Labā Gana skolā apmācītas, arī mēs ierīkojām nodarbību stūri mūsu klosterī – ātriju. Kāpēc tad īsti šo katehēzes telpu vai stūri sauc par ātriju? Angļu valodā "eitry" ir telpa pirms ieiešanas pašā baznīcā, tāda kā priekštelpa. Līdz ar to, tas netieši norāda, ka bērni ātrijā gatavojas kļūt par pilntiesīgiem Baznīcas locekļiem, kurus Dievs aicinājis īpašajā ganību laukā – tātad Baznīcā. Bērni šajā vietā nevien mācās veidot attiecības ar Dievu, bet pamazām gatavojas arī sakramentu pieņemšanai. Ātrijā bērni klausās Dievā, mēs runājam ar un par Dievu. Katehēzes telpā ir vairāki stūri: lūgšanu stūris, praktisko darbu jeb saimniecības stūris, liturģisko priekšmetu un liturģisko darbu stūris, kā arī zīmēšanas stūris. Ātrijs tātad ir vieta, kur bērns mācās lūgties un strādāt, tādējādi veidojot attiecības ar Dievu.

 

Jāpiebilst, ka, lai uzkrātu pieredzi katehēzes darbā ar bērniem, varēju izmantot Mātes Terēzes māsu piedāvāto iespēju palīdzēt viņām sestdienās darbā ar bērniem viņu pašu klosterī. Tā kā m. Baibiņai bija jādodas uz Poliju, lai pabeigtu studijas, Labā Gana katehēze mūsu klosterī palika uz maniem pleciem līdz pat šā gada Lieldienām, kad viņa, atgriezusies Latvijā, var turpināt šo neizsakāmi svētīgo darbu. M. Baiba, esot Polijā, brīvajā laikā arī sāka praktizēt Labā Gana katehēzi bērnudārzā, kurā radās iespēja kalpot. Jāpiebilst, ka ātrijā gandrīz visus nepieciešamos priekšmetus veidojām pašas ar savām rociņām. 

 

Kad sāku izgatavot visu ātrijam nepieciešamo, sapratu, ka tas nav nekas sarežģīts, vienīgi laika ietilpīgs process, jo, kā uzsvēra pasniedzējas, kas mūs ievadīja šajā katehēzes darbā, galvenais ir, lai ātrijā izmantotie priekšmeti būtu pēc iespējas vienkāršāki, no dabiskiem materiāliem, kā arī maza izmēra – tādi, lai bērniem būtu interese par šiem priekšmetiem, kuri ir kļuvuši parocīgi tieši viņu vajadzībām.

 

Iekārtojot katehēzes stūri klosterī, nonācu pie secinājuma, ka, lai gan nepieciešamie materiāli darbam ar bērniem ir daudz, tomēr tie neizmaksā dārgi, jo gandrīz visu var izvedot ar savām rokām. Materiāli bija dažādi – papīrs, kartons, kuru klosterī var atrast lielā daudzumā, dažādi koka dēļi, krāsas, dažādi auduma gabaliņi, no kuriem pagatavot liturģijai nepieciešamās sedziņas, veidojamais plastikas materiāls, dažādi maza izmēra trauciņi, kā arī šķēres un zāģis. 

 

LG katehēzei pēc Montesorī metodes raksturīgas vairākas iezīmes – nodarbībās mēs runājam klusām un lēnām, jo klusumā varam sadzirdēt Dievu. Bērnus piesaista tas, ka šeit valda citi noteikumi kā tipiskā ikdienas kompānijā, kura bieži vien sastopama steiga un troksnis. Bērni pamana, ka vieta un process, kas notiek, ir īpaši. Kopš uzsāku LG katehēzi, atklāju dārgumus, ko sniedz patiesa ieklausīšanās otrā cilvēkā, kurš runā klusi un lēnām – viss it kā ļauj paraudzīties uz teikto daudz dziļāk, tas uzrunā personiskāk. Ātrijā ar bērniem runājam pārsvarā par Jauno Derību un priecīgajiem notikumiem Bībelē. Katru Evanģēlija fragmentu, ko nolasām, parādām darbībā ar figūriņām (no koka vai kartona: cilvēciņus, aitiņas, istabiņu Marijai, kurā pie viņas atnāca eņģelis u.c.). Var redzēt, cik ļoti tas palīdz rosināt bērnu iztēli un ļaut viņiem izdzīvot šo notikumu daudz spēcīgāk. 

 

Arī man pašai tās bija īstas rekolekcijas, kad pirmo reizi redzēju katehētus izstrādājam ātrija darbiņus. Tas bija kas gluži jauns, jo tajā brīdī, kad tu izspēlē pats ar savām rokām šo Evanģēlija fragmentu, tas palīdz nonākt daudz ciešākā vienībā ar Dievu. Tad es atkal atceros, ka tie nav tukši vārdi – Evanģēlijs ir dzīvs! Un mazie to sajūt! Viņi ar interesi, atplestām mutītēm skatās, kad, dažādus Evanģēlija fragmentus lasot, katehēts ar rokām to parāda.

 

Uz kā tad īsti balstās Labā Gana katehēzes metode? Jau minēju, ka nodarbību iesākam ar lūgšanu, kuru uzsākot iededzam sveci – Kristus gaismu, tad parasti kopīgi izvēlamies kuru lūgšanu vārdu šodien liksim uz lūgšanu galda. Lūgšanu vārdi ir piemēram – Amen, Alleluja, Gods Dievam, Jēzus, vai arī Svēts, svēts, svēts. Uz lūgšanu galda stāv arī Bībele – vissvarīgākā grāmata pasaulē, Jēzus un Marijas bildes, Ziedi priekš Jēzus, ir labi, ja ātrijā ir arī labā gana figūra, kuras pašlaik vēl mums nav, tomēr pie sienas mums ir Franciska krusts ar augšāmcēlušos Kungu.

 

Lūgšanas laikā katrs bērns skaļi vai klusībā pie sevis var kaut ko teikt Dievam, kā arī kopīgi dziedāt kādu dziesmu, izmantojot arī dažādus sitamos vai citus mūzikas instrumentus. Pēc lūgšanas katehēts aicina paņemt darba paklāju un uz tā katrs bērns var veikt kādu no tiem darbiem, kas atrodas ātrija telpā – pats pēc savas izvēles, tomēr sākumā katehēts parāda bērnam, kā šis darbs pareizi jāveic – nosauc katru priekšmetu un paskaidro, kāpēc darbs tā jādara un kas tas ir par darbu, lai bērnam rastos izpratne, kārtības un atbildības sajūta par to, ko viņš dara, piedevām bērns ne tikai sāk izprast ar liturģiju saistītos noslēpumus, kuri apslēpti zem praktiskām priestera darbībām, bet arī praktizēt savas iemaņas saimnieciskajos darbos. Bērns var izvēlēties, vai viņš kopā ar Jēzu veiks ampulu sagatavošanas darbu Svētajai Misei, vai zirņu pārlikšanas darbu ar karoti no viena trauka uz otru. Tāpat mēs arī cenšamies neizmantot mīlināmos vārdus, bet runāt ar bērniem tāpat kā runā pieaugušie, jo tas bērniem palīdz saprast, ka tā nav spēle, bet gan lūgšana. Visa nodarbība ir kā lūgšana. Arī darbi, ko veicam ar Jēzu, ir kā lūgšana Dievam, kas bērnā attīsta vēlmi mīlēt, liek justies viņam noderīgam. 

 

Mēs nekad bērnam netraucējam nevienā darbā, lai kā arī viņam tas sanāktu, jo viņš mācās, bet, ja redzam, ka galīgi nesanāk, tad jautājam: vai vēlies, lai es Tev palīdzu? Un tikai, ja bērns tam piekrīt, tad palīdzam viņam šo darbu veikt. Savukārt, ja bērns ir noguris un nespēj saņemties atbilstoši ātrija prasībām, tad katehēts palūdz bērnu aiziet un apsēsties uz atpūtas krēsla, līdz bērns būs pietiekoši stiprs, lai atgrieztos ātrijā un ievērotu tā prasības. No pieredzes varu apgalvot, ka tas, ka bērns izjūt šādu mīlestības atmosfēru, rosina viņā dziļu interesi un aktīvu vēlmi pašam iesaistīties gan lūgšanā, gan praktiskajos darbos.

 

Kādi tad ir augļi? Pēc nodarbībām esmu novērojusi, ka bērni smaida, nevēlas uzreiz atstāt ātriju, samīļo viens otru vai māmiņu, palecās vai apgriežas rinķī vairākas reizes, visas kustības norāda, ka bērns ir piepildīts, viņā ir prieks par pavadīto laiku. 

 

Manī pašā, vadot nodarbības, ienāk miers un prieks, jūtu Dieva klātbūtni. Ātrijā Skolotājs ir Jēzus!!! Tāpēc arī katehēts jūtas brīvi un nepiespiesti. Tā ir arī praktiska kopā būšana ar Dievu. Viens no ātrija atslēgas vārdiem ir kontemplācija – Dieva uzlūkošana un satikšana visā, kas notiek. 

 

Pateicoties vecāku uzņemtām bildēm, kā arī stāstītajam, esmu nākusi pie atziņas, ka Labā Gana katehēze nes augļus, jo arī mājās bērni ir sākuši veidot paši savus lūgšanu stūrīšus. Tieši tas arī ir nodarbību mērķis – ļaut, lai bērnam dotajos apstākļos veidotos personiskas attiecības ar Dievu, un, ja tas notiek, tad katehētam diez vai var būt vēl lielāks prieks.