Saturs
JĀNIS PĀVILS II
I STRAUTS
II MEDITĀCIJAS PAR «RADĪŠANAS GRĀMATU» UZ SIKSTA KAPELAS SLIEKŠŅA
Visas lapas
 

                                II

MEDITĀCIJAS PAR «RADĪŠANAS GRĀMATU» UZ SIKSTA KAPELAS SLIEKŠŅA

 

1. Pirmais Redzošais

 

«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam» —

                tā runā Pāvils Atēnu areopāgā —

Kas ir Viņš?

Viņš ir kā neizsakāms izplatījums,

                kas visu aptver —

Viņš ir Radītājs:

visu aptver, izsaucot no nebūtības esamībā,

                ne tikai iesākumā, bet aizvien no jauna.

  Viss pastāv, nepārtraukti topot —

  «Iesākumā bija Vārds, un caur Viņu viss ir tapis».

Sākuma noslēpums dzimst reizē ar Vārdu,

                tas rodas no Vārda.

Vārds — mūžīgs redzējums un mūžīgs izsacījums.

Tas, kurš radīja, redzēja — redzēja, «ka bija labs»,

redzēja redzējumā citādākā nekā mūsējais,

Viņš — pirmais Redzošais —

Redzēja, pazina visā savas Būtības,

                savas pilnības pēdas —

Redzēja: Omnia nuda et aperta sunt ante oculis Eius[2]

Kails un caurredzams —

patiess, labs un skaists —

Viņš redzēja redzējumā, cik gan citādākā nekā mūsējais.

Mūžīgais redzējums un mūžīgais izsacījums:

«Iesākumā bija Vārds, un caur Viņu viss ir tapis»,

viss, kur dzīvojam, kustamies un esam —

Vārds, brīnumains Vārds — mūžsens Vārds,

itin kā neredzams slieksnis visam,

kas iesākās, pastāv un būs.

It kā Vārds būtu slieksnis.

 

Vārda slieksnis, kurā viss bija neredzamā veidā,

mūžīgs un dievišķs — aiz šī sliekšņa iesākas vēstures gaitas!

 

Stāvu pie Siksta kapelas ieejas.

Varbūt to visu vieglāk būtu izteikt

                «Radīšanas Grāmatas» valodā.

Bet Grāmata gaida attēlu. — Un pamatoti. Gaidīja savu

                Mikelandželo.

Tas, kurš radīja, taču «redzēja» —  redzēja,

                ka «bija labs».

«Redzēja», tātad Grāmata gaidīja «redzējuma» augli.

Tu, cilvēk, kas arī redzi, atnāc!

Es piesaucu jūs, «redzošos» visos laikos.

Es piesaucu tevi, Mikelandželo!

 

Vatikānā ir kapela, kura gaida uz tava redzējuma augli!

Redzējums gaidīja attēlu.

Kopš Vārds tapis miesa, redzējums joprojām gaida.

 

Mēs stāvam uz Grāmatas sliekšņa.

 

Tā ir Radīšanas Grāmata — Genesis.

Šeit, šajā kapelā, Mikelandželo to uzrakstīja

ne vārdiem, bet ar piesātinātu

krāsu bagātību.

 

Mēs ieejam, lai to atklātu,

ejot no izbrīna uz izbrīnu.

 

Tātad tas ir šeit — mēs skatāmies un atpazīstam

Sākumu, kurš iznāca no nebūtības,

esot paklausīgs  Vārdam, kas rada;

Šeit tas uzrunā no šīm sienām.

Bet laikam vēl spēcīgāk uzrunā Beigas.

Jā, vēl spēcīgāk uzrunā Tiesa.

Tiesa, Pastarā Tiesa.

Lūk, ceļš, kuru visi mēs ejam —

katrs no mums.

 

 

2. Tēls un līdzība

 

«Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības,

Viņš radīja vīrieti un sievieti —

un Dievs redzēja, ka viss bija ļoti labs;

abi bija kaili un nekaunējās viens otra priekšā».

Vai tas iespējams?

Laikabiedriem to nejautā, bet jautā Mikelandželo,

(bet varbūt laikabiedriem arī!?).

Jautā Siksta kapelai.

Cik daudz uz šīm sienām ir pateikts!

 

Sākums ir neredzams. Šeit viss uz to norāda.

Visa šī pārbagātā aina, kuru cilvēka ģēnijs atraisījis.

Un arī beigas nav redzamas.

Kaut tavās acīs, ceļiniek,

krīt Pastarās Tiesas vīzija.

  padarīt beigas redzamas, kā ieskatīties

                aiz labā un ļaunā robežas?

Sākums un beigas,  kas ir neredzami,  nonāk līdz mums no šīm sienām!

 

Viņš

«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam».

Vai Viņš ir tikai telpa esošo esībai?

 

Viņš ir Radītājs.

Visu aptver, radot un uzturot esamībā —

Viņš dara līdzību.

Kad apustulis Pāvils sludina Areopāgā,

viņa vārdi izsaka visu Derības tradīciju.

Ik diena tur beidzās ar vārdiem:

«Un Dievs redzēja, ka bija labs».

 

Redzēja, pazina savas Būtības pēdas —

Atrada savu atspulgu visā, kas redzams.

Mūžsenais Vārds ir it kā slieksnis,

aiz kura mēs dzīvojam, kustamies un esam.

 

Cilvēks (Es)

Kāpēc tieši par šo vienu dienu ir teikts:

«Dievs redzēja, ka viss, ko bija radījis, bija ļoti labs»?

Vai vēsture neliecina par pretējo?

Kaut vai mūsu divdesmitais gadsimts! Un ne tikai divdesmitais!

Un tomēr neviens gadsimts nespēj aizklāt patiesību

par tēlu un līdzību.

 

Mikelandželo

Ar šo patiesību viņš reiz ieslēdzās Vatikānā,

lai, no turienes izejot, atstātu Siksta kapelu.

«Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības,

pēc Dieva attēla viņu radīja,

kā vīrieti un sievieti tos radīja.

Lai gan abi bija kaili,

tie nekaunējās viens otra priekšā»!

Un Radītājs redzēja, ka viss bija ļoti labs.

Vai tieši Viņš nav tas, kurš redz visu pilnīgā patiesībā?

Omnia nuda et aperta ante oculis Eius

 

Viņi

Arī viņi uz vēstures sliekšņa 

redz sevi pilnīgā patiesībā:

abi bija kaili...

Arī viņi kļuva  līdzdalīgi redzējumā,

ko uz viņiem pārnesa Radītājs.

Vai viņi nevēlas tādi palikt?

Vai nevēlas šo redzējumu atgūt no jauna?

Vai nevēlas būt pret sevi patiesi un caurredzami —

kādi tie ir Viņa priekšā?

Ja tā ir, tad tie dzied pateicības himnu,

kādu cilvēkdzīļu Magnificat,

un tad — cik gan dziļi tie jūt,

ka tieši «Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam» —

                Tieši Viņā!

Tas ir Viņš, kas ļauj tiem piedalīties skaistumā,

                kuru pats viņos iedvesa!

Tas ir Viņš, kas atver tiem acis.

Kādreiz, izejot no Vatikāna,

Mikelandželo atstāja polihromiju,

                kuras atslēga ir «tēls un līdzība».

Atslēga tam, kā redzamajā tiek izteikts neredzamais.

Pirmsakraments.

 

 

3. Pirmsakraments

 

Kas Viņš ir? Neizsakāmais. Pati par sevi pastāvoša Esība.

                Vienīgais. Visa Radītājs.

Un vienlaikus Personu Komūnija.                         

Šajā Komūnijā — savstarpēja apdāvināšanās

                 ar patiesības, labā un skaistā pilnību.

Tomēr vairāk par visu — neizsakāmais.

Bet Viņš taču mums Sevi atklāja.

 

Atklāja, arī radot cilvēku

                 pēc sava tēla un līdzības.

Siksta kapelas polihromijā Radītājam ir cilvēka veidols.

Viņš ir Visuvarens Sirmgalvis — Cilvēks,

                kas līdzīgs radītajam Ādamam.

 

Un viņi?

«Kā vīrieti un sievieti viņus radīja».

Dievs viņiem uzticēja dāvanu.

Viņi uzņēma sevī — cilvēcisko iespēju robežās — to savstarpējo apdāvināšanos,

kas ir Viņā.

 

Abi kaili...

Viņi nejuta kaunu, kamēr pastāvēja dāvana, —

Kauns atnāks līdz ar grēku,

bet tagad ir pacilātība. Viņi dzīvo, apzinoties dāvanu,

kaut varbūt neprot to nosaukt vārdā.

Bet ar to dzīvo. Ir šķīsti.

Casta placent superis; pura cum veste venite,

et manibus puris sumite fontis aquam[3]

šos vārdus es lasīju astoņus gadus,

ik dienas ejot caur Vadovices ģimnāzijas vārtiem.

 

Pirmsakraments — būt par mūžīgās Mīlestības

                redzamo zīmi.

 

Un, kad tie kļūst par «vienu miesu»

— apbrīnojamā vienotība —

aiz tās apvāršņa atklājas

tēvišķība un mātišķība.

— Šai brīdī tie iesniedzas dzīvības avotos, kas ir viņos.

— Iesniedzas Sākumā.

— Ādams atzina savu sievu,

un viņa ieņēma un dzemdēja.

Viņi apzinās, ka ir šķērsojuši vislielākās atbildības slieksni!

 

 

Piepildījums — Apocalypsis

 

Beigas ir tikpat neredzamas kā sākums.

Visa pasaule radusies no Vārda un pie Vārda tā arī atgriežas.

Siksta kapelas pašā centrā mākslinieks izteica

šīs neredzamās beigas

redzamā Tiesas drāmā —

Un neredzamās beigas kļuva redzamas —

                it kā caurredzamības kalngals:

omnia nuda et aperta ante oculis Eius!

Mateja rakstītie vārdi šeit pārvērsti gleznas vīzijā:

«Nāciet, svētītie... ejiet prom, nolādētie»...

Un tā paiet paaudzes —

Kaili ienāk pasaulē un kaili atgriežas zemē,

                no kuras tie tika ņemti.

«No pīšļiem tu radies un pie pīšļiem tu atkal atgriezīsies».

Kas bija ar veidolu, kļūst bezveidīgs.

Kas bija dzīvs — tagad miris.

Kas bija skaists — tagad atbaidoša postaža.

Un tomēr ne viss es mirstu,

tas, kas manī neiznīcināms — paliek!

 

 

4. Tiesa

 

Siksta kapelā mākslinieks ievietoja Tiesu.

Šai telpā Tiesa valda pār visu.

Lūk, neredzamās beigas šeit kļuvušas satriecoši redzamas.

Beigas un vienlaikus caurredzamības kalngals —

Tāds ir paaudžu ceļš.

 

Non omnis moriar[4]

Tas, kas manī neiznīcināms,

tagad stāv vaigu vaigā ar To, kurš Ir!

Tā Siksta polihromijas centrālā siena piepildījās ar cilvēku tēliem.

Atceries, Ādam? Viņš sākumā tev jautāja: «Kur tu esi?»

Bet tu atbildēji: «Es paslēpos no Tevis, jo esmu kails».

«Kas tev teica, ka esi kails?»...

«Sieviete, kuru Tu man devi», pasniedza man augli...

 

Visi tie, kas piepilda Siksta kapelas polihromijas

                centrālo sienu,

sevī nes tavas toreizējās atbildes mantojumu!

To jautājumu un to atbildi!

Tādas ir jūsu ceļa beigas.

 

 

Pēcvārds

 

Un tieši šeit, brīnumainās Siksta polihromijas pakājē,

pulcējas kardināli —

kopiena, kas atbildīga par Valstības atslēgu mantojumu.

Nāk tieši šeit.

Un Mikelandželo viņus atkal pārņem ar redzējumu.

«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam»...

 

Kas ir Viņš?

Lūk, Visuvarenā Sirmgalvja radošā plauksta

                vērsta Ādama virzienā...

Iesākumā Dievs radīja...

Viņš, visu Redzošais...

 

Siksta kapelas polihromija tad uzrunās ar Kunga Vārdu:

Tu es Petrus[5] — dzirdēja Sīmanis, Jonas dēls.

«Tev Es došu Valstības atslēgas».

Cilvēki, kam uzticētas rūpes par atslēgu mantojumu,

pulcējas šeit, ļaujas, lai tos pārņem

                Siksta polihromijas iespaids,

vīzija, kuru atstāja Mikelandželo —

Tā bija augustā un pēc tam atkal oktobrī,

                tajā zīmīgajā divu konklāvu[6]  gadā,

un tā būs atkal, kad radīsies vajadzība,

pēc manas nāves.

Vajag, lai viņus uzrunā Mikelandželo vīzija.

«Con-clave»: kopīgas rūpes par atslēgu mantojumu,

                par Valstības atslēgām.

Lūk, viņi redz  sevi starp Sākumu un Beigām,

starp Radīšanas Dienu un Tiesas Dienu...

Tā cilvēkam ir lemts: vienreiz mirt, un pēc tam — Tiesa!

 

Pēdīgā caurredzamība un gaisma.

Darbu caurredzamība —

Sirdsapziņu caurredzamība —

Ir vajadzīgs, lai konklāva laikā Mikelandželo liktu cilvēkiem apzināties —

Neaizmirstiet: Omnia nuda et aperta sunt ante oculis Eius.

Tu, kas zini visu — izraugi!

Viņš izraudzīs...




[2] Viss Viņa acu priekšā ir atklāts un atsegts (lat.).

[3] Tas, kas ir tīrs, patīk debesu gariem, nāciet tīrās drēbēs tērpti ar tīrām rokām smeliet avota ūdeni (lat.).

[4] Ne viss es mirstu (lat.).

[5] Tu esi Pēteris (lat.).

[6] Konklāvs (< lat. con-clave ‘ar atslēgu’) slēgta kardinālu sapulce pāvesta ievēlēšanai. 1978. gadā tika sasaukti divi konklāvi. Pirmā konklāva laikā par pāvestu tika ievēlēts Jānis Pāvils I (Albino Luciani), kas pēc mēneša nomira, un pēc viņa tā paša gada 16. oktobrī tika izvēlēts Jānis Pāvils II (Karol Wojtyła).