JĀNIS PĀVILS II
Saturs |
---|
JĀNIS PĀVILS II |
I STRAUTS |
II MEDITĀCIJAS PAR «RADĪŠANAS GRĀMATU» UZ SIKSTA KAPELAS SLIEKŠŅA |
Visas lapas |
ROMAS TRIPTIHS (Meditācijas)
I
STRAUTS
Ruah[1]
Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem...
1. Izbrīns
Meža ieloks nonāk
kalnu strautu ritmā.
Šis ritms man atklāj Tevi,
Mūžsenais Vārds.
Cik gan apbrīnojama ir Tava klusēšana
visā, ar ko radītā pasaule
uzrunā visapkārt...
tā līdz ar meža ieloku
nāk lejā pa katru nogāzi...
viss, ko aiznes sev līdzi
sudrabotā ūdeņu kaskāde,
kas ritmiski krīt lejup no kalna,
sava plūduma nesta...
— uz kurieni nesta?
Ko saki man, kalnu straume?
kurā vietā tu tiecies ar mani?
Ar mani, kas esmu pārejošs —
līdzīgi kā tu...
Vai tiešām kā tu?
(Ļauj man šeit apstāties,
ļauj apstāties uz sliekšņa —
lūk, šis ir viens no tiem visvienkāršākajiem izbrīniem.)
Strauts neizbrīnās, kad tas krīt lejup
un meži klusējot nonāk strauta ritmā
— bet izbrīnās cilvēks!
Slieksnis, kuru pasaule viņā pārkāpj,
ir izbrīna slieksnis.
(Reiz tieši šim izbrīnam dots vārds «Ādams».)
Viņš bija vientuļš savā izbrīnā
starp būtnēm, kuras nebrīnījās
— tām pietika būt un pāriet.
Cilvēks bija pārejošs līdz ar tām
izbrīnu vilnī.
Brīnoties tas arvien tiecās ārā
no šī viļņa, kas viņu nesa,
it kā sakot visam visapkārt:
«apstājies! — tev manī ir piestātne»
«manī ir tikšanās vieta
ar Mūžseno Vārdu» —
«apstājies, šai pārejamībai ir jēga»
«ir jēga... ir jēga... ir jēga!»
2. Avots
Meža ieloks nonāk
kalnu strautu ritmā...
Ja vēlies atrast avotu,
tev jāiet kalnup, pret straumi.
Spraucies cauri, meklē, neatkāpies,
zini — tam kaut kur šeit jābūt.
Kur esi tu, avot?... Kur esi, avot?!
Klusums...
Straume, meža straume,
atklāj man
sava sākuma noslēpumu!
(Klusums — kāpēc tu klusē?
Cik gan rūpīgi esi apslēpusi sava sākuma noslēpumu.)
Ļauj man atveldzēt lūpas
avota ūdenī,
sajust svaigumu,
dzīvinošu svaigumu.
[1] Vārds ruah (ebr. ‘dvesma, gaiss, vējš’) — Liturģijā un teoloģiskajā valodā ar Ruah apzīmē neizsakāmo Svētā Gara Personu.