimto zemi, kaldeju Ūru. Tas ir ļoti būtisks ceļa posms kalnup, pret straumi, uz avotu, kas faktiski ir galamērķis. Šajā neizdibināmajā dialogā starp tēvu un dēlu, kurā nav daudz vārdu, bet ir kopīga nasta; arī šo nedaudzo vārdu un viņu klusēšanas noslēpumā atspoguļojas visu gadsimtu laikā sakrājušies cilvēku jautājumi, cilvēku ciešanas, bailes un cerības. Pakāpeniski kļūst skaidrs, ka tēva un dēla, Ābrahama un Īzāka, dialogs ir tas, kas norisinās pašā Dievā, starp Mūžīgo Tēvu un Viņa Dēlu-Vārdu; tajā pat laikā šis mūžīgais dialogs ir atbilde uz mūsu nepabeigto cilvēcisko dialogu. Pašās beigās redzam Īzāka atbrīvošanu – parādās jērs, Dēla noslēpumaina zīme, jo Viņš kļūst par Jēru un upuri, tādējādi atklājot mums patieso Dievu – to Dievu, kas upurē pats sevi; kas pats ir dāvana un mīlestība – līdz beigām, līdz pat pašām beigām (sal. Jņ 13, 1). Tas ir vēl līdz šim nepieredzēts, konkrēts vēsturisks notikums, kas šķietami attālina mūs no tām varenajām radīšanas vīzijām, kas attēlotas triptiha pirmajā daļā, taču skaidri un nepārprotami norāda uz visu lietu sākumu un beigām, uz saikni starp kāpšanu lejā un ceļojumu kalnup, starp avotu, atrašanos ceļā un galamērķi: tieši šeit varam atpazīt Dievu, kas upurē pats sevi, kas pats ir sākums, ceļš un arī mērķis. Tas ir Dievs, kurš mums atklājas caur radību un vēsturi. Viņš ir tas, kas pats mūs meklē – atbildot uz mūsu jautājumiem un esot ar mums kopā ciešanās. Viņš atklāj, ko nozīmē būt cilvēkam – dot sevi pašu mīlestībā; tādā veidā mēs kļūstam līdzīgi Dievam. Dēlam uzkāpjot upura kalnā, tiek atklāts „kopš pasaules radīšanas apslēptais noslēpums”. Mīlestība, kas dod sevi, ir sākuma noslēpums, tas nozīmē, ka arī mēs, ja vien mums ir mīlestība, izprotam katras radības balsi un esam uz patiesa ceļa.