Labpāt  padalītos ar kādu kristieti anonīmi par tādu vājību, kā seksualitāte, tieksmes pēc tā, ko pasaule piedāvā, bet Dievam ir pretīgs un neatļauts.

Ļoti skumdina, ka par seksuālajām vājībām, izvirtībām, gluži kā citām atkarībām tiek runāts, bet par šo neesmu dzirdējusi ne kādā svētrunā, konferencē. Pārņem sajūta, ka esmu vienīgā tāda nepadevusies. (Liekas, ka citi kristieši ir stipri, laimīgi un gribas sev galu padarīt, kad paklūpu. Runa iet par tieksmi uz grupveida seksu, homoseksuālismu, baudu vērot manu vīru seksā ar situ sievieti). Dzīvoju ciešanu ritenī, no kura nespēju izkļūt. Pateicīga esmu, ka atbrīvojos no atkarīgas masturbācijas, kas bija kā atkarība.Un pēc katras reizes raudāju.

P.S. Labprāt ar kādu parunātos caur E-pastu, ja kādam ir līdzīgas problēmas.

Dace

Dace,

Tu dalies ar ļoti personisku pieredzi – tāpēc uzdrošinos uzrunāt Tevi uz „Tu”. Ceru, ka Tev tas ir pieņemami

Tajā, ko raksti, ir daudz pārdzīvotā, daudz meklējumu. Jā, arī iekšēju ciešanu. Būtu priecīga, ja varētu Tev palīdzēt un ieteikt kādu kristieti ar līdzīgām problēmām, ar kuru Tu varētu izrunāties un, šķiet, saprasties vislabāk.  Diemžēl neviens no maniem paziņām līdz šim nav dalījies ar šāda veida grūtībām, arī es pati esmu ļoti „monogāmiski” orientēta, tāpēc cenšos Tevi saprast it kā no „ārpuses”. Neraugoties uz to, psiholoģijas studijas ir darījušas mani daudz izprotošāku pret cilvēkiem nekā biju iepriekš, arī dzīve māca iecietību pret sevi un citiem. Ļoti bieži sev uzdodu līdzīgus jautājumus, kā savienot iekšējās pretešķības sevī – miesas likumu un Dieva likumu (Rom 7, 23), kas nereti  ir izteiktā konfliktā. Cilvēks ir ļoti sarežģīta, salikta būtne, tāpēc jo sāpīgākas ir šīs iekšējās dillemmas – kāpēc man patīk tas, ko Dievs aizliedzis? Tevis rakstītajā arīdzan izskan sāpes par pretrunām, kas it kā „plēš” uz pusēm Tavu personību...un varbūt liek raudzīties uz sevi ar nicinājumu, nosodījumu. Pretstati sevi „stiprajiem un laimīgajiem kristiešiem”... vai uzskati, ka ir kristieši bez problēmām? 

Bieži vien kristiešos, un jo vairāk nekristiešos, mostas pretestība – sak, Baznīca grib kontrolēt mūsu privāto dzīvi, nevajadzīgi „lūrot zem segas”. Ir  kristieši, kas uztver reliģiju tikai kā likumu kodeksu – „tev būs darīt...” un „tev nebūs darīt”. Tomēr tā ir tikai cilvēciska perspektīva.  Dievs nav skaudīgs, nevēlas cilvēkiem atņemt viņu laimi... Neliek gaidīt astoņdesmit gadus – pavadītus askēzē un sevis mērdēšanā – lai beidzot debesīs mūs apveltītu ar visu to, ko zemes dzīves laikā neesam pratuši atklāt vai sasniegt.  Dzīve, pēc manām domām, mums dota pirmkārt tāpēc, lai mēs iemācītos MĪLĒT. Galu galā, dzīves beigās, tiksim „tiesāti pēc mīlestības”. Man patīk salīdzinājums, ka miesa – tā ir „darbnīca”, kurā mēs apgūstam šo mākslu. Savukārt seksualitāte, Dieva dotā dāvana, ir milzīgs dzinējspēks,  kura iespaidā iemīlamies un aizvien mācāmies mīlēt otru, mācāmies upurēties otra labā, rūpēties, uzņemties atbildību. Nekas tā neatbrīvo no egoisma kā patiesa iemīlēšanās... un šī atbrīvošanās no koncentrēšanās tikai uz sevi laikam arī ir cilvēcisko attiecību pamatā. Diemžēl atrauta no sava augstākā mērķa seksualitāte kļūst par postošu spēku... Atrauta no dzīvības, tā nes nāvi – abortus, AIDS. Atrauta no patiesas mīlestības, rūpēm par otra labumu, tā kļūst par „egoismu divatā” vai arī trijatā, četratā utt. Vai tāda seksualitāte sniedz baudu? Domāju, ka jā. Bet ne laimi... Bez tam, pie visa cilvēks ar laiku pierod, jebkuri eksperimenti ar seksu sāk garlaikot, ja nenotiek pāriešana augstākā kvalitātē – dziļākā emocionālā tuvībā. Pēc manām domām, Dieva likumi – kā nu mēs katrs tos dažādās reliģijās interpretējam, vispirmām kārtām sargā cilvēcisko mīlestību, lai mēs paši to ar savām rokām neizpostītu.

Pārlasot Tavu vēstuli, šķiet, ka to raksta ļoti emocionāli smalkjūtīga būtne. Daudz tevi nepazīstot, jūtu, ka pašreizējā situācija tevi ved izmisumā un izraisa ciešanas... Rodas vēlēšanās uzdot jautājumus, lai labāk saprastu Tavu iešējo pasauli. Tu raksti, ka tev piemīt tieksme uz homoseksuālismu un Tu gūsti baudu vērojot savu „vīru seksā ar citu sievieti”. Vai dzimumakts ar vīru Tev sagādā līdzīgu baudu? Vai Tavu orientāciju varētu saukt par biseksuālu? Ja tas ir tā, tad ir saprotama Tava interese par grupveida seksu – iespējams, Tu izmanto savu vīru kā drošu „aizsegu”, lai piepildītu savas seksuālās tieksmes attiecībā pret citām sievietēm, vienlaikus ļaujot viņam piepildīt savējās (cik saprotu, arī viņš atbalsta šo kopdzīves formu). Laulībā vienmēr darbojas cirkularitātes princips – nekad to nevar saprast, ņemot vērā tikai vienas personas uzvedību, uzskatus. Tas, kas norisinās starp laulātajiem, vienmēr ir interakcijas rezultāts. Bieši vien ir tā, kas sastopot kādu cilvēku un veidojot ar viņu attiecības, mūsos „tiek aktivizētas” tādas īpašibas, kuras nekad nenonāktu „pie teikšanas”, ja mēs būtu sastapuši citu cilvēku. Tas ir abpusējs process... Interesanti būtu jautāt, kurš no jums abiem gūst lielāku apmierinājumu no grupveida seksa – Tu vai Tavs vīrs? Varbūt ir tā, ka viens no jums „upurējas” otra labā? Bieži vien ir tā, ka sieviete akceptē šādu seksu tāpēc, ka zemapziņas līmenī jūta drošāk – kontrolē vīra „sānsoļus”. Tā var būt „mazākā ļaunuma” izvēle, lai nodrošinātu savu drošību – netikt pamestai vai piekrāptai.

Savukārt, kas attiecas uz homoseksualitāti, tā ir pavisam cita veida problēma. Ir, protams, terapeiti, kas uzskata, ka tā vispār nav problēma, vien individuālā atšķirība... Viss atkarīgs no konkrētā speciālista vērtību sistēmas. Pēc manām domām, homoseksualitāte ļoti lielā mērā ir saistīta ar sabiedriskajiem fakoriem, kaut arī  bioloģiskos faktorus nevar noliegt (liela nozīme ir androgēnu un estrogēnu proporcijai, kas ietekmē bērna centrālās nervu sistēmas veidošanos  prenatālajā posmā  un nosaka psiholoģisko seksuālo identitāti). Tomēr ļoti bieži ir tā, ka homoseksuāli orientētiem vīriešiem ir ļoti zems pašvērtējums – viņi izjūt „vīrišķibas” deficītu sevī. Nereti tas ir tāpēc, ka ģimenē ir pietrūcis vīrieša parauga – tēvs ir bijis „vājš vīrietis”,  fiziski vai psiholoģiski attāls, nespējīgs izpildīt savu īpašo lomu, savukārt māte ir bijusi ļoti dominējoša un visu kontrolējoša sieviete. Līdz ar to „vīrišķība” tiek meklēta citos vīriešos. Ir taču tā, ka mūs parasti citos fascinē tas, kā pašiem pietrūkst, vai ne? Diemžēl homoseksuālie pāri ir ļoti nestabili – ātri notiek vilšanās, jo atklājas, ka partneris nespēj piepildīt vīrišķibas deficītu. Gluži vienkārši – arī viņā ir tas pats „tukšais caurums”. Mazs puišelis kaut kur dziļi iekšpusē, kurš meklē tēva stipro atbalstu. Es domāju, ka sieviešu homoseksualitātes gadījumā mehānisms ir līdzīgs...vien attiecībās ar māti. Turklāt dzimumattiecības starp divām sievietēm bieži vien ir „izsmalcinātākas” – daudz lielāku lomu šeit spēlē emocionālais aspekts. Emocionālā tuvība var būt svarīgāka par seksuālo kontaktu un būt par galveno motīvu šādām attiecībām.

Dace, nezinu, vai tas, ko rakstu, var palīdzēt tev kaut kādā veidā izprast sevi. Pēc manām domām – lai sakārtotu lietas dzīvē, vispirms ir jāparaugās uz to visu „kaujas lauku” it kā no putna lidojuma... Ir vērtīgi pavērot, kādā virzienā vēlies iet Tu pati un kādā virzienā iet Tava dzīve... Kas kuru ved un virza? Un koTu vēlies pati? Kam būtu jānotiek, lai Tu sajustos laimīga? Varbūt ir kaut kas tāds, ko jāziedo, lai Tava dzīve neietu divos dažādos virzienos, lai „neplēstu” Tevi pašu... Es domāju, ka Tava atbrīvošanās no atkarīgās masturbācijas, par ko Tu raksti, ir ļoti liels ieguvums. Tā ir Tava pieredze, ar kuru Tu vari palīdzēt citiem. Un arī sev pašai. Šādas uzvaras dod spēku un pašapziņu, vai ne? Lai Dievs Tevi vada uz aizvien lielākām uzvarām, jo Viņam patiešām nav neispējamu lietu.

Paliekot lūgšanā, Inese