Bērnība un agrā jaunība. Ticības krīze un atgriešanās

Svētīgais Honorāts Kozmiņskis (HonoratKoźmiński) dzimis 1829. gada 16. ok­tob­rī Polijā, Bjala Podļaskā[1], arhitekta Stefana Kozmiņska un Aleksandras, dzim. Kālas (Kahl), ģi­menē kā otrais no četriem bērniem[2]. Kristībā saņēmis četrus vārdus: Florentīns Vaclavs Jānis Stefans, taču mājās ticis saukts tikai par Vaclavu.

Vaclava tēva Stefana Kozmiņska senči bija uniāti, viņa tēvs, Vaclava vec­tēvs Leons Kozmiņskis bijis uniātu priesteris, taču dažādu apstākļu dēļ Stefans visu mūžu juties vairāk saistīts ar latīņu ritu.

1835. gadā Vaclavs sāka mācīties Bjalas elementārsko­lā, 1837. gadā — apriņķa skolā turpat Bjalā. Skolās tai laikā notika spēcīga rusifikācija. Tā kā Vaclavs ģimenē bija saņēmis labu reliģis­ko un morālo audzi­nā­šanu, skolas vide viņu pagaidām īpaši neietekmēja. Liela autoritāte bērnībā Vaclavam bija krusttēvs — priesteris Radziševskis, kuram viņš piekal­poja kā ministrants.

1840. gada maijā ģimene pārcēlusies uz Vloclavku (Włocławek). Par iemeslu šādam lē­mumam varēja būt tas, ka 1839. gadā Polockas sinode bija pasludinājusi uniātu pievie­no­šanu pareizticībai, un bija gaidāms, ka tas pats notiks ar Podļaskas uniātiem. 1840. ga­da aprīlī tika arestēts un izvests Podļaskas uniātu bīskaps Marcels Gutkovskis. Tā kā Stefans Kozmiņskis bija kristīts grieķu katoļu ritā, tad, negaidot notikumu tālāku attīs­tī­bu, viņš sameklēja darbu tālāk uz rietumiem no Varšavas.

Stefans Kozmiņskis gribējis nodrošināt dēlam kārtīgu izglītību, tāpēc nolēmis viņu iekārtot ģimnāzijā. Tolaik katrā guberņā bijis tikai pa vienai tāda līmeņa skolai. Vien­pad­smit­gadīgais Vaclavs sāka mācīties Plockas ģimnāzijā. Tā atradās patālu no Vloclavkas, tāpēc zēnam nācās uzturēties konviktā. Ģimnāzijas ēkā atradās arī Plockas vojevodistes ko­mi­sijas priekšnieka un krievu karaspēka virspavēlnieka rezidence, līdz ar to audzēkņi va­rēja tikt pastāvīgi kontrolēti. Tomēr tieši Plockā, cara varas iestāžu paspārnē aktīvi dar­bojās slepenas jauniešu organizācijas.

Pats t. Honorāts nelabprāt atceras savus skolas gadus un, ja tos piemin, tad tikai ticības krīzes kontekstā. Pēc daudziem gadiem klostera rekolekciju piezīmēs viņš raksta, ka 14-15 gadu vecumā, savu skolasbiedru, un sevišķi kāda drauga ietekmē viņš pazau­dē­jis ti­cī­bu. Tas noticis īsi pirms ģimnāzijas beigšanas 1844. gadā. Par šo laiku viņš raksta:

„Apvainoju pašu Dievu, atteicos no Viņa, dzīvoju tā, it kā Viņa nebūtu, apzināti cīnījos pret Viņu, atraujot no ticības arī citus un smejoties par ticīgajiem. Reiz izteicos, lai man iespļauj acīs, ja kādreiz at­griezīšos. Savā prāta aptumsumā uzskatīju, ka esmu gudrāks par citiem un ļoti tikumīgs. Biju ļoti ietiepīgs un, lai gan Dievs man dažādos veidos par Sevi atgādināja, nejutos vainīgs.”[3]

Pēc ģimnāzijas beigšanas Vaclavs 1844. gadā uzsāka studijas Varšavas Mākslas sko­las Arhitektūras nodaļā. Pēc gada negaidīti nomira viņa tēvs. 1846. gada aprīlī Vaclavs tika apvainots sazvērestībā pret caru, apcietināts un ieslodzīts Varšavas citadeles cietu­ma 10. paviljonā, kas paredzēts uz nāvi notiesātajiem. Tur viņš nopietni saslima un bija tuvu nervu sabrukumam un nāvei. Šos notikumus t. Honorāts vēlāk atceras nevis politiskā, bet tieši ticības krīzes kontekstā:

„Kad mani apcietināja, spītīgi paliku pie sava[4], (..) un tā vietā, lai pazemotos, atcerējos Dievu ti­kai tāpēc, lai Viņam izteiktu pārmetumus par to, ka Viņš mani neglābj. Es atļāvos kaut ko tādu, ko neuzdro­ši­nā­tos pat sātans — atrazdamies jau Dieva rokās, zaimoju Viņu vēl ļaunāk nekā ļaundaris pie krusta, kurš teica tikai: „Ja Tu esi Dieva Dēls”, bet es... Pirms zaudēju samaņu, mani pēdējie vārdi, bija: „Ak tad Tu esi Dievs?!””[5]

Trīs nedēļas cietumā Vaclavs ir bijis drudzī (kā viņš pats raksta, „neprāta stāvoklī”), kamēr viņam iedevuši kādas ļoti stipras zāles, kas viņu atgriezušas pie samaņas. No paša t. Honorāta atmiņām izriet, ka vispirms notikusi fiziskā atveseļošanās, bet tai drīz sekojusi arī atgriešanās. Tas noticis tā paša gada 15. augustā, Jaunavas Marijas De­besīs uzņemšanas svētkos, un t. Honorāts to saista ar īpašu Dievmātes aizbildniecību.

T. Honorāts pats nekur sīkāk nepaskaidro, kā īsti tas notika, tas paliek viņa noslēpums. Ta­ču tas izraisīja ne vien pilnīgu atgriešanos, bet kļuva par iedvesmas avotu visai viņa turp­mā­­ka­jai darbībai. Pats Kristus, kurš atnāca pie viņa cietuma kamerā, izkliedēja šaubas un at­ri­si­nāja „dogmatiskās neskaidrības”.[6] Vaclavs tobrīd nezināja, vai vēl jebkad atgriezīsies brīvībā, to­mēr viņa dvēselē iestājās miers. Viņš joprojām palika ieslodzījumā, izolētībā, taču viņā aiz­sākās in­ten­sīva lūgšanu dzīve. Vēlāk par šo laiku viņš raksta:

„Cietumā (..) Dievs ma­ni tiktāl at­brī­voja no rūgtuma, ka cietuma kamera man pārvērtās paradīzē. Tur es iemīlēju vie­nat­ni un uzsāku garīgo dzīvi.”[7]

Pēc pusgada pilnīgi negaidītā veidā nāca atbrīvošana. Ar nolūku iegūt kādas kom­pro­mi­tējošas ziņas Vaclavu pārvietoja uz kameru, kur jau atradās kāds no viņa skolas­bied­­riem. Kamerā bijusi noklausīšanās ierīce. Taču tā vietā, lai sāktu runāt kaut ko pret valdību, kolēģis viņam pajautājis, vai viņš tic Svētajai Trīsvienī­bai.[8] Gala iznā­kumā po­litiska satura informācijas vietā sargi dabūjuši noklausīties teo­loģisku traktātu. Tas kļuvis par iemeslu Vaclava atbrīvošanai.

1847. gada martā, pēc vienpadsmit cietumā pavadītiem mēnešiem Vaclavs iz­gā­ja no cietuma. Atgriezies Vloclavkā, no savas mātes viņš uzzināja, kā tā lūgusies un ko darī­jusi viņa labā apcietinājuma laikā.[9] Drīz pēc tam viņš izdarījis ģenerālo grēksūdzi un atgriezies Varšavā, lai mēģinātu turpināt studijas Varšavas mākslas skolā.

1846. gadā pāvests Pijs IX sava pontifikāta sākumā[10] bija izsludinājis ju­bi­le­jas at­laidas Romā, bet 1847. gadā tās attiecinājis uz visu pasauli (Varšavā tās tika iz­slu­dinātas septembra sākumā). Tas izraisījis lielu reliģisko pacēlumu, cilvēki masveidā plūduši uz baznīcām. Arī Vaclavs izmantoja iespēju iegūt atlaidas. Tā viņš iepazīstas ar kapucīniem, sevišķi t. Prokopu Leščinski, kurš kļūst par viņa garīgo tēvu uz visu mūžu.

Vaclavs nomācījies vēl vienu gadu, 1848. gada rudenī uzsācis mācības 3. kursā, taču kāds iekšējs nemiers mudinājis viņu radikāli veltīt savu dzīvi Dievam: „Apzinos, ka žēlastī­ba mani steidzināja un burtiski dzina mani uz klosteri.”[11] 1848. gada 8. decembrī, atvadī­jies no ģimenes, viņš piesakās Varšavas kapucīnu klosterī un lūdz viņu pie­ņemt kā brāli laju. Pēc formalitāšu nokārtošanas Vaclavs saskaņā ar tā laika tradīciju kā­jām dodas uz Ļubartovu, kur tolaik bija noviciāts.