Formācija un aktīvas apustuliskās darbības laiks

Lai gan Vaclavs iz­teicis vēlēšanos kļūt vienīgi par klosterbrāli, neparedzot ceļu uz priesterību (jo pēc tā, ko bija piedzīvojis, nejutās tā cienīgs), tomēr, ņemot vērā viņa jau iegūto izglītības līmeni un spējas, viņš tika ieskaitīts klēriķu noviciātā. Ieģērbšanas dienā, 21. decembrī, Vaclavs sa­ņē­ma vārdu Honorāts. Jaunu kandidātu Ļubartovā tai laikā netrūka — Honorāta iestāša­nās brīdī viņu skaits sasniedza 14, no kuriem gan puse drīz vien izstājās, bet septiņi kopā ar Honorātu 1849. gada 21. decembrī deva vienkāršos svētsolījumus.

Turpmākais formācijas ceļš bija katram individuāls. Parasti priesterības svētības sa­ņēma pēc sešu gadu studijām, taču šo laiku vajadzības gadījumā varēja saīsināt. No kandi­dā­tiem tika prasīta laba vispārējā humanitārā izglītība, kārtīgas latīņu valodas zināšanas (jo filozofijas un teoloģijas lekcijas notika latīņu valodā). Bija labi jāapgūst retorika (ka­pucīnu provinces priekšnieks bija aizliedzis sprediķus tikai nolasīt). Tā kā Honorāts jau bija beidzis ģimnāziju un divus gadus studējis arhitektūru, viņš tika atbrīvots no ze­mā­kā līmeņa studijām un nosūtīts uz filozofijas studijām Ļubļinā. 1850. gada 18. de­cembrī Honorāts deva mūža svētsolījumus un pēc tam uzsāka teoloģijas stu­dijas. Vienlai­kus Honorātam uzticēja vadīt retorikas studijas. 1852. gada 25. martā Ho­no­rāts saņēma sub­diakonāta svētības un jau 20. maijā teica savu pirmo sprediķi. 5. jūnijā iesvētīts par diakonu, 1852. gada 27. decembrī — par priesteri, un Jaungada dienā svinēja savu pirmo Svēto Misi. Kopš šī laika viņš sāka realizēt savu sen loloto dzīves mērķi — „palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dieva mīlestī­bu”[12]. Kopš iesvētīšanas par priesteri Honorāts pasniedza teoloģiju topošajiem prieste­riem. Viņš tika iesaistīts arī katehēzes darbā sieviešu pansijās un bāreņu namos.

19. gs. 50. gados Polijā bija vērojama garīga atmoda, sevišķi Marijas kulta uzplau­kums, kas saistījās ar Bezvainīgās Ieņemšanas dogmas izsludināšanu 1854. gadā. Populāri bija kļuvuši maija dievkalpojumi, Dzīvā Rožukroņa pulciņi, kuru iniciators Polijā bija priesteris Viktors Ožarovskis, kurš bija studējis Romā.[13] 1856. gadā t. Honorātam tika uzticēta Rožukroņa pulciņu garīgā vadība. Ar laiku viņam izdevās šīs grupas izveidot kā sava veida kopienas ar savu iekšējo struktūru, kuras vienoja ne tikai lūgšana, bet arī karitatīvs vai cita veida darbs. Honorāts šajos pulciņos centās vienot cilvēkus ar līdzīgām interesēm, līdzīgu sabiedrisko stāvokli, piem., aristokrātisko aprindu sievietes, skolotājas, strādnieces, kalpotājas, studenti u.tml. Tas bija aizsākums t. Honorāta vēlākajai slēpto kongregā­ci­ju dibināšanas idejai.

Īpašs t. Honorāta darbības lauks bija līdzdalība franciskāņu Trešā ordeņa (terciāru) reformā, kuru ap 1850. gadu Varšavā aizsāka kapucīnu provinces priekšnieks Benjamīns Šimaņskis. Ja līdz tam terciāru kustībai Polijā bija vairāk individuāls raksturs, tad ar 1849. ga­du sākās straujš Trešā ordeņa locekļu pieaugums. B. Šimaņskis 1856. gadā izdeva īpašu Terciāru breviāru un piešķīra ordenim atsevišķas organizācijas formu ar savu struktūru, statūtiem, noteiktiem pienākumiem un tiesībām.[14] Ar laiku terciāru organizēšanā arvien vairāk iesaistījās t. Honorāts, līdz 1859. gadā kapucīnu ordeņa ģenerālis viņam piešķīra plašas pilnvaras vadīt Trešo ordeni „kā to prasa Dieva gods un dvēseļu labums”[15].

Ar šo laiku saistās arī t. Honorātam vēlāk īpaši nozīmīgās sv. Feliksa kongregācijas pirmsākumi. Ap 1854. gadu divas t. Honorāta penitentes — Sofija Truškovska[16] un Klo­til­da Cehanovska[17] — Varšavā noorganizēja patversmi bez pajumtes palikušiem bāre­ņiem un veciem cilvēkiem. 1855. gadā viņas iestājās franciskāņu Trešajā ordenī un, aprū­pē­ja­mo skaitam strauji pieaugot, viņas pilnībā veltījās darbam ar „dzīves pabērniem”. Tā kā viņas bieži savus aprūpējamos veda uz kapucīnu baznīcu un lūdzās pie sv. Feliksa no Kantalicio (Cantalitio) statujas, t. Honorāts patversmi nosauca sv. Feliksa vārdā. Palīgā nāca arī citas terciāres, un pie patversmes izveidojās neliela kopiena. 1857. gadā viņas pieņēma terciāru regulu, habitu un strauji izvērsa karitatīvo darbību kā sv. Feliksa kongre­gācija, parasti sauktas par feliciā­nēm[18].

1856. gadā t. Honorāts tika iesaistīts arī t. s. iekšzemes misijās. Tā bija 17.-19. gs. po­pulāra apustuliskās darbības forma, ko bija aizsākuši jezuīti, tad pārņēmuši arī citi or­de­ņi (īpaši lazaristi), tai skaitā kapucīni. Tie bija klosterbrāļu-priesteru izbraukumi uz lauku draudzēm (pēc vietējo prāvestu vai muižnieku ielūguma), kur vienu līdz trīs nedēļas viņi intensīvi katehizēja, sagatavoja sakramentiem utt. Pieda­lī­ša­nās misijās t. Honorātam ļāva dziļāk iepazīt lauku cilvēku, sevišķi zemnieku prob­lē­mas un garīgās vajadzības.

Ir grūti iedomāties, kā 26-gadīgais kapucīns tika galā ar šiem daudzajiem pienāku­miem. Ir saglabājies viņa paša tolaik sastādītais dienas režīms, kurā redzams, kā viņš mē­ģi­na savienot lūgšanu dzīvi atbilstoši klostera regulai un visus citus pienākumus, piem., lekcijām un sprediķiem sagatavojoties naktī.[19] Viņš pats gan vēlāk atzīst, ka ir „iekritis aktīvismā” un ilgojas pēc kontemplatīvas dzīves.

Šāds dzīves stils — pārslodzes, neizgulēšanās — manāmi iedragāja veselību, un 1856. ga­dā ar aizdomām uz tuberkulozi t. Honorāts uz vairākām nedē­ļām tika nosūtīts ār­stēties un atgūt spēkus Kolanas muižiņā, kas atradās 55 km no Bjalas. Šo laiku pats Honorāts uztvēra kā izsūtījumu un sodu par nolaidību. Izmantojot līdzi paņemto grāmatu ar sv. Ignācija no Lojolas vingrinājumiem, viņš uzsāka rekolekcijas. Pārdomas no šīm reko­lekcijām atrodamas viņa „Garīgajās piezīmēs” — tie ir secinājumi par līdzšinējo dzīvi un apņemšanās to sakārtot, piem.: „Kāda dvēseles iztukšotība, neauglīga mētāšanās (..). Vienmēr prasu padomu pasaulei, egoismam, cilvēciskajam saprātam (..). Kā gan, vadot Dieva tautu, var neprasīt padomu Dievam?”[20]

Laiks no 1861. līdz 1864. gadam Polijā bija nemierīgs, saistīts ar poļu sacelšanos pret cara valdību. Vatikāns gan lielā mērā rēķinājās ar Krievijas varas klātbūtni Polijas teritorijā. Pāvests bija pat aizliedzis priesteriem darboties kādās slepenās organizācijās, taču tas neatturēja daudzus no garīdzniecības vidus iesaistīties politikā. Arī kapucīnu vidū uzskati bija dažādi. 1861. gadā Polijā bija 119 kapucīnu, un no tiem 62 tika sodīti par sacelšanās at­balstīšanu vai līdzdalību tajā — sākot ar naudas sodu līdz pat nāves sodam.[21]

T. Honorāts šai laikā (no 1860. gada 17. septembra līdz 1862. gada vidum) bija Varšavas kapucīnu klostera priekšnieks un pret sacelšanos, sevišķi bruņoto, izturējās re­zervēti. Īsts patriotisms, kā viņš vēlāk rakstīja, izpaužas nevis skaļos saukļos, bet gan kon­sekventā Evaņģēlija gara izkopšanā visās dzīves sfērās.[22] Viņš redzēja, ka daudzas sacel­šanās formas bija pretrunā ar Baznīcas likumiem un nesavienojamas ar klosterdzīves re­gulu. Viņa kā priestera prioritāte bija sabiedrības garīgā un morālā līmeņa celšana. Tas gan nenozīmē, ka viņam šie notikumi bija vienaldzīgi, — viņš tikai skatīja tos no citas perspektīvas, resp., brīvības pamatā ir sabiedrības garīgā atdzimšana. Pēc daudziem ga­diem par šo tēmu viņš rakstīja sv. Feliksa kongregācijas māsām, kuru akti­vi­tātes sacelšanās laikā viņš bija novirzījis uz karitatīvo palīdzību bēgļiem, ievainotajiem:

„Kad jūs gribēja iesaistīt dažādos politiskos pulciņos, teicu, lai atstājiet to citiem, jo tas nav jūsu ceļš. Jums ir daudz ietekmīgāki līdzekļi tautas glābšanai. Palieciet uzticīgas savam aicinājumam, tiecieties uz svētumu — un redzēsiet, ka Dievs bez neviena šāviena atjaunos Poliju.”[23]

Ar brutālo sacelšanās realitāti t. Honorāts saskārās tieši, veicot pastorālo darbu Var­šavas citadeles cietumā no 1862. līdz 1864. gadam, it sevišķi, aprūpējot uz nāvi notiesā­tos. Daudzi no viņiem paliek t. Honorāta atmiņā visu mūžu.

1862. gadā savas ikgadējās rekolekcijas t. Honorāts pavada kamedulu klosterī pie Krakovas un viņā atkal mostas ilgas pēc kontemplatīvas dzīves. Tomēr vēl vairāk viņš apzinās, ka Dievs viņu ir aicinājis tieši uz franciskāņu ordeni:

„Mūsu mājokļi atrodas tuvu pilsētām, (..) jo mūsu tēvs [sv. Francisks] gribēja, lai mēs, tikai nedaudz distancējušies no cilvēkiem, būtu vienmēr gatavi steigties viņiem palīgā. (..) Kristus taču arī, dzīvojot Betā­ni­jā, netālu no Jeruzalemes, nevairījās no cilvēkiem, tikai dažkārt aizgāja vienatnē.”[24]

Šī t. Honorāta atziņa ietekmē turpmākās viņa aktivitātes. Viņš arvien vairāk apzinās sevi kā kapucīnu.

Tomēr joprojām t. Honorāts jūt, ka ārējo aktivitāšu pārmērība apdraud viņa garīgo dzīvi. 1864. gada rekolekcijās t. Honorāts jau konkrē­ti lūdz Dievu, lai provinces priekšnieks, vizitējot Varšavas klosteri, iedomātos viņu pārcelt uz Zakročimu, uz kurieni tolaik kapucīni nelabprāt brauca. Vizitācija notika no­vem­brī un dīvainā kārtā sakrita ar negaidītu Varšavas klostera slēgšanu. Provinces priekšnieks t. Honorātam lika joprojām palikt Varšavas klosterī, tomēr dažas dienas pēc tam t. Honorāts jau atradās Zakročimā. Kā tas notika?

Laikā no 1862. līdz 1864. gadam bija pastiprinājušās cara valdības pretenzijas pret Ka­toļu baznīcu un sevišķi klosteriem. 1864. gada 8. novembrī (pēc vecā stila) iznāca cara Aleksandra II rīkojums par klosteru likvidāciju, kas skāra praktiski visus katoļu klosterus Krie­vijai piederošajā Polijas daļā.[25] Pasākums bijis rūpīgi izplānots, un 27. novembrī, Ad­ven­ta 1. svētdienā, vienas stundas laikā no 21.00 līdz 22.00 visi Varšavas klosteri tika ap­lenkti, tai skaitā „sevišķi kaitnieciskais” kapucīnu klosteris. Kapucīniem lika izvēlēties — do­ties uz ārzemēm vai palikt uz vietas (Varšavas kapucīnus bija paredzēts pārvest uz Za­kro­čimu, par ko gan tobrīd viņi netika informēti).[26] Tā nākamajā dienā t. Honorāts jau atra­dās Zakročimas klosterī, lai gan pavisam citādākos apstākļos, nekā pirms tam spēja iedo­māties.

Zakročimas klosteris bija neliels, ēkas vecas, būvētas vēl 1756. gadā. Tajā dzīvoja 10 mū­ki, no kuriem viens tobrīd atra­dās ieslodzījumā Varšavas citadelē un viens bija iz­sū­tīts uz Irkutsku. Uzņemt vēl 26 cil­vēkus nenācās viegli; valdības pie­šķir­tā summa klostera uzturēša­nai izrādījās tik maza, ka nepietika pat pārtikai. Kļuva skaidrs, ka ieslodzītie klos­terī ir nolem­ti veģetācijai, bez iespējas jebkādā veidā darboties „uz āru”. Joprojām palika spēkā piedā­vā­ju­mi izbraukt uz ārzemēm. Šādos apstākļos iz­šķi­roša izrādījās tieši t. Hono­rā­ta nostāja:

„Nebrauksim! Dievs mūs šeit ir nolicis, šeit arī strādāsim.”[27]

Jāatzīmē arī vēl viena būtiska t. Honorāta izvēle. Kad bīskaps piedāvā kapucīniem kļūt par apkārtnes draudžu vikāriem, t. Honorāts saprot, ka tas nozīmētu faktisku klostera iznīkšanu, tāpēc atsakās no piedāvājuma. Daļa kapucīnu jau sā­ka strādāt draudzēs, tomēr drīz vien jau pati valsts vara aizliedza izplatīt „kapucīnu sērgu”.[28]