Labdien!

Paldies par interesanto jautājumu, kurš liek iedziļināties grēka būtībā. Jūs droši vien savā vēstulē domājāt 7 galvenos grēkus, ko min Katoļu Baznīcas Katehisms. Tie gan nav „nāves” grēki, bet veicina citus grēkus un netikumus, līdz ar to tiek saukti par „galvenajiem”.

Kristīgā pieredze, sākot jau ar sv. Jāni Kasiānu un sv. Gregoru Lielo īpaši izcēlusi šos septiņus galvenos grēkus: lepnība, mantkārība, skaudība, dusmas, nešķīstība, negausība, slinkums jeb acēdija. Izdarīts grēks veicina krišanu citā grēkā; atkārtoti izdarot vienu un to pašu grēku, rodas netikums. No tā ceļas netikumīgas noslieces, kas aptumšo sirdsapziņu un skar spēju konkrēti izvērtēt labo un ļauno.

Arī Svētie Raksti sniedz vairākus līdzīgu grēku uzskaitījumus. Vēstulē galatiešiem miesas darbi pretstatīti Gara augļiem: "Bet miesas darbi ir zināmi, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas. Par tām es jums iepriekš saku, kā biju jau sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos." (Gal 5, 19-21) Katoļu Baznīcas Katehisms uzsver: „Grēkus var klasificēt arī atkarībā no tā, vai tie ir tieši vērsti pret Dievu, pret tuvāko vai sevi pašu; grēkus var iedalīt garīgajos un miesiskajos vai arī - grēkos, kas tiek izdarīti ar domām, vārdiem, rīcību vai nolaidību.” Grēka sakne meklējama cilvēka sirdī un viņa brīvajā gribā, kā to māca Jēzus: "Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas ir, kas sagāna cilvēku." (Mt 15, 19-20)

Raugoties uz grēka sekām, Katoļu Baznīca  iedala grēkus: ikdienišķos un nāvīgos. Nāvīgais grēks ir smags Dieva likuma pārkāpums - apzināts un gribēts, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā iestājas „garīga nāve” – cilvēks novēršas no Dieva - sava galamērķa un svētlaimes, priekšroku dodot nevis Dievam, bet gan kādam zemākam labumam. Svētajos Rakstos varam sastapties ar līdzīgu grēku iedalījumu. „Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz,” raksta Apustulis Jānis (1 J 5:16). Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš ir izdarījis navīgu grēku nevar saņemt piedošanu citādāk, kā vien sirsnīgi nožēlojot padarīto, izsūdzot grēkus individuālajā grēksūdzē, stingri apņemoties laboties un gandarot.

Katoļu Baznīcas Katehisms norāda: „Lai kāda rīcība būtu nāvīgs grēks, vienlaikus jāizpildās trim nosacījumiem: "Nāvīgs ir jebkurš grēks, kura sastāvs (lat. materia ) ir nopietns un kas izdarīts pilnīgi apzināti un brīvprātīgi." To, cik nopietns ir grēka sastāvs, nosaka desmit baušļi, kā to Jēzus paskaidro bagātajam jauneklim: "Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesi liecināt, tev nebūs krāpt, tev būs savu tēvu un māti godāt." (Mk 10, 19) Grēka smagums var būt lielāks vai mazāks: slepkavība ir smagāka nekā zādzība. Tas atkarīgs arī no tā, kādās attiecībās ar grēka izdarītāju ir cietušās personas. Grēks ir nāvīgs tad, ja vainīgais pilnībā apzinājās un pilnībā piekrita savai rīcībai. Grēks ir nāvīgs, ja grēcinieks apzinājās savas rīcības grēcīgo raksturu un to, ka tā ir pretrunā Dieva likumam. Lai rīcības izvēle būtu personiska, tad lēmumam, kas nosaka rīcību, jābūt pietiekami brīvprātīgam.”

Tāda, īsumā, ir atšķirība starp nāvīgajiem grēkiem un 7 galvenajiem grēkiem, kas tiek minēti Katoļu Baznīcas Katehismā.

Austrumu Tradīcija min 8 galvenos grēkus, uzskatot acēdiju (par kuru Jūs jautājāt vēstulē) kā atsevišķu grēku. Šis dalījums ir saglabājies no tuksneša tēvu laikiem. Pirmo grēku „klasifikāciju” veica grieķu mūks Evagrijs no Pontas (IV gs.), kurš grēkus salīdzina ar 8 dēmoniem, kas uzbrūk cilvēkam. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), pārņēma šo klasifikācijas sistēmu un centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние. Pāvests Gregors Lielais nedaudz atkāpās no tradīcijas – pieņemot 7 galvenos grēkus. Acēdija līdz ar to grēku uzskaitījumā tiek apvienota ar slinkumu.

Kas ir acēdija? Jāatzīst, ka nezinu iemeslus, kapēc par šo grēku tiek maz runāts, kā Jūs jau  minējāt savā vestulē. Acēdija (grūtsirdība) – tas ir viens no kārdinājumiem, kuram durvis ver pašpārliecinātība. Katoļu Baznīcas Katehismā (2733) lasām: „Garīgie tēvi ar to saprot zināmu depresijas veidu, kuru izraisa askēzes atslābums, modrības zaudēšana un sirds bezrūpība. "Gars gan ir modrs, bet miesa vāja." ( Mt 26, 41) Jo augstāk kāds kāpj, jo zemāk krīt. Mokošs gara kritiens ir pašpaļāvības sekas. Pazemīgs cilvēks nav pārsteigts par savu postu, tas viņu ved uz vēl lielāku paļāvību, stingrāku noturību.”

Evargijs no Pontas, definējot acēdiju, izsakās vēl „skarbāk”. „Acēdija ir dēmonu dzīves iemīlēšana,” viņš raksta. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš nonācis šajā gara stāvoklī, atrodas iekšējā konfliktā, noliedz Dieva mīlestību, zaudē cerību Dieva apsolījumiem, līdz ar to nododas sīkām baudām, iegribām. Evargijs, rakstot par acēdijas pārņemtu mūku, attēlo viņu sēžot pie loga, kur cenšas ieraudzīt kaut ko jaunu, tai pašā laikā nespējīgu ne uz ko koncentrēties, grimstošu slinkumā, bezdarbībā, nevarībā uzņemties jebkādu upuri. Priekš kam tas viss? Kas man par to būs? (Starp citu, šādas nostājas neattiecas vienīgi uz mūkiem, zinām tās no ikdienas pieredzes, vai ne?)

Nākamā īpašība, kas raksturīga acēdijai ir nepaklausība. Līdzīgi kā cerības atmešana, arī nepaklausība raksturo „dēmonu dzīvesveidu”. Cilvēks mētājas starp savām iegribām, nemeklējot Dieva gribu, un ir pakļauts tām. Vienmēr vēlas to, ko nevar sasniegt, un šī iemesla dēļ grimst arvien lielākās skumjās. Šīs skumjas var padziļināties, novedot pie depresijas un vēl smagākiem personības traucējumiem, piem., pašnāvības. Šeit atklājas acēdijas „augļi” un kurš no gariem ir par to atbildīgs...

Līdz ar to, pilnīgi Jums piekrītu, ka nepieciešams nomirt sev, lai dzīvotu Kristum. „Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību,” mudina Svētie Raksti (Kol 3, 5). Šķiet, vērts šo aicinājumu pieņemt kā vadmotīvu mūsu Gavēņa laika darbiem un nodomiem.

Ar cieņu –

m. Inese Ieva