III

             PAKALNS MORIJAS ZEMĒ

 

 

1. Ūra kaldeju zemē

 

Bija tāds laiks, kad cilvēki

nepārstāja klejot.

Ganāmpulku ieskauti, tie gāja, kur vilināja raža:

tur, kur zeme kā auglīga māte

spēja pabarot dzīvniekus —

tur arī cilvēks slēja teltis,

apmetās uz dzīvi.

 

Kāpēc mēs šodien meklējam

to vietu kaldeju zemē,

no kurienes Teras dēls Ābrams

devās ceļā ar sev līdzīgu klejotāju pulku?

Varbūt viņš domāja: kādēļ man jādodas projām no šejienes?

Kādēļ man jāpamet Ūra kaldeju zemē?

Vai tā viņš domāja? Vai izjuta šķiršanās skumjas?

Vai raudzījās atpakaļ?

Mēs nezinām. Zinām vien to, ka dzirdēja Balsi,

kas viņam sacīja: Izej!

Ābrams nolēma sekot Balsij.

 

Balss teica — tu būsi daudzu tautu tēvs,

tev būs tik daudz pēcnācēju

                kā smiltis jūras malā.

Kā gan piepildīsies šis apsolījums — domāja Ābrams,

ja daba man liegusi tēvišķības dāvanu?

Mana laulātā, kuru mīlu no jaunības dienām,

nav man devusi dēlu. Mums abiem tas sāp.

Balss tomēr teica: tu būsi tēvs. Tu būsi

                daudzu tautu tēvs.

Tev būs tik daudz pēcnācēju

                kā smiltis jūras malā.

 

 

2. Tres vidit et unum adoravit[7]

 

Kurš tā varēja piesaukt nākotni —

tuvo un tālo?

 

Kas ir Viņš, Bez-Vārda,

kurš vēlējās atklāties balsī?

Kurš runāja ar Ābramu tā,

kā runā Cilvēks ar cilvēku?

 

Viņš bija Citādāks. Nelīdzinājās nekam,

ko par Viņu spēj iedomāties cilvēks.

Runāja — tātad gaidīja atbildi...

 

Reiz Viņš atnāca pie Ābrama ciemos.

Bija Trīs Viesi, kurus viņš uzņēma

ar lielu godu.

Tomēr Ābrams zināja, ka tas ir Viņš —

Viņš viens.

Atpazina Balsi. Atpazina apsolījumu.

Pēc gada abi ar Sāru

tie priecājās par dēla piedzimšanu,

lai gan bija jau krietni gados.

 

Dēls — tas nozīmē: tēvišķība un mātišķība.

Tu būsi tēvs, Ābram, tu būsi daudzu tautu tēvs.

No šī brīža tavs vārds jau būs «Ābrahams».

Šajā vārdā Es tevi svētīšu.

Šajā vārdā Es vairošu tavus pēcnācējus

līdz pat zemes vistālākajām malām.

Šis vārds nozīmēs: «Tas, kurš ieticēja pretēji cerībai».

 

Apkārtnē cilvēki un tautas paši sev taisīja dievekļus

(kā Ēģipte, tā Hellāda, tā Roma).

 

Viņš, Ābrahams, ieticēja Tam, kurš Ir,

ar Kuru viņš sarunājās, kad sekoja Balsij,

Kuram viņš atvēra savas telts durvis,

ielūdza ciemos,

bija ar Viņu kopā.

 

Mēs šodien atgriežamies tajās vietās,

jo tur reiz pie Ābrahama atnāca Dievs.

Pie Ābrahama, kurš ieticēja, atnāca Dievs.

 

Kad tautas un cilvēki paši sev taisīja dievekļus,

atnāca Tas, kurš Ir.

Ienāca cilvēka vēsturē

un atklāja Noslēpumu, kas apslēpts

kopš pasaules radīšanas.

 

 

3. Tēva saruna ar dēlu Morijas zemē

 

Tā viņi gāja un sarunājās jau trešo dienu:

Lūk, pakalns, uz kura man Dievam jāsaliek upuris —

tēvs teica. Dēls klusēja, neuzdrīkstējās jautāt:

Kur ir upurjērs? Lūk, uguns un malka, un upurēšanas nazis,

bet kur upurjērs?

Dievs pats to sev noskatīs — tēvs teica,

neuzdrīkstējās skaļi izteikt

šos vārdus: upurjērs būsi tu, mans dēls, —

tāpēc klusēja.

 

Tā klusējot, viņš atkal iegrima kurlā bezvārdu dzelmē.

Bija dzirdējis Balsi, kas viņu vadīja.

Tagad Balss apklusa.

Palika viens pats ar savu vārdu

Ābrahams: Tas, kurš ieticēja pretēji cerībai.

Pēc mirkļa viņš uzcels sārtu,

iekurs uguni, sasies Īzāka rokas —

un — kas tad? Aizdegsies sārts...

Jau redz sevi kā miruša dēla tēvu,

Balss viņam to deva, bet tagad — atņem?

 

Ak, Ābraham, kas šajā Morijas zemes pakalnā kāp,

ir tāda tēvišķības robeža, tāds slieksnis, pār kuru tu nepārkāpsi.

 

Cits Tēvs šeit pieņems sava Dēla upuri.

Nebīsties, Ābraham, ej vien tālāk

un dari, kas tev jādara.

Tu būsi daudzu tautu tēvs,

dari, kas tev jādara, līdz galam.

 

Viņš pats tev apturēs roku,

kad tā būs gatava upura cirtienu veikt...

Viņš pats nepieļaus, ka tava roka izpilda

to, kas sirdī jau izpildīts.

Jā — tava roka sastings gaisā.

Viņš pats to apturēs.

Un no šī laika pakalns Morijas zemē kļūs par gaidīšanu —

jo uz tā ir jāpiepildās noslēpumam.

 

 

4. Derības Dievs

 

Ak, Ābraham! Tas, kurš ienāca cilvēka vēsturē,

vēlas tikai caur tevi atklāt šo noslēpumu,

                 kas apslēpts kopš pasaules radīšanas,

noslēpumu, kas senāks par pasauli!

 

Ja šodien mēs ceļojam uz vietām,

no kurienes Ābrahams reiz devās ceļā,

kur dzirdēja Balsi, kur piepildījās apsolījums,

tad tāpēc,

lai nostātos uz sliekšņa —

lai nokļūtu līdz Derības sākumam.

 

Jo Dievs Ābrahamam atklāja,

ko tēvam nozīmē sava dēla upuris — upurnāve.

Ak, Ābraham — Dievs tā mīlēja pasauli,

ka deva savu Dēlu, lai katrs, kas Viņam tic,

iemanto mūžīgo dzīvi.

 

— Apstājies —

Es sevī nesu tavu vārdu,

šis vārds ir tās Derības zīme,

ko noslēdza ar tevi Mūžīgais Vārds

pirms pasaule tapa.

 

Atceries šo vietu, kad no šejienes aiziesi, —

tā gaidīs savu dienu —

---

[7] Trīs redzēja, bet vienu pielūdza (lat.).

©